Grāveri: reforma pagājusi, problēmas palikušas

Nevarētu teikt, ka Grāveru ciemats kaut kā atšķirtos no citiem. Ja nu vienīgi vecais klubs - bez logiem un durvīm, "dekorējot" pagasta centru. Pārējais ir tāpat kā visur citur: slēgta skola, slēgta pasta nodaļa. Par laimi veikals ir atvērts. Visas saglabājušās iestādes atrodas bijušā bērnudārza ēkā. Šīs teritorijas ekonomiskie ziedu laiki iekrita pagājušā gadsimta otrajā pusē, kad Grāveros atradās tāda paša nosaukuma sovhoza centrālais īpašums. Un tad... Un tad viss notika tā, kā tas notiek visos citos mūsu valsts pagastos: nemitīgs iedzīvotāju skaita samazinājums, pakāpeniska tukšuma un klusuma iestāšanās. Grāveru vizītkarte ir Erceņģeļa Mihaila pareizticīgo baznīca. Dzīvespriecīgs un skaists atgādinājums, ka Grāveri ir Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra mazā dzimtene. Pats fakts ir nozīmīgs, bet diemžēl tas nekādi nevar ietekmēt pagasta un ciema stāvokli. Pirms trim gadiem te tika slēgta skola, kas nesa metropolīta vārdu. Turklāt, kad sākām gatavoties vizītei Grāveros, izrādījās, ka pagasta pārvaldes vadītāja Aina Buiniča saslima un nevarēs tikties ar korespondentu. Mūsu sarunu biedri bija: sociālā darbiniece, Tautas nama vadītāja, kasiere-operatore un bibliotekāre. Noteiktajā dienā, noteiktajā laikā visi bija uz vietas.

Margarita Mickeviča, sociālā darbiniece Grāveru un Šķeltovas pagastos.

Par sociālo darbinieku Grāveru pagastā kļuvu 2006. gadā, un kopš 2011. gada sāku strādāt arī Šķeltovas pagastā. Laba pieredze, manuprāt. Sākumā tas, protams, nebija viegli. Es īsti nesapratu, kāda ir mana darba jēga. Pamazām viss nokārtojās. Tagad es vienkārši strādāju.

Kā jūs kļuvāt par sociālo darbinieku?

Tas kaut kādā ziņā nebija mans lēmums. Paldies pagasta padomes priekšsēdētājai Veltai Paškevičai, kura man piedāvāja šo amatu. 2005. gada vasarā Velta man piedāvāja iet mācīties, lai 2006. gada 1. janvārī sāktu strādāt. Toreiz biju bez darba, tāpēc šis piedāvājums bija vilinošs. Nolēmu pamēģināt. Iestājos augstskolā "Attīstība", tās filiālē Rēzeknē. Kopš janvāra sāku strādāt, tāpēc teorija un prakse gāja paralēli. Tā es tiku pie darba. Protams, nevar teikt, ka kopš bērnības sapņoju kļūt par sociālo darbinieku. Tā notika. Mana pirmā profesija ir grāmatvede. Iestājos Padomju Savienības pakļautībā esošajā Malnavas sovhoztehnikumā, absolvēju jau Latvijas Republikā. Laiks bija grūts un nesaprotams. Vecais izjuka, jauna nebija. Tā es kļuvu bezdarbniece. Šajā statusā biju no 1993. līdz 2006. gadam. 13 gadus strādāju gadījuma darbus: es aizvietoju pasta darbinieku, pastnieku atvaļinājumos un trīs sezonas biju strādniece skolā. Grāmatvedis tolaik nevienam nebija vajadzīgs. Daudz kas ir mainījies, bija vajadzīgi kursi, bija jāmācās jaunas programmas. Bet man nebija ne iespēju, ne vēlēšanās mācīties un mainīties.

Bet tagad jūs ļoti labi saprotat savus klientus, jo pati piedzīvojāt smagu laiku bezdarbnieka statusā?

Jā, tā ir. Joprojām esmu pateicīga visiem, kas man toreiz deva iespēju kaut nedaudz nopelnīt.

Vai pieredze palīdz jūsu darbā?

