25 vosorys, 25 rudini, 25 zīmys, 25 pavasari

Suokums

Pyrmuo daļa

Bierneibys dīnu ceļi - vosorys, kas smuordoj piec myglys, svaigi nūpļautys zuolis i iz zuolis stūbra savārtom soldonom zemenem, grīzis bolss klusūs vokorūs i sīna laiks, kod pyunē savastū sīnu vajadzēja labi sameiceit, lai var vairuok salikt zam jumta, cīši gaideitī kopusvātki ar tyvejim i tuolim gostim, paričku kryums zam lūga, kura suortuos ūgys viesteja par vosorys beigom; rudini ar buļbu tolkom i sieņuošonu ar babeņu, kļovu lopys, īlyktys gruomotā i uobeļu zapte; dzilis, pīsnygušys zīmys ar zarenim nu obeju pušu apspraustom stidzeņom, vužynuošonūs nu kolna i Zīmyssvātki ar gordim peirāgim; pavasari ar garom latakom pi jumta, pyrmajom pučem meža molā i svieteļa gaideišonu.

Muna dzymtuo puse ir Muokūņkolna pogosts. Munā sātā saceja tai, ka pa vosoru ir treis izīšonys – kopusvātki iz diveju kopu i svātki iz Muokūņkolna. Bierneibā tyka dzierdāts daudz stuostu i nūstuostu par vysu kū – tai, ka reizem izdūma saplyuda ar realitati i beja vīla puordūmom iz vairuoku dīnu. Vysvaira pruotā palyka stuosti par senejim laikim i Muokūņkolnu.

Pīmāram, par Muokūņkolnu stuosteja, ka tys nav parosts kolns, tok piļskolns. Senejūs laikūs, kod vaļdeja kieneņš, jis sadūmuoja izceļt pili iz augsta kolna, lai varātu tuoli redzēt. A tai kai tik augsta kolna nabejs, atsaucs ļauds i lics, lai savad tik daudz zemis, ka var apredzēt vysus azarus. Ļauds nasuši zemi i prīškautūs, i capurēs. Struoduojuši ilgus godus, i kod kolns beja gotovs, tod izcēle pili kolna golā, i nu ceļa pusis izroka vaļni, bet ūtrā pusē kolna – viņ nu akmiņu izcēle augstu myuri. Zam myuru ir bejs staļs zyrgim. Taipoš bejuši vuorti nu ūzula dieļu i vydā – zam myura ir bejs tuneļs, kas vad da tyvuokuo azara. Saceja, ka tod, kod tunelī zam myura īlaide peili, jei izpeļdēja tyvuokajā azarā. Tei piļs ir nūgrymuse ar vysim cylvākim. Kieneņam ir bejušys treis meitys. Vīnai jis izcieļs pili Ludzā, ūtrai – Rēzeknē, a trešai bejuse itei piļs. Tagad, saulei lācūt, nu piļs izīt skaista meita i sukoj sovus motus, apraužūt sovys skumeiguos dīnys pazemē. Pošā kolna vydā ir lela dūbe, kur piļs nūgrymuse. Deļtuo senejūs laikūs itys kolns tyka saukts par Piļskolnu.

Da myusu dīnu iz piļskolna sasaglobuojušys piļsdrupys, kai līceiba par nazkod varonu pili. Muokūņkolns apdzīduots dzīsmēs, iz kolna 20.g. s. nūtyka zaļumballis i jaunuotnis svātki, iz kurim tod kotru vosoru guoja i muna saime.

Munys pyrmuos atminis par dzīduošonu saistuos ar maja dīvakolpuojumim pi munys dzymtuos sādžys krysta. Krysts beja īstateits diveju kļovu vydā taidā kūka muojeņā, apleik beja kūka sātmaļs. Vosorā da krysta tyka nasti dzeivī zīdi, a zīmā – munys babys taiseitys muoksleiguos pučis. Jei tuos taiseja nu kreppapeira i miercēja parafinā. Dzīduošona pi krysta nūtyka maja vokorūs. Majā pi izpuškuota krysta sādžinīki vokorūs leidz saulis rītam dzīduoja dzīsmis, skaiteja lyugšonys par gūdu Vyssvātuokajai Jaunovai Marijai. Daži vokori beja tik klusi, ka varēja dzierdēt, kai dzīd pi krysta kaimiņu sādžā. Vokora gaiss beja pylns ar maja vabalem, kurys gadejuos, ka īkryta i īsapyna motūs.

