Aulejas pagasta iedzīvotāji rūpīgi saglabā un kopj tradīcijas

Auleja pirmo reizi poļu dokumentos minēta kā AWLY MOŽA 1599. gadā. Tad 20. gadsimtā tā iekļāvās Izvaltas pagastā, 30. gados izveidojās Auleju pagasts ar centru Grāveros, tad radās ciemi, bet pagasts s tika likvidēts. Pēdējā administratīvi teritoriālā reforma notika 2021.gada jūlijā, taču būtisku teritoriālo izmaiņu nebija. Pagasts aizņem 74,51 km².

Aulejas pagasts apliecina Krāslavas novada kā zilo ezeru zemes statusu, jo ceturto daļu pagasta teritorijas aizņem ūdens resursi.

Pagasta administratīvais centrs ir Aulejas ciems, kurā dzīvo lielākā daļa pagasta iedzīvotāju, ir Tautas nams, pagasta pārvalde un veikals.

Pašreizējā Aulejas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīca uzcelta 1709. gadā, bet Aulejas pirmā katoļu koka baznīca tika uzcelta 1530. gadā.

Viens no Aulejas atpazīstamības zīmoliem ir Aulejas etnogrāfiskais ansamblis “Aulejas sievas”, kuru dziesmas ir dzirdamas arī populārās grupas “Tautumeitas” izpildījumā.

Ja runājam par tradicionālajiem ēdieniem, tad bez Aulejas kļockām neiztiek neviens viesību galds.

Pirmā mana sarunu biedre Aulejas pagastā ir kultūras pasākumu organizatore, dzejniece un aktīva vietējā iedzīvotāja Ilze Vovka.

– Ilze, es jūs pazīstu kā dzejnieci un kultūras organizatori. Pastāstiet, kā jūs nonācāt Aulejā?

– Es neesmu dzimusi Aulejā, taču nevar teikt, ka šī man ir sveša vieta. Bērnībā es braucu šeit apciemot vecvecākus no mātes puses. Patīkamākās bērnības atmiņas saistās ar Auleju, kur pavadīju bezrūpīgas dienas kopā ar brāli. Protams, mums bija savi pienākumi - ravēt dārzu, palīdzēt vākt sienu, dobes laistīt utt., bet tiklīdz darbi padarīti, esi brīvs, vari iet peldēties, pastaigāties vai rotaļāties. Kad mani vecvecāki aizgāja mūžībā, mēs praktiski vairs šurp nebraucām, tikai uz kapusvētkiem. Kādu dienu es nolēmu apciemot savu māsīcu, kad ierados, mani pārņēma atmiņas. Bija ļoti interesanti, ka daudzi no iedzīvotājiem atcerējās manu mammu un pat mani. Tā sanāca, ka liktenis bija lēmis te palikt.

- Cik ilgi strādājat par kultūras organizatori Aulejā?

- Es strādāju šajā vietā jau sesto gadu. Absolvēju Alberta koledžu kultūras pasākumu vadīšanas specialitātē. Sākumā visu gribēju darīt tā, kā mums mācīja, bet iepriekšējā Aulejas Tautas nama vadītāja  Ināra Kučāne, kuru nomainīju, mani atrunāja. Viņa motivēja ar to, ka cilvēki dosies uz pazīstamiem un jau iemīļotiem pasākumiem, bet jaunus pasākumus var nepieņemt un var arī nevēlēties apmeklēt. Tomēr daži jauninājumi iedzīvotājiem iepatikās. Piemēram, patīk tikšanās ar groziņiem, kas sākas jau pēcpusdienā. Tiem, kas tur mājlopus, ir laiks doties uz pasākumu un vakarā pabarot lopus. Šogad pirmo reizi notika nevis tradicionālās Jāņu vakara svinības, bet ielīgošanas pasākums ar dančiem, rotaļām un rituāliem. Pēc novadu apvienošanās 2021. gadā pasākumiem ir nedaudz mazāks finansējums. Lai optimizētu izmaksas, mēs rīkojam diskoballes, netērējot naudu muzikantiem, jo ne visi pasākumi ir tik kupli apmeklēti, kā gribētos. Balles ar mūziku tiek rīkotas tikai divas reizes gadā -  augusta sākumā, kad Aulejā ir kapusvētki, un iespējams sapulcināt vairāk cilvēku, kuri ierodas ciemos pie radiem. Otrā balle ar muzikantu klātbūtni ir Rudens balle. Pēc ielīgošanas pasākuma sapratām, ka arī šeit noslēgumā jābūt zaļumballei. Nākošgad tā noteikti būs!