Katrs mans klients ir īpašs gadījums ar unikālu situāciju. Tā nu ir, ka daudzus gadus strādāju ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Tāpēc es zinu, kas noteikti izmantos īslaicīgās peļņas iespēju, un ir tādi, kas ne par ko nestrādās. Kādu mana personīgā pieredze iedvesmos un palīdzēs, kādam nē. Bieži dzirdu šādus vārdus: “Tev vienkārši paveicās. Ne visiem tā veicas. Mainīsimies?" Es atbildu: “Maināmies! Ej mācīties!”

Saskaņā ar oficiālo statistiku Grāveru pagastā deklarēti 380 cilvēki...

Patiesībā dzīvo mazāk. Jaunieši aizbrauc uz pilsētām, daļa uz ārzemēm. Cilvēku vairāk nepaliek, arī manu klientu skaits nepieaug. Kāds nomirst, kāds pievienojas dažādu iemeslu dēļ. Palīdzam iespēju robežās. Daudzi cilvēki domā, ka palīdzība ir tikai naudas pabalsts. Bet tas tā nav, ir arī pakalpojumi. Piemēram, kādam vajag tikt uz pasu nodaļu, lai saņemtu jaunu pasi. Viņam tas ir liels notikums.

Ja runājam par jūsu klientu vecumu, cik vecs ir jaunākais?

Laikam 28-30 gadus vecs. Bet tādu ir maz. No vienas puses, vecums ir tāds, ka dzīvē būtu iespējams kaut ko mainīt. No otras puses, viņi nevēlas neko mainīt. Šī ir otrā klientu paaudze. Viņiem acu priekšā bija vecāki, tie paši mūsu klienti. Tāpēc ir ļoti grūti kaut kā mainīt viņu attieksmi pret dzīvi. Kāpēc kaut ko darīt, ja var nedarīt neko? Diena pagāja, un labi. Protams, tā ir vecāku nolaidība, nepilnības izglītībā. Ilustratīvam piemēram ir spēcīgāka ietekme...

Protams. Galu galā visi saprot, ka neviens neļaus jums nomirt badā un jūs nepaliksit bez jumta virs galvas ...

Zināmā mērā tas ir labi, bet zināmā mērā nē, manuprāt. Tie nav sociālā darbinieka vārdi, tas ir mans personīgais viedoklis. Jūs nevarat visu savu dzīvi paļauties uz to, ka kāds kaut ko dos. Dažreiz tas izrādās, manuprāt, netaisnīgi. Es minēšu vienu piemēru, tīri teorētiski, es nedomāju kādu konkrēti. Iedomājieties ciema ģimeni, divus mazus bērnus. Saimniecībā ir govs, pāris teles, vistas, truši, zeme -  pieci hektāri, no tiem divi hektāri meža un trīs aramzemes. Viņi dzīvo tikai no saimniecības ienākumiem, un šie ienākumi ir ļoti pieticīgi. Viņiem palīdzētu. Šie cilvēki ļoti smagi strādā, lai savilktu galus kopā. Un bērnus vajag pabarot, apģērbt, par pusdienām skolā jāmaksā un citi izdevumi. Viņi cenšas, viņi kaut ko dara. Taču mēs neko nevaram darīt, lai šiem cilvēkiem palīdzētu. Bet kaimiņiem, kuri neko nedara, izņemot dzer, bet ir divi bērni - ļoti aktīvi palīdzam, un ja arī viņš ir vientuļš, bet stipri dzer, tad vispār visu piegādājam tieši uz mājām: gan malku, gan pabalstu... Kā atbildi, lūgsim reģistrēties nodarbinātības dienestā, doties uz sabiedriskajiem darbiem. Un arī tad ne vienmēr var kaut ko sasniegt... Tāpēc man žēl tās ģimenes, kuras cenšas dzīvot ar savu darbu. Es domāju, ka tie likumi, kas tiek pieņemti mūsu valstī, tie ir vairāk  pilsētai, nevis mūsu lauku apstākļiem.

Jūs strādājat par sociālo darbinieku kopš 2006. gada, kas nozīmē, ka varat salīdzināt, kā dzīve mainījusies pēc teritoriālās reformas, gan pirmās, gan otrās. Vai jūtat kādas izmaiņas?