Pret ceļmolu krystim izaturēja ar eipašu cīnu, kai pret kotru īsvieteitu vītu. Vacuoka guojuma ļauds, īmūt garum ceļmolys krystam, nūstuoja, puormete krystu, šaļteņu uzakavēja, pyrms dūtīs tuoļuok. Teritoreja ap ceļmolu krystim vysod beja sakūpta, a poši krysti, eipaši maja mienesī, skaistai izpuškuoti, Vosorys svātkūs da krysta tyka atnasti bārzi. Ceļmolys krysti beja kotrā sādžā. Lela nūzeime jim beja tamuos vītuos, kurys atsaroda patuoli nu bazneicys. Ceļmolys krysts itūs vītu dzeivuotuojim beja kai sova veida moza bazneica.

Sovys bierneibys atminis es īlyku dzeivulī:

Myglys vuoli par nūpļautu pļovu        

Lānai ceļās i pleivurā tyn                    

Svaigi nūpļautū zuoli i krystu,                            

Pi divim kļovim kas seņ jau kai lykts. 

Ar zuoli aizauga īmeituo styga,                         

Paguotnē aizguoja senejuo tauta,                    

Tikai leluokūs svātkūs pi krysta         

Tyka atnasts kaids muoksleigais zīds.             

Myglys pleivurs tynās ap krystu,      

Seņču gori tī kluseņom īt,                 

Lai kūpā ar sīnuožu kori i grīzi                         

Lyugtu svieteibu tautai i tev.                             

Tev – muna dzymtuo Latgolys zeme,            

Tovim ļaudim, kas tykumus kūp,     

Kas ceļās reizē ar ceiruļa dzīsmi,   

Ar Dīva svieteibu maizeiti cap.      

Svaigu maizi, kas sasylda sirdi       

Tod, kod uorā zīma i solts.                

Muote izjam iz lizis nu cepļa                            

Maizis kukuli, kristeņš kam lykts.     

 Dyumu mutuli veļās ap pierti,                          

Bārza slūtu nu ustobys ceļ:

Iz lūga raustuos sveceitis līsme,  

Sprakst iz kruosnis izlītais gors.

Ustobā gaida lels ūzula golds,

Kas ar ašim nūbarzts tik bolts,

Sylta pīna krūze ar maizi

I zaptis burceņa stuov.

Putna spuornim aizskrēja godi,

Kai sapyns jau izgaisa vyss –

Izdzysa gunteņa vacajā ceplī,

Atsola pierteņā izlītais gors.

Par divim kļovim aust gaisma, i izgaist

Myglys vuoli par nūpļautū pļovu.

Saierst atmiņu pleivurs kai mygla,

Kļovu pakuojē nūkrits jau krysts…

Sovs stuosts ir par kopusvātkim. Kopusvātki ir regulara i pošsaprūtama vosorys nūtikšona kotrā kopsātā, itei tradiceja ir nūsastyprynuojuse i izaveiduojuse laika gaitā. Kopusvātki ir kotra obligats vosorys nūtykums. Leluokai daļai tī ir kopusvātki kaidā nu mozajom lauku kopsātom. Tuos var saukt ar par dzymtys kopsātom deļtuo, ka parosti babu i dzedu uzvuordi radzami iz daudzu pīminekļu. Zynuošonys par kopussvātku reikuošonu teik nūdūtys paaudžu paaudzēs, itei tradiceja kotrā vītā atsaškir i laika gaitā transformejās. Kotrā kopu styurī – gaļdeņš apkluots ar austū goldautu, iz golda pučis, kristeņš (mūceņa) i div svecis. Dīnu voi divejis pyrma kopusvātku cylvāki sakūp sovu pīdareigūs kopus, sasateik ar cytim, izarunoj, par kopusvātku dīnu i laiku paziņoj tuolejim radinīkim. Bierneibā maņ cīši patyka kopusvātki iz Zelenpolis kopim, kur mes ar sovu saimi, sasapūsušīs, ar zīdim rūkuos māruojom treis kilometrus kuojom. Kopusvātkūs ir sāruotuoji, kas pīmiņ aizguojiejus, svietej pīminekļus, ir taidi, kas piec goda atīt sasatikt ar draugim, tuolejim rodim, i tei ir prīceiga nūtikšona. Kopusvātku apmekliešonai ir vysaidi īmesli – tei ir tradiceja, īspieja satikt rodus, ari īspieja sevi paruodeit i iz cytu pasavērt.

Sofija Teicane par kopusvātkim roksta: “Juopīkreit – iz kopusvātku ir kū redzēt. Sasapuciejuši ir vysi. Mozom meitinem taidys kleitys kai princesem, puiškinim gleiti krekleni i lobuokuos iuzys. Sīvys lobuokajūs godūs – smukuos suknēs, babenis izvylkušys lobuokuos kopkys. Pat dzīduotuojis, kas dzīd goreiguos dzīsmis bazneickungam blokus – gaišuos i pučainuos drēbēs, i vysys taidys jaunys. Nav vairs kai agruok – tod dzīduotuojis beja vacys cīnejamys sīvys tymsuos drēbēs i lobim bolsim. Kab tyktu par dzīduotuoju, kas dzīd kopusvātkūs rādā bazneickungam, vajadzēja daudzus godu desmitus dzīduot. Jaunuos varēja stuovēt viņ aizmugurē. Prīškā vysod beja vacuokuos.”