– Kā vērtējat iedzīvotāju aktivitāti? Vai ir kāda kopiena, kuru vieno kopīgas intereses?

– Nevaru teikt, ka nav aktīvu cilvēku, viņi ir, bet gribētos vairāk. Šogad, piemēram, tika rakstīts konkursa pieteikums projektam “Iedzīvotāji veido savu vidi”. Finansējums ir piešķirts, var ķerties pie lietas, bet cilvēku skaits, kas reāli atnāks un reāli darīs, ir minimāls. Izņemot, protams, tos, kas ir projekta darba grupā- tie savus pienākumus izpildīs. Pārējie atbalstīs finansiāli nekā atnāks palīdzēt veikt darbus. Katram ir savas darīšanas, ne visus var sasniegt. Bet jebkāda iesaiste un atbalsts ir apsveicams, jo parāda to, ka cilvēkiem rūp apkārtējā vide un vieta, kur viņi dzīvo. Ar Tautas namu sadarbojas un palīdz realizēt aktivitātes Aulejas pagasta bibliotēkas vadītāja Inta Vecele un draudzes kalpotāja Helēna Jakovele, vienmēr atsaucas Anita Narovska, kas ir mūsu kļocku cepēja un cienasta galdu klājēja. Palīdzību neatsaka arī pagasta pārvaldes vadītājs Aivars Umbraško.

- Ko jums nozīmē Auleja?

– Šī ir īpaša vieta, kas man asociējas ar bērnības atmiņām, kad šeit pavadīju bezrūpīgas vasaras dienas. Tagad šī ir vieta, kur es dzīvoju un strādāju. Situācija mainās, iedzīvotāju skaits samazinās, darba vietu skaits samazinās. Īpaši tas bija jūtams pēc skolas slēgšanas. No malas tas varbūt neizskatās īpaši daudzsološi, bet man ir māja, bērni, darbs un savas intereses. Šeit es smeļos iedvesmu un rakstu dzeju un prozu. Pagājušajā gadā iznāca viens manu dzejoļu krājums, un šogad izdošanas procesā ir dzejoļu krājums bērniem latgaliešu valodā. Viss ir atkarīgs no mums pašiem.

Nākamā mana sarunu biedre - etnogrāfiskā ansambļa “Aulejas sievas” vadītāja Sandra Vaišle.

- Sandra, vai jūs esat vietējā?

 - Nē, es neesmu vietējā, apprecējos 1986. gadā un paliku kopā ar savu vīru šeit dzīvot. Vispār mani ļoti interesēja latgaliešu runa. Nāku no Gulbenes, tāpēc dažus vārdus vispār nesapratu. Dažreiz pat radās smieklīgas situācijas. Vispār šī interese par latgaliešu valodu un labā balss (kādreiz dziedāju baznīcā) mani tuvināja ansamblim, kuru tagad vadu. Bet, lai nonāktu kolektīvā, man bija jāiet noteikts ceļš. Sākumā gāju uz mēģinājumiem mājās, jo balsij un dziedāšanas manierei bija jāatbilst zināmām prasībām. Tad mani sāka aicināt dziedāt baznīcā un arī bērēs, tas ir, es zināmā mērā izgāju apmācību. Tikai pēc kāda laika, apmēram pēc gada, es kļuvu par kolektīva daļu. Man to mācīja. Grupas dalībniecēm bija retas, skanīgas balsis. Pamatsastāvā viņas bija kādas sešas-septiņas. 1980. gadā “Aulejas sievas” uzstājās Maskavā. Atceros, kā man stāstīja, ka mākušas bailes. Tās taču bija vienkāršas lauku sievas, kuras nokļuva milzīgā pilsētā.