Manā darbā nekas nav mainījies. Klienti ir tie paši, problēmas tās pašas. Nevaru teikt, ka Aglonas novadā jutos slikti. Mūsu komanda bija maza un ļoti draudzīga. Mēs joprojām viens ar otru sazvanāmies un ciemojamies. Krāslavas novadā mani uzņēma ļoti labi. Mēs esam sadarbojušies iepriekš. Tāpēc pāreja bija ļoti ērta un ātra. Darba ziņā - viss pa vecam. Nekas nav mainījies. Kas attiecas uz mani personīgi, es nejutu nekādas izmaiņas. Man Krāslavā bija ģimenes ārsts, vienmēr gāju pie viņa. Kas attiecas uz citām iestādēm un organizācijām, man tās kaut kā nav īsti vajadzīgas. Daudzi pakalpojumi ir pieejami tiešsaistē, tāpēc man bieži nekur nav jādodas. Ko lai saka... Pakalpojumi tiek sniegti uz vietas, kasiere pieņem maksājumus, administrācija ir pieejama, notiek kultūras pasākumi, jo pandēmija lēnām atkāpjas, mums ir medicīnas darbinieks, saziņa ar Krāslavu regulāra, veikals atvērts. Žēl, ka skolas vairs nav, bet skola tika slēgta pirms trim gadiem. Mūsu bērni mācās Aglonā, Kastuļinā, vairāki bērni brauc uz Krāslavu. Tātad patiesībā nekādas izmaiņas nav notikušas.

Paldies, ka veltījāt laiku sarunai. Veiksmi darbā!

Ivita Platonova, Grāveru Tautas nama vadītāja.

Es strādāju jau desmit gadus. Kad sāku, mēs bijām Aglonas novada sastāvā. Labi strādājām. Mums bija vairāki pulciņi, ansambļi. Sākoties pandēmijai, viss kaut kā noklusa. Palika deju grupa un vokālā grupa. Skola ir slēgta, bērnu kolektīvu nav. Pie mums strādā dīdžejs. Estrāde uzbūvēta, vasarā tur rīkojam pasākumus. Pats Tautas nams ir mazs, mēs strādājam šīs ēkas otrajā stāvā. Varam uzņemt līdz simts skatītājiem, ar to pilnīgi pietiek.

Braucām garām vecajam klubam. Tagad tas ir bez logiem un bez durvīm.

Tas ir privātīpašums, un mēs nekādi nevaram ietekmēt ēkas stāvokli. Ēka bija jau sen privatizēta, vietējā pašvaldība to nevarēja iegādāties. Zemei bijis viens īpašnieks, ēka piederējusi citam. Tagad ir tikai viens īpašnieks.

Un kāpēc to privatizēt, ja ēka tagad ir tādā stāvoklī?

Desmit gadu laikā ir mainījušies daudzi īpašnieki. Tagad šis īpašums atkal tiek pārdots. Labi, ka saimnieks kopj teritoriju, zāle vienmēr tiek pļauta. Plāni ar šo īpašumu bija lieli, taču covid pandēmija to iztraucēja. Interesējās pat investori no Krievijas, gatavojās būvēt atpūtas namu. Bet viss apstājās.

Un kas ir šī ēka?

Tas ir bijušais bērnudārzs. Kādreiz uz šejieni veda bērnus no Kazanovas, Kombuļiem, Šķeltovas, Aglonas, Okras. Dārziņš bija liels, moderns, bija pat nakts grupa. Bet tad viss mainījās. Otrais stāvs tika iedalīts bibliotēkai un klubam - te ir zāle, vairākas telpas, ģērbtuve, sporta zāle ar tenisu, novusu, ir vieta, kur atpūsties jauniešiem.

Vai ir jaunieši?

Ir nedaudz, nevar teikt, ka nav vispār. Organizējam diskotēkas. Pagājušajā nedēļā domājām, ka neviens nenāks. Bet nē, ne tikai no Grāveriem bija, bet atbrauca arī no Konstantinovas, Aulejas. Viss notiek. Cilvēki nāk arī uz pasākumiem. Daži nāk uz vakaru ar dzīvo mūziku, citi nāk uz diskotēku. Mēs strādājam visiem.

Ja jūs varat atļauties dzīvo mūziku, tad jūsu budžets ir labs?

