Piedruja: piesardzīgs optimisms pie pašas robežas

Labākajos gados pagasta teritorijā dzīvoja vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku, pašā Piedrujā ap tūkstoti. Iedzīvotāju skaits sāka samazināties 20. gadsimta sākumā. Mūsdienās ciematā ir reģistrēti nedaudz vairāk nekā simts iedzīvotāju, bet visā pagastā - nedaudz mazāk par 400 cilvēkiem. Ciemu rotā divas baznīcas – katoļu un pareizticīgo, reiz bija vēl divas sinagogas un divi lūgšanu nami. Tagad pa pusei pamestā ebreju skolas ēka pašā ciemata centrā atgādina par apdzīvotās vietas lielo ebreju kopienu. Tradicionāli daudznacionālie iedzīvotāji vienmēr ir bijusi šo vietu priekšrocība, cilvēki, kas šeit apmetās, bija iecietīgi un atsaucīgi. Pati pagasta vēsture viņiem daudz iemācījusi. Pats pārsteidzošākais ir tas, ka visas vēstures mācības šeit tika apgūtas teicami...

Ciematā valda īpaša gaisotne, neizskaidrojami, te saglabājies “pagājušo laiku” gars. Mūsu apkārtnē neredzētas koka mājas, ēnainas ieliņas, gleznainas ainavas – viss šeit ir īpašs un pārsteidzošs. Tiesa... Uz ielas cilvēkus satikt var ne tik bieži.

Septembra rīts bija pilnā sparā, saule sildīja baznīcu kupolus, bērzi priecēja acis ar pirmajām zeltainajām lapām. Pirmā tikšanās Piedrujā ir ar bibliotekāri. Tātad…

Jeļena Račicka – Piedrujas pagasta bibliotekāre

- Sākumam, Jeļena, pastāstiet nedaudz par sevi. Vai esat vietējā iedzīvotāja vai pārcēlāties uz šejieni no citām vietām?

- Esmu dzimusi Baltkrievijā, manas dzimtās mājas ir redzamas Daugavas pretējā krastā. Pirmkārt, mana māsa pārcēlās uz šejieni un apprecējās. Katru vasaru es braucu pie viņas auklēt mazuļus. Pabeidzu Polockas pedagoģisko skolu, saņēmu mūzikas skolotājas diplomu, gadu nostrādāju Braslavas rajona Vidzos un pēc tam pārcēlos uz šejieni, uz Piedruju. Apprecējos un atradu darbu skolā. Gadu strādāju par sporta skolotāju un pionieru vadītāju, pēc kāda laika sāku strādāt par mūzikas skolotāju un paralēli arī par bibliotekāri skolas bibliotēkā. 1995. gadā tika apvienota pagasta un skolas bibliotēkas. Pagasta bibliotēka pārcēlās uz skolas ēkas piebūvi un, kad skolu slēdza, uz pašu skolas ēku, kurā strādāju līdz pat šai dienai. Piedrujas pagastā dzīvoju nu jau 36 gadus.

2000. gadā iestājos Baltijas Starptautiskajā akadēmijā Psiholoģijas fakultātē, kur ieguvu psiholoģes profesiju.

Ilgus gadus vadīju sieviešu vokālo ansambli “Daugaviņa” un senioru vokālo ansambli “Zabava”. Diemžēl tagad dažādu iemeslu dēļ vairs nav ar ko dziedāt.

- Vai jūsu bibliotēkā ir liels grāmatu fonds?

- Tagad bibliotēkas krājumā ir aptuveni 5000 grāmatu.

- Cik lasītāju?

- Šogad bibliotēkā reģistrēti 152 lasītāji. Vairāk nekā puse no viņiem aktīvi lasa. Vasarā, kad daudzi mazbērni atbrauc ciemos pie vecmāmiņām, mūsu lasītāju skaits pieaug daudzkārt. Ziemā paliek tikai vietējie, kuri šeit dzīvo pastāvīgi.

- Pēc pēdējiem datiem Piedrujā reģistrēti 102 iedzīvotāji...

- Bet tas ir pašā ciematā, pagastā ir reģistrēti aptuveni 400 cilvēku. Grūti pateikt, cik no viņiem šeit pastāvīgi dzīvo.

- Mūsdienās bibliotekāri vietējiem iedzīvotājiem sniedz daudzus pakalpojumus, kas nav iekļauti tiešo pienākumu sarakstā...