Mani kolektīvā uzņēma kopā ar vienas ansambļa dalībnieces meitu. Es domāju, ka mani paņēma tikai kompānijas pēc. Mēs uzstājāmies galvenokārt dažos tradicionālos ikgadējos svētkos.

- Kāpēc tik ilgi bija jāgaida, līdz jūs pieņēma kolektīvā?

- Etnogrāfiskais ansamblis “Aulejas sievas” ir viens no senākajiem kolektīviem ne tikai Latgalē, bet arī Latvijā, kas dibināts 1940. gada 28. decembrī. Sievietes, kuras dziedāja, bija gados vecākas, tajā laikā es biju jauna un Aulejā ienācēja. Bija nepieciešams ne tikai sevi parādīt un pierādīt, bet arī turpināt tradīcijas. Svarīgi atzīmēt, ka ne tikai tautastērps, ļoti rūpīgi tiek atlasīts arī etnogrāfiskā ansambļa repertuārs. Es teiktu, ka šeit nedzied vieglas dziesmas noskaņai, tās pārsvarā ir liriskas dziesmas par ikdienu, bieži skumjas un stāsta par smagu darbu. Ne katrs cilvēks spēs izpildīt tieši šādu repertuāru. Bet, neskatoties uz to, mūsu kolektīvs ir mīlēts un atzīts ne tikai Aulejā, bet arī ārpus Krāslavas novada.

- Kāpēc jūs vēlējāties kļūt par vienu no “Aulejas sievām” un paliekat ansambli līdz pat šai dienai?

- Vēlējos kļūt par kolektīva daļu. Tas ir vērtīgs mantojums, kas ne tikai jāsaglabā, bet arī jānodod tālāk. Diemžēl tradīcijas ar katru gadu arvien vairāk tiek aizmirstas un zaudētas. “Aulejas sievas” ir vesels stāsts, tā ir Aulejas vēsture, nedrīkst pieļaut, ka viss bez pēdām pazūd un aizmirstas. Tāpēc es kā vadītāja katru nedēļu organizēju tikšanos. Protams, tas atkarīgs no plānotajiem pasākumiem. Pirms koncertiem sanākam kopā biežāk. Tagad ansamblī dzied:Inga Zujeva, Valija Lipšāne, Līga Dzalbe, Janīna Silvija Kaštaļjana.

Cenšos atrast arī jaunas balsis mūsu kolektīvam, taču tas nav viegli. Nāca daudzas, taču, lai apgūtu visas nepieciešamās iemaņas, lai dziedātu ansamblī, paiet apmēram gads. Šajā laikā daudzi izdeg un zaudē vēlmi turpināt piedalīties ansamblī un nākt uz mēģinājumiem.

– Kas vieno Aulejas iedzīvotājus?

– Kad ierados šeit, jutos kā svešiniece. Piemēram “Aulejas sievas” - mani nepieņēma apmēram gadu, es vienkārši nepadevos un joprojām esmu šajā kolektīvā, tikai citā statusā. Aulejā esi savējais vai svešinieks. Un ne vienmēr ir tik viegli kļūt par savējo, bet - ceļu pievarēs tas, kurš iet… Šeit ciena un godā tradīcijas, turpina iesākto, un, ja ienācējs pieņem un pievienojas šeit vispārpieņemtajiem noteikumiem, tad viņš noteikti kļūs par savējo.

Sandra minēja daudzus ar latgaliešu valodu saistītus piemērus, stāstīja stāstus no savas dzīves un vairākkārt teica, ka Aulejai ir kāda īpaša aura vai kas cits, kas atšķir šī pagasta iedzīvotājus no citiem.

Saspringtās dienas turpinājumā satiku Toniju Dombrovsku, kura uz Auleju pārcēlusies nesen.

– Tonija, kā jūs nokļuvāt Aulejā? Kāpēc pārcēlāties uz šejieni?