Gribētos, protams, vairāk, jo viss ir tik dārgs. Budžets tika ieplānots pagājušā gada beigās, bet viss ir tik ļoti sadārdzinājies, mēģinām kaut kā izgrozīties. Līdz ar to mums būs mazāk dzīvās mūzikas, labi, ka dīdžejs palika. Pats viņš dzīvo Daugavpilī, bet vienmēr atbrauc, ja vajag. Viņš ne tikai rīko diskotēkas, bet arī skaņo visus mūsu pasākumus.

Kā dzīve mainījusies kopš reformas?

Gribētos, lai Krāslavas novadā kultūras darbam tiktu pievērsta lielāka uzmanība. Šķiet, ka tautas deju kolektīviem ir grēks sūdzēties par uzmanības trūkumu. Bet tiklīdz aicini uz pasākumu... Nosūtīju četriem tautas deju kolektīviem uzaicinājumu piedalīties mūsu pasākumā 11. novembrī. Visi četri atteicās. Un viņiem it kā ir repertuārs, jo visi gatavojas Dziesmu un deju svētkiem. Bet nekā, visi ir tik aizņemti, nevar atbraukt... Aglonas novadā viss darbs bija centralizēts. Strādājām kā komanda un bijām ļoti vienoti. Strādājām kā Dagdā. Tas ir daudz ērtāk. Tagad mēs esam katrs par sevi. Kopš novada apvienošanas mūs sapulcēja tikai vienu reizi. Parunājām par Dziesmu svētkiem un nedaudz par novembra svētku dienām. Un viss. Kaut kas šeit ir ne līdz galam izdarīts.

Vai dzīve ir mainījusies kā citādi?

Es domāju, ka nē. Nenotiek nekas jauns. Mēs neesam iesaistīti projektos. Varbūt nav pagājis pietiekami daudz laika... Šogad piedalījāmies projektu konkursā un saņēmām 500 eiro. Uztaisījām ģērbtuvi un lapeni pie ezera. Tas ir viss. Pagaidām lielu izmaiņu nav. Laiks rādīs…

Liels paldies! Ceru, ka drīz jūs gaida pozitīvas pārmaiņas!

Ināra Poļinkova, Grāveru pagasta kases operatore.

Mans darbs ir saistīts ar cilvēkiem, kuri ir deklarēti pagasta teritorijā vai kuriem šeit ir nekustamais īpašums. Pieņemu maksājumus par pakalpojumiem bez uzcenojuma: zemes noma, zemes nodoklis, komunālie maksājumi. Sāku strādāt šī gada janvārī. Pirms tam, kad mūsu pagasts ietilpa Aglonas novadā, strādāju par sporta organizatoru Grāveros. Šis amats bija visos novada pagastos. Mūsu darbs bija saistīts ar sporta darba organizēšanu, bija jāpiedalās visās sacensībās, kas notika novadā. Un bija daudz sacensību. Dažās tika iesaistīti bērni, dažos pieaugušie. Ļoti populāras bija makšķerēšanas sacensības gan ziemā, gan vasarā. Pēc mūsu ierosinājuma tika rīkotas sacensības starp visu novada pagastu medniekiem, un tās bija ļoti populāras. Novadā esam strādājuši tā, lai piedāvātu sporta pasākumus visām iedzīvotāju kategorijām. Mēs centāmies piesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku. Un mums tas izdevās. Tika piesaistīti gan skolēni, gan pensionāri. Mums bija arī futbola pulciņš. Mums nebija sava piemērota laukuma, tāpēc Aglonas dome nodrošināja mūsu futbolistus ar transportu, lai viņi varētu spēlēt mūsdienīgā laukumā. Dzīve bija ļoti piepildīta. Pēc reformas nonācām Krāslavas novada sastāvā. Šeit sporta organizatora amats pagastā nav paredzēts. Tāpēc es zaudēju darbu. Mednieku kolektīvi lūdza turpināt, pat neskatoties uz to, ka budžeta naudas nebūs. Viņi bija gatavi maksāt dalības maksu, tādējādi sedzot visus organizācijas izdevumus. Bet tagad tādas pozīcijas vairs nav, tāpēc ar to viss beidzās. Mani atlaida, mūsu kasiere aizgāja pensijā, un man piedāvāja ieņemt viņas vietu. Tā es dabūju jaunu darbu. Turklāt man ir ekonomiskā izglītība. Man patīk darbs, tas ir vajadzīgs un iedzīvotāji visu laiku nāk pie manis. Mūsu iedzīvotāji nepaliek jaunāki. Kādam nav bankas karšu, nav arī paša bankas konta.