- Cilvēki nāk ar dažādām problēmām. Kādam nepieciešama palīdzība pasūtījuma noformēšanā internetveikalā, kādam jāpalīdz apmaksāt rēķinus, kaut ko izdrukāt, kāds vēlas reģistrēties sociālajos tīklos, kādam jāiemāca izmantot pakalpojumus internetā. Agrāk bija daudz cilvēku, kuriem tas bija nepieciešams. Tagad ir mazāk, cilvēki ir iemācījušies izmantot modernās tehnoloģijas ikdienā. Dzīve ir daudz vieglāka tiem, kam ir bankas konts ar iespēju izmantot internetbanku. Bet tiem, kam nav... Dažiem bērni palīdz tikt galā ar šīm problēmām. Tagad uz bibliotēku biežāk nāk nevis ar problēmām, bet gan lietderīgi pavadīt laiku.

Pagastā notiek nodarbības bērnu radošajā darbnīcā “Saulīte” un sieviešu pulciņā “Ideja”. Vadītāja Ņina Vasiļjeva. Apmaināmies ar receptēm, izšujam, iesaistāmies dažādās aktivitātēs, apspriežam dažādas aktuālas sieviešu tēmas...

Vēl vakar bibliotēkā notika pasākums “Veselība - dzīves pamats”. Dalībnieki nogaršoja dažādus ēdienus un apmainījās ar receptēm. Pie mums viesojās Sergejs Zakrevskis ar saviem izstrādājumiem. Mēs ar prieku degustējām maizi ar dažādām eļļām, dzērām zaļo un kaņepju tēju.

- Un, protams, aktīvākie dalībnieki ir pensionētie skolotāji...

- Protams. Bet, ak vai, viņu paliek arvien mazāk... Un lasītāju skaits samazinās. Tagad ir cits laiks. Cilvēki lasa e-grāmatas, klausās audiogrāmatas, internets arvien vairāk kļūst par dzīves sastāvdaļu. Papīra grāmatas pamazām kļūst par pagātni. Man gan labāk patīk papīra grāmatas. Es mēģināju lasīt elektroniskās, bet... Tas nav man, nav man. Savukārt jaunieši tagad arvien biežāk internetā...

– Vai jauniešu šeit ir daudz?

– Ir vēl, bet maz. Bibliotēkā reģistrēti 26 bērni. Bet jaunieši šeit ierodas tikai nedēļas nogalēs. Viņi dzīvo, mācās un strādā pilsētās. Savukārt tie, kas gribēja šeit palikt un gūt panākumus, palika un guva panākumus.

– Skolu Piedrujā slēdza 2009. gadā, diezgan sen. Vai ir izdevies pierast pie dzīves bez skolas?

– Protams, pieradām, ko lai dara. Kādreiz šeit bija trokšņaini un jautri. Bērni ienāca katrā starpbrīdī. Bet tagad ir klusums. Jā, un šķiet, ka ir bērni, bet šķiet, ka nav... Uz skolu jābrauc uz Krāslavu, kas nozīmē, ka jāceļas daudz agrāk, un diena beidzas vēlāk nekā pilsētas bērniem. Mūsējiem dzīve nav vienkārša.

- Vai pasta trūkums neapgrūtina dzīvi?

– Mums ir ļoti laba pastniece, kura ne tikai piegādā pastu, bet sniedz arī citus pakalpojumus. Pensiju piegādās un paku piegādās, uzticams cilvēks. Protams, daži pakalpojumi ir maksas, daži pēc lūguma, bet tie ir pieejami - tas ir galvenais.

- Jūs dzīvojat netālu no robežas. Vai jūs šeit jūtat satraukumu? Tagad ir sarežģīts laiks.

– Nu, šis nav pirmais gads, kad dzīvojam pie robežas. Mēs jau sen esam pieraduši pie šādas situācijas. Kad Ukrainā sākās karš, daudzi šeit, protams, bija izmisumā. Likās, ka tas kaut kā ietekmēs arī mūs. Bet pagaidām šeit ir kluss un mierīgs. Pat mierīgāk nekā citās vietās. Blakus ir robežsargi, tāpēc jūtamies aizsargāti. Mēs zinām, ka neviens “nepiederošais” šeit vienkārši nenokļūs, esam ļoti nopietni apsargāti.

– Vai, jūsuprāt, cilvēki šeit dzīvo labi? Es runāju par tiem, kuriem ir kaut kādi ienākumi.

– Dažādi dzīvo. Dažiem ir labāk, dažiem - sliktāk. Mēs dzīvojam tāpat kā visur citur. Tiem, kam ir savs transports, protams, vieglāk. Lai arī pensijas nav īpaši lielas, tomēr ir savs dārziņš, kas ir labs atspaids. Nevaru teikt, ka viss te ir brīnišķīgi, dzīve kā dzīve. Bet kopumā viss ir kārtībā.