– Pārcēlos uz šejieni šogad, maijā, lai gan māju iegādājos pērn, novembrī.

Kāpēc Auleja? Jo gribēju māju Latgalē, un nu man ir māja Aulejā. Tā laikam ir Dieva roka, jo manas saknes ir nedaudz citur. Mana vecmāmiņa kādreiz dzīvoja Ludzā, bet tika izsūtīta. Nopirku māju Aulejā, jo meklēju to konkrēti Latgalē.

- No kurienes jūs pārcēlāties?

– Pēdējā laikā strādāju Rīgā, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā par dispečeri. Kad paliku ar divām meitām uz rokām, nācās izdzīvot, izmantojot arī savas muzikālās dotības un zināšanas. Es spēlēju baznīcā kopš 13 gadu vecuma, man ir muzikāla izglītība, tāpēc man ir liela pieredze šajā jomā.

- Man ir informācija, ka šogad notika maija dziedāšana pie krustiem.

– Jā, tā bija mana ideja. Tas nebija sarežģīti, jo to atbalstīja vietējie iedzīvotāji. Kopumā apbraucām kādus 13 krustus. Man ļoti palīdzēja Ilze Vovka, ar kuru iepazināmies caur internetu, pateicoties Ivara Dzalba fotogrāfijām ar Aulejas skatiem. Ilze šeit koordinē daudzus cilvēkus. Mums ir izveidojušās labas attiecības ar Helēnu Jakoveli, kura palīdz draudzē. Tāpēc bija diezgan viegli un interesanti organizēt šīs maija dziedāšanas pie krustiem.

– Kā vietējie jūs uzņēma, kad ieradāties?

– Ja runājam par kaimiņiem, viņi mūs ļoti labi uzņēma. Kaimiņiene iedeva dažādus stādus, tomātus, un tagad manā siltumnīcā ir daudz kas iestādīts. Kaimiņu Jānis atnes pieniņu.

Mani uzņēma ļoti, ļoti labi. Šeit ir ļoti labi cilvēki – Helēna, Ilze un pagasta priekšnieks ir ļoti sirsnīgs cilvēks.

– Kas jums visvairāk palicis atmiņā, kam pievērsāt uzmanību?

– Kad atbraucu apskatīt māju, visvairāk, protams, patika skats uz ezeru.

Skolas ēka, tas, ka te ir ļoti tīrs, un ka pagasta pārvaldnieks ir tik ļoti sirsnīgs cilvēks. Vienkārši brīnišķīgs. Un viņš palīdz, kad nepieciešams. Vārdu sakot, ļoti skaista vieta, un kopumā šeit dzīvo ļoti viesmīlīgi cilvēki.

– Kas vieno Aulejas iedzīvotājus?

– Mūs vieno, protams, interese par kaut ko. Piemēram, folkloras kopa “Aulejas sievas”, arī viņas piedalījās šajos dziedājumos. Viņas visas ir ļoti pozitīvas, ļoti lepnas, ka turpina nest Aulejas sievu vārdu, ka ir šī kolektīva dalībnieces.

Katrs cilvēks šeit kaut ko dara no sirds, un nevis kādam citam, bet vispirms sev. Šeit cilvēki dzīvo kā Kristus klēpī. Man ļoti patīk šī mierīgā, samērīgā dzīve.

Pēc sarunas ar aktīvo vietējo iedzīvotāju Toniju, devos uz valsts nozīmes arhitektūras pieminekli - Aulejas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcu, kur sarunājos ar Helēnu Jakoveli, kura palīdz baznīcā.

- Helēna, vai jūs esat vietējā?

– Jā, es jau ilgus gadus dzīvoju Aulejā, mācījos vietējā skolā, pēc tam devos izglītoties un atgriezos 1985. gadā. Apprecējos, man ir četri bērni, divi mazbērni.

- Jūs bieži apmeklējat baznīcu un palīdzat šeit, pastāstiet, vai draudzes locekļi ir aktīvi?