Kāds bija jūsu darbs pirms kļūšanas par sporta organizatoru?

Strādāju Rīgā par piegriezēju Modes namā. 2008. gada krīzes laikā mēs pārcēlāmies uz šejieni. Šeit man bija jāapgūst cita profesija. Bet es šuvu Aglonas bazilikā. Svētku dekorēšana un vēl citi darbi - to visu darīju es. Es nejauši satiku mūķeni, un viņa mani ieteica. Mēs joprojām sadarbojamies, viņi dažreiz zvana.

Vai jums ir pieauguši bērni?

Nē, viņi ir skolēni, pēc mūsu skolas slēgšanas mācās Aglonas skolā. Tas ir gan tuvāk, gan ērtāk, jo īpaši tāpēc, ka viņi nodarbojas Preiļu sporta skolas sekcijās. Nodarbības notiek Aglonā, plašā un modernā sporta zālē. Protams, Krāslavas novadam ir jāmaksā liela nauda par bērniem, kuri nemācās mūsu novadā. Bet mēs arī nevaram ''lēkt'' no skolas uz skolu tikai tāpēc, ka mainās novadu robežas. Bērniem skolas maiņa rada stresu. Esam jau pietiekami daudz skolu mainījuši. Tagad esam nolēmuši iegūt vidējo izglītību Aglonā.

Paldies par atklāto sarunu!

Raisa Bižāne, Grāveru pagasta bibliotekāre

Lasītāju bibliotēkā kļuvis mazāk. Īpaši pēc skolas slēgšanas. Jauno lasītāju palicis pavisam maz. Tagad mūsu bērni daži lasa Aglonā, daži Krāslavā, daži Kastuļinā, mācību vietā. Ja vien vasarā, brīvdienās, kad atbrauc ciemos pie vecmāmiņām. Protams, “covid” ietekmēja arī mūsu apmeklētāju skaitu. Pēdējo trīs gadu laikā daudzi ir miruši... Man ir palikuši 140 lasītāji. Pārsvarā cilvēki nāk lasīt avīzes un žurnālus uz vietas, lasītavā un izmanto arī iespēju izmantot internetu. Internetā var apmaksāt rēķinus, izmantot citus internetbankas pakalpojumus. Palīdzu atvērt elektronisko pastkastīti, tas šobrīd aktuāli, īpaši tiem, kas slēdz līgumu ar elektrouzņēmumu. Nāk ar dažādām problēmām, bieži jautā - kur nopirkt malku? Un ar to varu palīdzēt, skatāmies sludinājumus ''Ezerzemē'', meklējam sludinājumus internetā.

Vai abonements ir samazinājies, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?

Nē, abonements ir palicis nemainīgs. Piedāvājums ir mainījies. Pie mums izdevumi krievu valodā bija populārāki, bet tagad ir citi laiki, abonējam avīzes un žurnālus latviešu valodā. Runājot par grāmatām, mūsu lasītāji pārsvarā ir krievvalodīgie. Grāmatu mums ir daudz, galvenajā fondā ir 4300 grāmatas, katrs var atrast kaut ko sev tīkamu. Vidēji atnāk 4-5 cilvēki dienā. Ir dienas, kad atnāk trīs cilvēki, gadās, ka atnāk astoņi, deviņi. Protams, gandrīz visi nāk no rīta. Viņi iet uz pagasta pārvaldi vai pie feldšera, labi, ka tajā pašā laikā viņi var ienākt arī bibliotēkā. Ir jauna prasība strādāt sestdienās. Mēs mēģināsim, bet neesmu pārliecināta, ka tas ir aktuāli ciematam.

Vai jūs regulāri atjaunināt fondu?

Ar to nav nekādu problēmu, mēs visu laiku pērkam jaunas grāmatas. Grūti pateikt, kas būs tālāk, budžetu vēl nezinām. Man patīk, ka mūsu bibliotēkā ir muzeja telpa, kurā es krāju priekšmetus ar vēsturi. Pārsvarā es šeit kaut ko atvedu no savas mājas. Vecvecāku lietotas lietas. Es nevaru tās izmest. Kaut ko atnesuši vietējie iedzīvotāji. Regulāri rīkoju arī grāmatu izstādes.