– Vai kādreiz kļūs labāk?

- Ceru uz to labāko. Viss attīstās pa spirāli, mums ir bijuši labāki laiki, bet ir bijuši arī sliktāki. Tāpēc tagad jācer, ka mūsu mazbērniem būs vieglāka, jautrāka un laimīgāka dzīve.

- Paldies, Jeļena, lai notiek tā!

Ignorēt slaveno Piedrujas muzeju, zinot, ka šo kultūras iestādi vada īsts entuziasts un interesants cilvēks, nekādi nevarēju. Šī saruna ar pagasta muzeja vadītāju un gidi Ņinu Vasiļjevu

- Kā jūs kļuvāt par pagasta muzeja vadītāju?

– Viss sākās tālajā 1993. gadā, kad strādāju skolā. Jau toreiz radās doma izveidot skolas muzeju. Veiksmīgi īstenojām savu ideju un skolas vēstures krātuve darbojās daudzus gadus, tika papildināta ar jauniem eksponātiem, informāciju par skolotājiem, absolventiem, vecajām skolām. Kad 2009. gadā skolu slēdza, paliku strādāt pagastā par mākslinieku-noformētāju un papildus vadīju rokdarbu pulciņu bērniem. Tad mana mākslinieka-noformētāja likme tika likvidēta un man piedāvāja vadīt pieaugušo pulciņus, starp tiem bija arī muzeja pulciņš. Šeit strādāju jau divus gadus, tūlīt pēc pagasta muzeja veidotājas Ludmilas Paņko aiziešanas pensijā. Bija daudz jāmācās, jo agrāk par vēsturi īpaši neinteresējos, vairāk nodarbojos ar stendu un izstāžu noformēšanu.

– Vai muzejā ir daudz apmeklētāju?

– Vasarā ir diezgan daudz apmeklētāju. Pie vietējiem iedzīvotājiem ciemos brauc radinieki, biežāk ierodas paši piedrujnieki. Ir arī tūristi, kuru pandēmijas laikā nebija nemaz. Ziemā, protams, ir klusums. Bet tad ir iespēja visu sakārtot, pārdomāt jaunas izstādes, strādāt ar krājumiem.

- Krājumi jums lieli, tas ir acīmredzami...

– Jā, 11 muzeja darbības gados mūsu saimniecība ir augusi. Sākumā cilvēki vienkārši nesaprata, ko var dot muzejam, viņi uzskatīja, ka viņiem nav nekā interesanta. Bet, ierodoties apskatīties, viņi bija pārsteigti, atklājot, ka arī viņi var piedāvāt muzejam interesantus  eksponātus. Viņi tos joprojām nes. Dažreiz es pat nezinu, kurš to atnesa. Es atnāku uz muzeju, un uz durvju roktura karājas soma, kurā ir vēl kāds eksponāts. Proti, viss, kas atrodas muzejā, ir vietējo iedzīvotāju un viņu tuvinieku ieguldījums. Paldies katram, kurš piedalījās mūsu ekspozīcijas papildināšanā. Sadarbojamies arī ar kolekcionāriem. Pagājušajā gadā mums bija patvāru izstāde, šogad - sadzīves priekšmetu un dekoratīvā porcelāna izstāde.

– Visiem muzeja darbiniekiem ir kādi īpaši, iecienīti eksponāti. Vai jums arī ir?

- Es nevaru uzreiz atbildēt, tas ir interesants jautājums... Ir eksponāti, kurus es pati nodevu muzejam. Starp tiem ir mana tēva vecā ermoņika, divu latu sudraba monēta un mana skolas soma. Ar tiem saistās personīgās atmiņas... Vispār man mīļākā tēma ir skola un tās vēsture. Lielāko dzīves daļu strādāju skolā. Un tagad, kad nāk bijušie skolēni vai viņu bērni, viņi ar lielu prieku šķirsta albumus un aplūko fotogrāfijas. Daži meklē sevi, citi meklē savus vecākus. Manas mazmeitas atbrauca no Anglijas un arī skatījās, meklēja savu mammu.

– Mazbērni dzīvo Anglijā?

– Man ir mazbērni Anglijā, Polijā un arī Latvijā. Man ir trīs meitas un seši mazbērni. Es esmu bagāta vecmāmiņa!