- Pēc Covid pandēmijas iedzīvotāju aktivitāte ir būtiski samazinājusies un arī draudzes locekļi nav tik aktīvi. Katru svētdienu baznīcā ir mise, kuru apmeklē līdz 20 cilvēkiem, vairāk cilvēku apmeklē baznīcas svētkus, tādus ikgadējos svētkus kā Lieldienas, Ziemassvētki, kad daudzi dodas pie vecākiem, pie radiem, tad arī baznīcā ir vairāk cilvēku. Apmeklētāju ir vairāk, kad paši aicinām, piezvanām, sakām, ka būs mise, un aicinām nākt. Ja uz baznīcu atnāktu vismaz viens cilvēks no katras ģimenes, apmeklētāju būtu daudz vairāk.

Bet pēc Covid situācija ir ļoti mainījusies, daži nenāk veselības apsvērumu dēļ, daži nevēlas, daži dzīvo tālu un nav, kurš viņus atvestu. Tas ir, katram ir savi iemesli, kāpēc nākt vai nenākt.

- Kādi kopumā ir cilvēki Aulejā? Aktīvi vai nē?

- Nu, cilvēki dzīvo dažādi, bet pārsvarā viņi ir strādīgi, čakli un atsaucīgi.

Grūti pateikt, vai viņi ir aktīvi vai nē, taču pēdējos gados pēc Covid, aktivitāte ir samazinājusies.

– Kā jūs popularizējat baznīcu un ticību?

- Jau vairākus gadus pēc kārtas baznīcā rīkojam Atvērto durvju dienu, kā arī piedalāmies Baznīcu nakts pasākumā. Ja pirmajā gadā cilvēku bija ļoti maz, tad šogad burtiski īsi pirms 12 naktī, tas ir, pirms pasākuma beigām ieradās trīs apmeklētāji no Smiltenes, kuri bija ļoti pārsteigti, ka joprojām tiek gaidīti, un vēl jo vairāk bija pārsteigti, kad mēs viņus pacienājām ar tēju, pastāstījām baznīcas vēsturi un parādījām mūsu vērtīgās svētbildes, kas glabājas šajā baznīcā.

Tās ir 19. gs. sākuma glezna “Bezvainīgā Jaunava Marija”, 18. gs. otrās puses glezna “Svētā Marija Magdalēna ar rizu”, mūsu draudzes īpaša vērtība ir 1726. gada misāle ar gravīrām, arī 18. gs. skulptūra “Garīdznieks” un 1739. gada zvans.

Mūsu baznīcā regulāri notiek Mises. Vasarā pie mums brauc svētceļnieki, bet diemžēl kopš 2014. gada ir slēgta mūsu skola.

- Ko, jūsuprāt, varētu uzlabot, lai Aulejā dzīve kūsātu?

– Es domāju, ja būtu kaut kāda ražošana vai rūpnīca, lai cilvēkiem būtu darbs, tad viņi nāktu uz šejieni.

Jo darbs ir dzīves pamats.

– Kas Aulejā vieno cilvēkus?

– Piemēram, ticība Dievam vieno. Tas ir, svētdienā uz baznīcu nāk cilvēki, kuri vēlas lūgties, satikties, parunāties.

Piemēram, mums ir mednieku biedrība, kur pulcējas mednieki. Ir tādi, kas dzied, piemēram, mūsu “Aulejas sievas”. Ir tādi, kuri ada zeķes. Katrs dara kādu darbu, kas viņam tuvs un patīk.

Šogad Tonija, mūsu jaunpienācēja, ierosināja atsākt Maija dziedājumus pie ciema krusta.  Bet maija sākumā Aulejas pagasta bibliotēka sadarbībā ar Tautas namu un baznīcu organizēja “Boltuos suprātkys”, kad tika apbraukti 11 no 14 pagastā esošajiem krustiem.

Es uzskatu, ka mēs šeit dzīvojam kā Kristus klēpī. Tāpēc viss ir labi. Man te ļoti patīk. Esmu apmierināta.