Ja jums ir 140 lasītāju, neskatoties uz to, ka visā pagastā ir deklarēti 380 cilvēki, rādītājs ir ļoti labs!

Es arī tā domāju. Ziniet, es veicu aptauju mūsu pagasta iedzīvotāju vidū. Viens jautājums: ar ko jums asociējas vārds "bibliotēka"? Jaunieši atbildēja "bezmaksas wi-fi", "bezmaksas internets", "jaunas grāmatas". Pusmūža cilvēki atbildēja dažādi: “iespēja parunāties”, “izstādes”, “iespēja padalīties ar recepti”, “vieta, kur var palīdzēt”. Vecākās paaudzes cilvēki sniedza šādas atbildes: “var padzert kafiju”, “pēdējais brīvais prieks”. Patiesībā daži nāk tikai parunāties, jo nav neviena cita, ar ko parunāt... Es vēlreiz pārliecinājos, ka cilvēkiem vajag bibliotēku, vienkārši vajag.

Vai jūtat kādu atbalstu no Krāslavas?

Protams. Centrālā bibliotēka raksta projektus, kuros iesaistāmies un strādājam kopā. Viņi vienmēr pamudinās un ieteiks. Un man ir liels prieks, ka Krāslavā par mums neaizmirst.

Cik ilgi jūs esat bibliotekāre?

Kopš 2011. gada, jau 11 gadi. Es gribu teikt, ka man ir liels prieks, ka tagad esam Krāslavas novadā. Nezinu, kā būtu Preiļu novadā, varbūt ļoti labi. Bet mums ir liels pluss – atrodamies netālu no novada centra. Ja mūsējiem būtu jābrauc darba darīšanās uz Preiļiem, lai reģistrētos, piemēram, nodarbinātības dienestā, tas aizņemtu pusi dienas, turklāt par ceļu būtu jāmaksā vairāk nekā pieci eiro. Runājot par bibliotēkām, neskatoties uz to, ka ir prasību atšķirība, bija jāstrādā gan Aglonas novadā, gan Krāslavas novadā. Ir jādara savs darbs neatkarīgi no tā, kur atrodaties.

Vai šajā ēkā ziemā ir auksti?

Vēl nē. Nezinu, kā būs sestdienās, jo brīvdienās silda mazāk. Bet pagaidām mums ir silti. Vispār man patīk mans darbs. Man patīk, ka nemitīgi kaut ko apgūstam, nestāvam uz vietas, maināmies laikam līdzi. Lai gan, godīgi sakot, internets nav priekš manis. Man tas mājās ir tikai un vienīgi mazbērnu dēļ. Esmu radošs cilvēks. Man patīk zīmēt, adīt, izšūt. Un man nepatīk sērfot internetā. Bet tās ir mūsdienu prasības, tur neko nevar darīt. Un iemācīties kaut ko jaunu ir ļoti labi. Man ir arī vēl viens  darbiņš– es krāju savu lasītāju grāmatas. Tā vietā, lai tās izmestu, grāmatas atnes uz bibliotēku. Es tās nolieku, un ziniet, tie, kam tās ir vajadzīgas, paņem no manis šīs grāmatas. Paņem, nekas nepaliek pāri.

Liels paldies! Un lai veicas!

 Mēs pametām Grāverus, kad sāka krēslot. Novembra laikapstākļi neiepriecināja, priecēja pavisam jaunā estrāde ezera krastā. Nu, kārtējo reizi mums bija iespēja pārliecināties, ka teritoriālā reforma nemainīja dzīvi pagastā kopumā, no otras puses, izmainīja atsevišķu cilvēku dzīvi. Tomēr vēl ir pāragri izdarīt secinājumus. Bet jau tagad gribētos cerēt, ka nākamā teritoriālā reforma nebūs drīz, pavisam ne drīz.

Andrejs JAKUBOVSKIS

Autora foto

Foto: Ivita Platonova, tautas nama vadītāja.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.#SIF_MAF2022  Par projekta “Novadu apvienošanas plusi un mīnusi – skats pēc gada kopā būšanas” rakstu saturu atbild to autori.