- Kā jums patīk dzīve šeit, Piedrujā? Skola slēgta, pasta nav, komunikācija ar Krāslavu nav īpaši aktīva, labi, ja ir mašīna. Pēdējo simts gadu laikā ciema iedzīvotāju skaits ir samazinājies astoņas reizes... Cilvēki turpina no šejienes aizbraukt. Savukārt ir tādi, kas palikuši uz vietas un nekur nepošas...

- Par to mēs varam ilgi runāt... Protams, jaunieši varētu palikt šeit un strādāt lauksaimniecības darbos. Bet tas ir tikai tad, ja viņiem ir kādi līdzekļi, kas palīdzēs viņiem atsperties. Un brīvas zemes vairs nepaliek, pat ja gribētu paņemt sev zemes gabalu, visi jau aizņemti. Ir tādi, kas dabū darbu lielajās saimniecībās, kur sezonā var labi nopelnīt. Bet tas ir tikai sezonā. Ko darīt ziemā, kad strādnieki nav vajadzīgi? Kādreiz kolhozu laikos pie pieciem traktoriem strādāja pieci traktoristi. Bet tagad tehnoloģijas ir pavisam citas. Mūsdienās to pašu darbu ar vienu traktoru var veikt viens cilvēks. Ir cits laiks, tagad vairs nav vajadzīgs liels skaits strādnieku kā agrāk...

– Vai dzīve pierobežā jūs pārāk nesatrauc? Šobrīd ir nemierīgs laiks...

- Es nejūtu īpašu satraukumu. Mums blakus ir robežsargi. Mēs vienmēr esam aizsargāti. Un es nejūtu lielu agresiju no “tās” puses. Es pati esmu baltkrieviete, mans vīrs ir krievs. Mani radi dzīvo Baltkrievijā un Ukrainā... Esmu par to, lai visi dzīvotu mierā. Lai katrs var dzīvot savās mājās un būt laimīgs savā zemē. Esmu baltkrieviete, mana dzimtā valoda ir krievu, esmu dzimusi Latvijā. Šī ir mana dzimtene, es mīlu savu zemi, šeit ir dzimuši mani bērni. Jūtos mierīga, jo esmu mājās. Nav jēgas ne no kā baidīties.

– Vai, jūsuprāt, vietējo iedzīvotāju skaita samazināšanās kādreiz apstāsies?

– Vēsture attīstās pa spirāli. Viss atgriežas normālā stāvoklī. Kādreiz mūsu pagastā bija daudz skolu, un tad tās apvienojās vienā lielā. Tagad notiek tas pats, bet citā līmenī. Bet viss atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī. Es nezinu, kā būs, protams, tas nepavisam nebūs tā, kā bija. Viss apkārt ļoti ātri mainās - dzīves ritms, tehnoloģijas... Neviens nezina, kas notiks tālāk. Bet cilvēki dzīvo un strādā. Un mūsu lielo saimniecību saimniekiem ir bērni, kuri turpinās vecāku iesākto...

– Vai esat pieradusi dzīvot jaunajos apstākļos? Nav skolas, nav pasta...

– Visgrūtāk ir vecākās paaudzes pensionāriem, kuriem internets nav pazīstams un kuriem nav viedtālruņu. Viņiem ir grūti bez pasta. Bet pārējais... Ja ir mašīna, tad problēmu nav. Mēs neesam tik tālu no pilsētas. Pati pasta pakalpojumus izmantoju ļoti reti. Tagad visus pakalpojumus var saņemt caur pastnieku, protams, tagad tas nav bez maksas. Medicīnas pakalpojumi mums ir pieejami. Ģimenes ārsts pieņem katru trešdienu, bet ārsta palīgs pieņem katru darba dienu. Bez grūtībām var saņemt nosūtījumu vai recepti. Jā, un ārstam var piezvanīt un atrisināt esošās problēmas pa tālruni.

- Paldies, ka atradāt laiku sarunai, Ņina! Veiksmi jums svarīgajā un interesantajā darbā!

Kurš vislabāk zina par sava pagasta problēmām? Protams, sociālais darbinieks! Mana nākamā sarunu biedre ir Piedrujas pagasta sociālā darbiniece Zita Lukša.

- Cik ilgi jūs strādājat par sociālo darbinieku?