Vēl ilgi ar Helēnu staigājām baznīcā, viņa stāstīja par svētbildēm, to savdabību. Tas bija ļoti informatīvi un interesanti. Kad jautāju, vai vietējie iedzīvotāji par to zina, viņa atbildēja, ka, visticamāk, tikai daži, jo ne katru tas interesējot. Beidzot mēs piegājām pie baznīcas ērģelēm, kuras spēlēja Tonija Dombrovska. No baznīcas guvu neaizmirstamu iespaidu un, iedvesmojusies no stāstiem par tās tapšanu, devos pie pasta vadītāja Aivara Umbraško.

- Aivar, cik ilgi esat Aulejas pagasta vadītājs?

– Nu jau simts gadus (smejas). No 1998. gada 1.aprīļa, gluži kā joks, kļuvu par pagasta vadītāju un joprojām vadu.

- Nosauciet savā pagastā nozīmīgus cilvēkus.

- Ja runājam par personībām, tad negribētu izcelt vienu, bet varu teikt, ka aulejieši ir ļoti, ļoti spēcīga tauta, un katrs no viņiem ir ļoti svarīgs pagastam. Ja mēs runājam par pagastu, tad šeit ir skaidri izteikts lauksaimniecības virziens. Tas ir, mums nav nevienas rūpnīcas, nav pārstrādes, bet lauksaimniecība un tūrisms šeit ir plaši sastopams. Aulejas pagasts ir bagāts ar dabas vērtībām, tajā skaitā ar ūdens resursiem. Nevaru izcelt kādu vienu cilvēku, jo katrs ieņem savu vietu, visi strādā ar atdevi. Un es, kā pārvaldes vadītājs, vienmēr nāku pretī un esmu priecīgs sadarboties, atbalstīt, palīdzēt.

– Ar kādiem lūgumiem pašvaldībā vēršas iedzīvotāji?

– Šeit ir divi galvenie punkti. Piemēram, zemnieki, savu zemju īpašnieki vēršas pie mums zemes nomas līgumu noformēšanai. Ziemā tā ir sniega tīrīšana un tamlīdzīgi. Vēl viens aspekts ir sociālie jautājumi, kad vajag kādu aizvest vai atvest no slimnīcas utt.

– Kā jūs raksturotu sava pagasta iedzīvotājus? Vai tie ir aktīvi?

– Protams, iedzīvotāji ir aktīvi, draudzīgi, garā stipri.

– Jūs, droši vien, esat piemērs?

- Nu, es negribētu teikt, ka viņi seko manam piemēram, bet tas ir jauki, ja tas tā ir.

Protams, es vienmēr cīnos un aizstāvu to cilvēku intereses, kuri šeit dzīvo, bet viss atkal ir atkarīgs no finansiālajām iespējām. Protams, es saprotu, ka mums ir svarīga katra saimniecība, katrs pilsonis, un katram ir savs es, savas vēlmes utt. Protams, mums ir jāmācās vienam no otra un jāspēj ne tikai klausīties vienam otrā, bet arī sadzirdēt.

Katram no mums ir stiprās un vājās puses, bet mūsu pagasta iedzīvotāji strādā sev, sava pagasta un Krāslavas novada labā. Tas ir, katrs no mums dara visu, lai dzīvotu labi.

– Aivar, zinu, ka esat mednieku biedrības “Izavas” vadītājs. Pastāstiet par to vairāk.

– Nu, ne gluži vadītājs, bet viens no trim valdes locekļiem. Tie ir Jāzeps Lipšāns, Jānis Staģis un es, Aivars Umbraško. Mēs trīs izšķiram mūsu kolektīva likteni.

- Cik cilvēku ir jūsu biedrībā?

Kopējais mednieku skaits ir ap 20, aktīvi ir līdz 15.

– Vai mednieku kolektīvs saņem sūdzības no vietējiem iedzīvotājiem? Piemēram, par bebriem.

– Nu, ja tiek saņemtas kādas sūdzības, tad, protams, tās fiksējam un risinām jautājumus, cenšamies palīdzēt vietējiem iedzīvotājiem.