Zelenpolis kopi kopusvātkim vysod tyka kuorteigi i tamā pošā reizē naparostai sakūpti tai, kai nikur cytur nabeja radzāts. Nu kopu golvonūs vuortu da krysta, kurs atsaroda kalneņā, apleik iz vysu pušu pa nūguozem kopi, beja patuols gobols. Kopusvātkūs itū gobolu īzeimēja paplots ceļs, kuram no obeju pušu ar malnū zemi beja izbārtys pa divejis streipis i punkteni jūs vydā. Piec kopusvātku nūtyka privatys pasiediešonys pi seve sātā ar kaiminim ci radinīkim.

Nu kairuos: A. Smirnova, M. Gribuste, T. Strode, S. Strode, B. Beitāne, vadeituoja Z. Laizāne. Muokūņkolna dzīduotuojis LFK 2040, 3336a 1986.g.

1982.godā Muokūņkolna pogostā tyka nūdybynuota folklorys kūpa, kuru suoce vadeit Zigfrīda Laizāne. Iz folklorys kūpu atguoja dzīduot ostonis sīvys – Bronislava Beitāne, Malvīne Gribuste, Zigfrīda Laizāne, Tekla Strode, Stanislava Strode, Anna Smirnova (munys babenis muosa), Jevgēnija Beitāne i Janīna Vaļuma, pīcys nu jūs beja teiciejis. Kod sīvom vaicuoja par jūs dzīduotajom dzīsmem, vysod tyka lykts izsvors iz tū, kura teicieja dzīsmi ir teikuse, pīmāram “itei Bronis dzīsme” voi “itū Tekla pasaceja”.

Gastejūt pi muosom Strodem, munā dzīšmu i tradiceju būrtneicā tyka īraksteitys pyrmuos dzīsmis, kurys tyka par pamatu folklorys kūpys “Olūteņi” darbeibys suokumam i dažu reizi teik lītuotys ari niuleiteņ. Par pīmiņu nu jūs maņ ir palykuse vīnā sasatikšonys reizē izduovuotuo sakta, kuru var skaiteit par munu pyrmū tautystārpa elementu.

Ar teicieju Malvīni Gribusti izaveiduoja eipaša saikne. Nalela auguma, ar lelu dzīšmu pyuru i smaideigom acim, jei palykuse pruotā kai vīnkuoršs i sirsneigs cylvāks. Malvīne beja īrakstejuse kasetē pošys dzīduotuos dzīsmis, kuru īdeve maņ puorraksteit. Pādejū reizi ar jū saguoja sasatikt kopusvātkūs, kur jei, kai vysod smaideiga, stuovēja kaļneņā natuoli nu krysta. Īraugūt maņi, saceja: “Redz, kur īt muna meitine!”. Pie goda tamā pošā vītā mani sagaideja juos kops.

Dzīšmu teiciejis Tekla Strode, Malvīne Gribuste i Stanislava Strode Rēzeknis rajona Muokūņkolna pogostā, kopusvātkūs iz Zelenpolis kopu. 1998. goda vosora

Jau nu mozūtnis munā saimē tyka dzīduotys dzīsmis, audzynuota cīneiba pret seņču tradicejom, kas palyka par pamatu tuoļuokuos dorbuošonuos izlasejumam. Guoja laiks i dorbuošonuos namonami sasaveja ar kasdīnu, palīkūt par vīnu vasalu. Pi Muokūņkolna pusis teicieju salaseituo dzīšmu i tradiceju būrtneica palykuse pavysam bīza, pi puorsaceļšonys iz dzeivi Astašovā jei lyka meklēt dūmubīdrus i iz salaseituo materiala pamata iztaiseit sovu pyrmū programu.

Muokūņkolna kai sābru pogosta tradicejis, daudzi naizaškir nu Astašovys puses tradiceju, kas paleidz struoduot pi īsuoktuo tuoļuok – laseit, globuot i, taisūt iz salaseituo materiala pamata programys, popularizēt tradicionalū kulturys montuojumu, par kū tyka dabuotys daudzys atzineibys.

Inta VIĻUMA

Foto nu personeiguo arhīva i LFK (Latvīšu folklorys kruotive)

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “SYMTS GODALAIKI” rakstu saturu atbild to autors.