- Sociālās darbinieces amatu ieņemu kopš 2007. gada. Šajā laikā pagasta iedzīvotāju skaits ir pastāvīgi samazinājies, tagad šeit dzīvo galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēki. Jaunieši šeit nepaliek, jo nav ar ko nodarboties. Jauniešiem nav darba. Šeit ir ļoti maz darba vietu, ja rodas brīvas darba vietas, tās bieži vien ir robežsardzes jomā. Bet tur prioritāte, protams, ir cilvēkiem ar speciālo izglītību un labām valsts valodas zināšanām. Lai gan vietējos iedzīvotājus labprāt pieņemtu darbā, viņi reti atbilst prasībām. Ko vēl lai saka... Tie, kas nonākuši sociāli nelabvēlīgā situācijā, visiem spēkiem cenšas tikt ārā, bet viņiem tas ir ļoti grūti. Iepriekš bezdarbnieki varēja rēķināties ar sabiedriskajiem darbiem, kas tika atalgoti, lai arī ne pārāk augsti. Tagad mums tādu vietu ir palicis maz, un iespēja iegūt šādu darbu ir reizi divos gados. Tādas vietas tiek samazinātas visā valstī. Cilvēkiem ir jāmeklē citi ienākumu avoti. Ja viņi tos nevar atrast, viņi sazinās ar sociālajiem dienestiem. Likuma robežās cenšamies tādiem cilvēkiem palīdzēt.

– Vai Piedrujas pagastā jums ir daudz klientu?

– Man ir ap simts pastāvīgo klientu ar dažādu statusu: trūcīgas ģimenes, maznodrošinātas ģimenes... Vairāk, protams, trūcīgas ģimenes. Daudzi saņem pārtikas pakas, paciņas ar higiēnas precēm un citu palīdzību.

– Kas jūsu darbā ir grūtākais?

– Grūtākais... Ziniet, agrāk, kamēr pagasts bija samērā patstāvīgs, mēs varējām cilvēkam vairāk palīdzēt. Atrisināt transporta problēmu. Tagad to izdarīt ir grūtāk. Viss ir jāsaskaņo caur novada pašvaldību, tur visu lemj. Iepriekš visi šie jautājumi tika risināti uz vietas. Vienkārši tagad visi mūsu mēģinājumi palīdzēt aizņem vairāk laika: pieprasījumi, apstiprinājumi un tā tālāk. Tā izveidojās, ka novada centra administrācijā amata vietas tika pievienotas, bet šeit visu nemitīgi samazina. Manuprāt, tas nav īpaši labi. Jo vecāki cilvēki bieži vien nesaprot visas šīs izmaiņas. Piemēram, daudziem cilvēkiem nav datorprasmju. Ir tādi, kuriem nekad nav bijis bankas konta. Kā šie cilvēki var samaksāt savus rēķinus? Pensiju viņi saņem no pastnieka skaidrā naudā. Samaksāt var caur pastnieku. Bet katrs rēķins ir papildus 60 centi, tā ir pakalpojuma maksa. Un pensijas ir ļoti mazas, minimālā pensija ir 157 eiro. Šādu pensionāru budžetu veido izdevumi par medikamentiem, komunālie maksājumi un nedaudz atliek pārtikai. Ņemiet, piemēram, atkritumu savākšanu. Iepriekš pagasts sniedza šo pakalpojumu, visi bija pieraduši. Tagad katram ir jāpērk konteiners un pašam jāmaksā par izvešanu, tās ir papildu izmaksas.

- Vai, jūsuprāt, ne tik sen notikušajām administratīvi teritoriālajām reformām bija jēga? Vai tā deva kādu labumu?

- Ziniet, tas man atgādina kaut kādu spēli... It kā kāds liktu kopā un izjauktu puzles. Es domāju, ka tam nebija lielas jēgas. Nebija jēgas neko lauzt, bija jāsaglabā tas, kas bija. Bet tā... Būtībā tā ir kaut kādu finanšu plūsmu pārdale. Kurš kuram pārskaitīs, kurš saņems vairāk, kurš mazāk.

- Vai jūs strādājat tikai Piedrujas pagastā?

- Jā, es šeit strādāju četrdesmit gadus. Kad ieguvu profesiju, atnācu šurp. Sākumā biju kluba vadītāja un šajā amatā nostrādāju 32 gadus. Pērn likme tika saīsināta.

– Zita, vai dzīvot pie robežas ir droši?

- Es nejūtu īpašu satraukumu. Galvenais, lai šis satraukums netiek radīts mākslīgi. Es neredzu jēgu cilvēkus biedēt. Es pati ne no kā nebaidos. Labi strādā mūsu robežsargi. Pateicoties viņiem, es jūtos droši.

- Kas, jūsuprāt, vispirms ir jāmaina, lai situāciju pagastā uzlabotu?