Bet, atkal, ir jāsaprot, ka mednieki nav dzīvnieku iznīcinātāji. Mēs esam starpnieki starp dabu un vietējiem iedzīvotājiem, lai, pirmkārt, saglabātu un neiznīcinātu.

- Kas vietējiem iedzīvotājiem pieejams Aulejā?

- Aulejā ir veikals, futbola laukums, estrāde, pludmalē ierīkota laipa, soliņi, ģērbtuve. Diemžēl iedzīvotāji joprojām gaida feldšeri FAP telpās, kurš mums būs tikai no septembra.

Iepriekšējā feldšere aizgāja pelnītā atpūtā, bet uz septembri gatavojam telpas jauna speciālista atnākšanai.

Skumji, ka ciemats tukšojas. Tas ir saistīts ar jaunu tehnoloģiju attīstību, un, ja, piemēram, iepriekš ar vienu traktoru varēja apstrādāt kādu noteiktu lauku skaitu, tad tagad šis skaits ir ievērojami pieaudzis. Tas saistīts arī ar skolas slēgšanu un darba vietu trūkumu.

– Ja pasapņot un iedomāties, ka jums ir neierobežots finansējums, kam jūs tērētu naudu?

– Pirmā un svarīgākā lieta ir mūsu ceļi, lai tie būtu kvalitatīvi. Tas palīdzētu uzņēmējiem. Protams, tas, kas biedē tieši Krāslavas novada uzņēmējus, ir robežas tuvums. Un, protams, ļoti ietekmē arī birokrātija un prasības tiem, kuri mēģina nodarboties ar kaut kādu uzņēmējdarbību.

Manuprāt, ir jāpievērš lielāka uzmanība izglītības sistēmai. Uzskatu, ka mazās vietējās skolas ir jāsaglabā. Nez kāpēc vidējā profesionālā izglītība tagad ir zaudējusi savu prestižu. Kaut kas iet ne tā... Jāpeld vienā virzienā, viss jāsaglabā, lai bērni un cilvēki justos piederīgi un vienoti ar valsti, lai viņi neaizietu, bet, gluži otrādi, pārceltos uz šejieni uz pastāvīgu dzīvesvietu.

- Kas, jūsuprāt, vieno cilvēkus Aulejā?

– Tie ir dažādi pasākumi, kuros var piedalīties. Tās arī ir intereses. Piemēram, mums ir etnogrāfiskais ansamblis “Aulejas sievas”, mednieku biedrība, makšķernieki, rokdarbnieces un citi. Proti, mums ir dažādi pasākumi, kas ir veltīti tieši tam, lai cilvēki justu, ka viņi ir vajadzīgi, ka viņi ir svarīgi.

Atpūtas kompleksa “Lejasmalas” saimniece Anna Ļaksa ar prieku pastāstīja par to, kā viņa ar vīru uzsāka savu biznesu.

 - Anna, pastāstiet, kā sākās jūsu bizness?

- Apmēram pirms 30 gadiem mēs sākām izīrēt pirti. Tā atradās ezera krastā. Tāpēc, kā saka, tā bija pieprasīta. Tad, protams, turējām lopus. Domāju, ka jāpasaka, ka esmu šeit atnākusi no Izvaltas. Šī ir mana vīra dzimtene. Šeit dzīvoja viņa vecvecāki. Tad to visu mantoja mans vīrs.

Apmēram pirms 20 gadiem nolēmām, ka jāceļ jauna kūts. Bet viens no atpūtniekiem, kurš gāja garām, teica: “Kāpēc jums ir vajadzīga kūts, kāpēc jūs neizmantojat tik skaistu vietu un neuzbūvējat viesu māju?” Mēs viņu sadzirdējām un nolēmām būvēt nevis kūti, bet viesu māju. Ziemā bija darbs gaterī. Šīs viesu mājas celtniecībai ņēmām kredītus. Un ar tā paša gatera palīdzību sagatavojām materiālu būvniecībai. Tātad viesu nams bija gatavs. Bet tad dēļ politikas un situācijas valstī kļuva arvien grūtāk atrast strādniekus tam pašam gaterim.