– Pirmkārt, mūsu valdībai būtu jādomā par cilvēku vajadzībām, lai cilvēkiem no šejienes nav jābrauc prom, lai mūsu vietas nepaliktu tukšas. Lūk, tikai viens piemērs: šobrīd tiek stiprināta robeža. Līdz ar to cilvēki zaudē zemi gar Daugavas krastiem. Neviens vēl nezina, vai būs kompensācijas un kādas būs šīs kompensācijas. Jauniešiem šeit praktiski nav iespēju uzsākt dzīvi. Ja nav turīgu vecāku vai tādu, kuri palīdzēs, nav ar ko sākt patstāvīgu dzīvi. Izrādās, ka jauniešiem ir jāpamet savas mājas, lai atrastu darbu.

– Vai ir cerība, ka situācija uzlabosies?

- Cerība mirst pēdējā. Protams, ceram! Gribas, lai mūsu valsts plaukst, lai visiem viss ir kārtībā.

- Liels paldies, Zita! Lai tas tā būtu!

Tradicionāli, veidojot pagasta portretu, aptaujājam arī pensionārus. Ar prieku šoreiz devos pie kādreizējās matemātikas skolotājas un pēdējās Piedrujas pamatskolas direktores Ludmilas Paņko.

- Ludmila, vai jau sen esat pensijā?

- Par pensionāru kļuvu jau sen, bet strādāt pārtraucu tikai pirms diviem gadiem. Skolā strādāju no 1972. līdz 2009. gadam, līdz tās slēgšanai. Sāku kā skolotāja pagarinātās dienas grupā, pēc tam mācīju matemātiku, ģeogrāfiju, biju mācību daļas vadītāja, bet skolas pēdējā darba gadā kļuvu par direktori.

- Ko darījāt pēc skolas slēgšanas?

- Kādu laiku biju bezdarbniece. Tad radās iespēja realizēt seno ideju par pagasta muzeju. Muzejs bija vajadzīgs. Cilvēki sāka remontēt savas mājas, bēniņos un pagrabos tika atrastas daudzas senlietas. Daudzi tās uzskatīja par krāmiem un sāka dedzināt. Bet man bija ļoti žēl, es ļoti gribēju to visu saglabāt bērniem un mazbērniem... Tāpēc, tiklīdz radās tāda iespēja, sāku organizēt muzeju. Atvērām muzeju, pagastā parādījās nekustamā īpašuma nodokļa administratora vakance, tur arī turpināju darbu. Tā strādāju divās vietās līdz 2022. gadam.

– Kā šobrīd jūtaties, esot pensijā?

- Ak, ir labi būt pensijā! Varbūt dažreiz nav pietiekami daudz komunikācijas, esmu pieradusi visu laiku būt cilvēkos. Bet es eju uz bibliotēku, pati eju pie cilvēkiem. Un tā... Nu, kādas pensionāram darīšanas...

– Vai ir sava saimniecība?

- Man ir dārzs. Stādu kartupeļus, gurķus, tomātus, sīpolus un arī ziedus. Tagad ir laiks gatavot krājumus ziemai, darba pietiek.

- Kā pavadāt savu brīvo laiku?

– Tagad man ir daudz brīvā laika. Bibliotēkā satiekas mūsu sieviešu pulciņš. Nodarbojamies gan ar rokdarbiem, gan ēst gatavošanu. Man patīk lasīt grāmatas. Un vakar mums bija pasākums ar degustāciju. Tā ka šeit var atrast kaut ko sev tīkamu, iziet sabiedrībā un uzzināt kaut ko interesantu.

- Vai ir pieejami medicīnas pakalpojumi?

- Ir pieejami. Katru dienu pieņem feldšeris. Es personīgi pirmkārt vēršos pie viņas, un pēc tam, pie kā viņa iesaka.

- Vai tas, ka pagastā nav pasta, nekādā veidā neietekmē jūsu dzīvi?

- Es pat nezinu. Pensiju saņemu bankas kontā. Taču daudziem pasta trūkums ir problēma. Ja jāsūta kādam vēstule vai jāsaņem kādu citu pakalpojumu... Domāju, ka cilvēki pa šo laiku ir kaut kā pielāgojušies. Ikvienam ir pastnieka tālruņa numurs, tas tagad aizstāj pastu. Un tagad daudz ko var izdarīt internetā. Tiesa, lai izņemtu naudu no konta, jādodas uz Krāslavu. Bet, ja vajag kādu nopietnāku bankas operāciju, jābrauc uz Daugavpili.

– Vai veikals ciematā ir labs?

- Pietiekami labs. Tur var nopirkt visu nepieciešamo. Tas atrodas vecā ebreju mājā, kur arī pirms kara bija veikals. Tur toreiz pārdeva siļķes. Tad bija skolas darbnīca, bet tagad atkal ir veikals.

– Es redzēju vecās ebreju skolas ēku. Pat tagad tā izskatās ļoti skaisti.

- Kādreiz mūsu ciemā pārsvarā bija ebreji. Apmēram 70% iedzīvotāju. Bet viņi sāka braukt prom no šejienes jau pagājušā gadsimta 30. gados, kad parādījās robeža, amatniekiem šeit strādāt kļuva neizdevīgi, tāpēc viņi pārcēlās uz citām vietām. Ebreju skola kādreiz bija patiešām ļoti skaista. Manā bērnībā bija vēl lievenis, kas izgāja uz ielu. Muzejā var redzēt šīs skolas audzēkņu fotogrāfiju uz šī lieveņa. Tagad šajā mājā dzīvo cilvēki, strādā savā saimniecībā.

- Šeit ir ļoti skaisti. Baznīcas ir brīnišķīgas, Daugava ir ļoti gleznaina, ielas, mājas...

– Vienmēr esmu apbrīnojusi savu dzimto vietu skaistumu, joprojām tas valdzina, pie tā nevar pierast un nepamanīt. Es to apbrīnoju un priecājos katru dienu.

– Vai tas, ka robeža ir netālu, jūs neuztrauc?

- Kas tad, ka ir robeža? Robeža un robeža. Tā šeit ir bijusi vienmēr, neskatoties uz to, ka vēsturiski mūsu ciems savulaik ir bijis daļa no Drujas ciema. Bet tas bija tik sen. Pat senākos laikos, kad vispār nebija robežas, mēs nekad nejutāmies kā daļa no pilsētiņas otrā krastā, taču vienmēr bijām draudzīgi ar saviem kaimiņiem. Bet tagad... Laiki ir patiesi sarežģīti. Ne visi var ierasties pie mums, apmeklēt mūsu muzeju. Bet dzīve turpinās neatkarīgi no tā. Un mēs šeit nejūtam kādu īpašu satraukumu.

– Jūs skolā nostrādājāt 37 gadus. Caur jums ir izgājušas vairākas skolēnu paaudzes. Cik no viņiem palika šeit dzīvot?

– Es nevaru teikt, ka daudz. Tagad vispār jaunieši cenšas pēc iespējas ātrāk no šejienes aizbraukt. Sāpīgi redzēt ciematā tukšas mājas. Bet kādreiz skolā mācījās vairāk nekā 300 skolēnu, mācījās pat divās maiņās. Savulaik bija pat vakarskola. Tagad var veselu dienu staigāt, ciematā nesatiekot nevienu. Dzīve kaut kā atdzīvojas tikai vasarā, kad mazbērni atbrauc ciemos pie vecmāmiņām. Mani priecē tie bērni, kuri šeit dzīvo pastāvīgi. Pat ja to ir palicis ļoti maz, joprojām ir kāda dzirkstele un cerība uz nākotni. Būtu skumji vispār bez bērniem.

– Ko varētu darīt, lai situācija sāktu mainīties uz labo pusi?

- Te vajag darba vietas, labvēlīgus sociālos apstākļus - skolas, kultūras iestādes, sabiedrisko transportu... Es pat nezinu. Kopumā cilvēks dzīvo cerībā uz labāko. Mēs ticam. Mēs šeit esam optimisti.

– Paldies, ka piekritāt sarunai! Veselību jums!

Noslēgumā - tikšanās ar jauno speciālistu. Iepazīstieties - Piedrujas pagasta komunālās saimniecības vadītājs Māris Kapaļinskis.

- Māri, pirms astoņiem gadiem pabeidzi skolu, kā tava dzīve ritēja pēc tam?

– Pēc skolas iestājos Daugavpils Celtniecības koledžā. Apguvu inženierkomunikāciju tehniķa profesiju, citiem vārdiem sakot, augstākās kategorijas santehniķis. Pēc tam strādāju Krāslavā, urbu artēziskās akas. Tad vienu gadu palīdzēju tēvam mājsaimniecībā. Un tad mani uzaicināja strādāt šeit. Tas ir viss mans stāsts. Esmu vadītāja amatā jau nedaudz vairāk kā gadu.

- Kā strādājas?