Materiāls ir viena lieta, darbinieki ir cita lieta. Un tas ir ļoti grūti tieši tāpēc, ka nevar atrast tos, kuri, piemēram, noteikti atnāks pēc algas dienas. Tas ir, visu laiku ir kaut kāds bezgalīgs loks. Nevis strādā, bet mokies. Un kopš tā laika mums ir palicis tikai viesu nams. Tiklīdz mēs to uzbūvējām, sākās krīze.

Nevienam nav naudas, nevienam nav intereses atpūsties utt. Lai gan mēs, protams, centāmies izveidot savu biznesu, popularizēt savu vārdu. Nauda maizei bija, bet attīstībai nē.

Un tad mēs atradām investoru, kurš palīdzēja attīstībā. Tagad mums ir ne tikai viesu nams, bet arī nedēļas nogales mājas. Ar investora palīdzību viss tika modernizēts.

Mēs augām un izskatījāmies ļoti labi. Pateicoties modernizācijai, mēs piedāvājam ļoti augstas kvalitātes pakalpojumus.

Tagad mēs specializējamies īpašām svinībām, piemēram, kāzām. Tas ir, mēs pārgājām uz masām. Mēs varam rīkot, piemēram, dzimšanas dienu vai jebkuru preses konferenci.

Vairākas reizes gadījās, ka nācās atteikt pat Valsts prezidentam. Jo tajā dienā, kad gribēja rezervēt vietu, pusdienas utt., viss jau bija rezervēts. Pagājušajā gadā gan pie mums bija Edgars Rinkēvičs.

- Kā jūs raksturotu Aulejas pagastu?

- Mums ir ļoti mazs sakars ar Aulejas pagastu, izņemot ģeogrāfiski. Tāpēc mūsu komunikācija ir minimāla. Lai gan, protams, ja nepieciešams, mēs zinām, ka viņi mums palīdzēs.

Tagad piedāvājam Eiropas līmeņa virtuvi. Mums ir laba tehnika, labi aprīkota virtuve. Produkciju iegādājamies arī no vietējā tirgus. Mani biedē tas, ka negodīgo uzņēmēju dēļ, kuri reklamē lauku tūrismu un tā tālāk, bet nepiedāvā kvalitatīvu servisu, mēs zaudējam klientus. Jo, ja cilvēks saņēma nekvalitatīvu servisu, tad diez vai viņš tuvākajā laikā atgriezīsies uz šo vietu. Tāpēc, protams, vēlos izmantot iespēju un aicināt ikvienu, kas strādā šajā jomā, būt godīgam un patiesi sniegt kvalitatīvus pakalpojumus.

– Vai 2021. gada administratīvi teritoriālā reforma jūs ietekmēja?

- Godīgi sakot, es īsti neatceros šo brīdi, kas nozīmē, ka nekādas būtiskas izmaiņas nenotika. Varu tikai teikt, ka šeit jūtos labi. Ir svaigs gaiss, pilsēta atrodas 20 kilometru attālumā. Priecājos, ka varam dzīvot laukos, varam izmantot visas civilizācijas priekšrocības, strādāt, pieņemt darbā citus cilvēkus. Tas ir, tagad mūsu pastāvīgajā personāla sastāvā ir aptuveni 10 cilvēki. Uz vasaras periodu ņemam vēl kādus 6 cilvēkus. Tas ir, mums ir pasūtījumi, ir kāzas, ir preses konferences, sacensības. Kamēr bija Covid pandēmija, mēs uzcēlām siltumnīcu. Un tagad paši audzēsim zaļumus viesu namam, banketiem. Tas ir, principā, Covid pat, teiksim, piespēlēja mums iespēju. Respektīvi, ja pirms tam nebija laika būvēt siltumnīcu, tad kamēr bija Covid, tikmēr bija siltumnīcas celtniecība.

Esmu apmierināta ar visu, priecājos apvienot patīkamo ar lietderīgo.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Autores foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.