- Kopumā normāli. Bez sirmiem matiem. Komunālā saimniecība nav īpaši liela, vidēja. Strādā divi traktoristi, divi ugunsdzēsēji, autobusa šoferis, vasarā pievienojas pļāvēji. Pats dzīvoju Kalniešos, katru dienu braucu šurp uz darbu. Šeit ir klusums, miers, skaisti. Cilvēki, kuri šeit dzīvo, ir ļoti atsaucīgi un laipni. Viņi nekad neatteiks palīdzību un vienmēr ir gatavi kaut ko ieteikt, dot padomu. Kad sāku strādāt, daudz kas bija jāapgūst. Es joprojām mācos un daudz ko jaunu uzzinu. Kopumā man viss patīk un esmu ļoti apmierināta ar savu darba vietu.

– Daudzi tavi vienaudži devušies strādāt uz ārzemēm. Vai tev nebija tādas vēlēšanās?

- Tādas domas varbūt arī bija, bet es joprojām neesmu gatavs, neesmu aizbraucis un tas nav manos plānos. Starp citu, daudzi mani skolasbiedri jau ir atgriezušies no ārzemēm un tagad strādā šeit. Kāds atgriezās arī no Rīgas savās dzimtajās vietās.

- Vai nedomā, ka ārzemēs nopelnītu daudzkārt vairāk?

– Bet es tur arī tērētu daudzkārt vairāk. Turklāt, ja vēlies, pie mums var nopelnīt tikpat daudz, tikai jāgrib. Kā saka, kur esi dzimis, tur noderēsi. Tā es noderēju kaimiņu pagastā.

- Kāpēc, tavuprāt, citi nevar atrast darbu savās dzimtajās vietās?

- Slikti meklē. Ikviens, kurš patiešām vēlas atrast darbu, vienmēr to atradīs. Ir jāmeklē un jājautā cilvēkiem.

– Vai robežas tuvums kaut kā ietekmē?

– Ne īpaši. Daugava un Daugava. Nav sajūtas, ka robeža ir tuvumā. Saveda betona “zobus”, stāv blakus ciematam. Tas nozīmē, ka tam tā jābūt. Man nav satraukuma. Kopumā dzīve šeit ir normāla. Protams, gribētos, lai mūsu novadā investētu vairāk, lai gan pārvaldei, gan vietējiem iedzīvotājiem būtu lielākas iespējas. Lai mēs varētu atjaunināt tehniku, kaut ko jaunu uzbūvēt, kaut ko atklāt un izdomāt kaut ko jaunu. Lai cilvēkiem ir lielākas algas. Bet šobrīd jāsamierinās ar to, kas ir.

- Cik daudz laika pavadi ceļā uz darbu?

- 10-12 minūtes ar automašīnu. Bet es vienmēr apvienoju braucienu ar darbu. Es apsekoju ceļa segumu, sekundāro ceļu stāvokli, piestāju pie kāda objekta, pie kapsētas, vienmēr ir par ko parūpēties. Lieki netērēju laiku.

- Vai tu par kaut ko sapņo?

– Protams, es vienmēr par kaut ko sapņoju. Bet... Laime mīl klusumu. Tāpēc es nerunāšu par saviem sapņiem. Ja ir veselība, sapņi var piepildīties.

- Paldies! Lai visi tavi sapņi piepildās!

No Piedrujas prom braukt negribējās. Ciemata klusums un gleznainums valdzināja. Katrā ziņā man ļoti gribas tur atgriezties, lai pastaigātos pa ielām, pasēdētu uz soliņa pie baznīcas, apbrīnotu Daugavu pierobežā... Bet tā jau ir lirika. Tradicionāli par pēdējām vēlēšanām un vietējo iedzīvotāju politiskajām vēlmēm. Piedrujā, lai 2024. gadā vēlētu Eiropas Parlamentu, pie vēlēšanu urnām ieradās tikai 42 cilvēki, kas ir aptuveni 10% no visiem vietējiem iedzīvotājiem. Aptuveni puse balsu (47,62%) tika atdota par partijas “Saskaņa” kandidātiem, otrajā vietā ierindojās politiskā apvienība “Latvija pirmajā vietā” (14,29%), trijnieku noslēdza politiskā partija “Stabilitātei!” (9,52%). Pēc pagasta vēlētāju rezultātiem “Jaunā Vienotība” un “Apvienība Jaunlatvieši” pārvarēja piecu procentu barjeru.

Piedruja jau vairāk nekā 400 gadus rotā augsto Daugavas krastu pašā pierobežā. Daži saka - Eiropas nomale, citi saka, ka tas ir pats Eiropas Savienības sākums. Abiem taisnība!

Andrejs JAKUBOVSKIS

Autora foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.