Asūnes pagasts - vieta, kur veldzēties dvēselei

Tagad Asūnes pagasts aizņem apmēram 78 kvadrātkilometrus. Gadu desmitu laikā būtiski mainījušies arī pagasta demogrāfiskie rādītāji. Pēc pieejamās statistikas datiem 2000. gadā te dzīvoja ap 700 iedzīvotāju, šodien palikuši 374 cilvēki. Šāds kritums ir raksturīgs daudzām mazām apdzīvotām vietām novadā. Neskatoties uz iedzīvotāju skaita samazināšanos, Asūnes pagasts joprojām ir nozīmīga kultūrvēsturiska vienība, kuras vārdu pasaulē nesa Konstantīns Raudive - filozofs, rakstnieks, parapsihologs; Pēteris Laurinovičs - katoļu garīdznieks, izglītības darbinieks, profesors, zinātnieks un preses darbinieks; Modests Trepšs – pedagogs, mākslinieks ādas plastikas nozarē; Rihards Kondratovičs - biologs, akadēmiķis, habilitētais zinātņu doktors bioloģijā, profesors, rododendru selekcionārs.

Ievērības vērtas ir Asūnes pagasta dabas bagātības - ezeru un purvu pārbagātība, kā arī aizsargājamā teritorija, kurā ietilpst Lielais Asūnes un Mazais Asūnes ezers, kur mīt reta putnu suga - melnais zīriņš. Un vietējā baznīcā mīt reta sikspārņu suga, tāpēc katru gadu šeit ierodas dabas eksperti, lai tos uzskaitītu. Turklāt Asūnes dabu var izbaudīt, pastaigājoties pa Mīlestības taku, kur, ieejot parkā, var izlasīt aizraujošu mīlas stāstu.

Pieejamie statistikas dati liecina, ka Asūnes pagastā lielākā daļa iedzīvotāju ir latvieši (69%), šeit dzīvo arī 13% krievi, 10% baltkrievi, ir arī poļi, ukraiņi un citu tautību cilvēki. Lai pagasta portrets būtu pilnīgāks, varu minēt vēlēšanu statistiku. Piemēram, 2021. gadā uz pašvaldību vēlēšanām Asūnē uz vēlēšanu iecirkni ieradās 105 cilvēki. Savukārt šogad Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalījās tikai 70 cilvēki, no kuriem 29% nobalsoja par “Latvija pirmajā vietā”, 21% par sociāldemokrātisko partiju “Saskaņa”, 14% par nacionālo apvienību “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei ​​​​un brīvībai/LNNK”, gandrīz 9% partijai “Jaunā Vienotība” un gandrīz 6% partijai “Suverēnā vara”.

Как обстоят дела в Асунской волости сейчас я узнала, поговорив с руководителем волости Жанной Айшпуре, местной жительницей Анной Малиновской, библиотекарем Анной Воеводской и культорганизатором Айной Скоромко. 

Kā šobrīd klājas Asūnes pagastā, es uzzināju, runājot ar pagasta pārvaldes vadītāju Žannu Aišpuri, vietējo iedzīvotāju Annu Maļinovsku, bibliotekāri Annu Vojevodsku un kultūras pasākumu organizatori Ainu Skoromko.

Asūnes pagasts: vieta, kas iedvesmo un dāvā mieru

Žanna Aišpure ir cilvēks, kurš jau vairāk nekā desmit gadus rūpējas par Asūnes pagastu. Pagasta pārvaldes vadītāja pastāstīja par vietām dvēseles atpūtai, mīlestības taku un to, kāpēc uz šejieni arvien vairāk pārceļas lielo pilsētu iedzīvotāji.

— Žanna, cik ilgi jūs strādājat par Asūnes pagasta vadītāju?

— Viss sākās ar vēlēšanām 2013. gadā. Kopš stājos amatā, manā dzīvē ir sākusies jauna nodaļa. Visu mūžu esmu dzīvojusi Asūnes pagastā. Šis pagasts man ir asinīs, tāpēc strādāt tā labā ir dabiska izvēle.

Prioritātes, strādājot par pagasta vadītāju,- nodrošināt iedzīvotājiem dzīvībai svarīgo funkciju pieejamību. Galvenais, lai iedzīvotājiem būtu ūdens, darbotos kanalizācija, būtu iztīrīti ceļi. Turklāt Asūnē ir divas daudzstāvu ēkas ar centrālo apkuri, par kurām arī rūpējamies. Šovasar pagastā strādājošie speciālisti pārcēlās uz citām telpām. Iepriekš bijām skolas ēkā, bet tā kā skola un pirmsskolas grupa nu ir slēgtas, nav jēgas tik lielu telpu apsildīt un uzturēt.

Šajā ēkā bija centrālā malkas apkurē, bet vasarā veicām remontu un uzstādījām granulu katlu, tagad ir apsildāmas visas telpas. Tautas namā šogad arī tika ierīkota centrālā apkure. Sākām tikai rudenī, bet paspējām to izdarīt pirms aukstā laika iestāšanās.

— Vai Asūnē ir kādas unikālas apskates vietas?

— Viena no pagasta īpašajām vietām, protams, ir mūsu Mīlestības taka. Tā tika atklāta 2011. gadā. Ideja dzima mūsu sabiedriskajā organizācijā “Mēs -  Asūnei”, kad vietējie entuziasti nolēma nekopto parku pārvērst par atpūtas vietu ikvienam. Taka sākas pie informācijas dēļa, iet garām lapenei, šūpolēm un beidzas pie laivas-pūķa. Šī vieta ir piesātināta ar mīlestības garu - gan īstu, gan leģendāru. Diemžēl koka skulptūra nodzīvoja savu dzīvi, ceram to atjaunot.

Asūnē ir arī baznīca, kas atceras daudzas paaudzes. Turklāt mums ir veikals, pagasta administrācija, bibliotēka, feldšeru un vecmāšu punkts — tas ir viss, kas mums nepieciešams dzīvei. Tiesa, mums nav pasta, slēgta skola un bērnudārzs, kas negatīvi ietekmēja iedzīvotāju skaitu. Pašreizējie apstākļi liek mums taupīt naudu. Šogad pagastā nebija pat neviena tā sauktā “simtlatnieka”. Bet darba rokas ir ļoti nepieciešamas, vismaz lai sakārtotu daudziem mīļās Mīlestības takas teritoriju.

— Kā tiekat galā ar iedzīvotāju skaita samazināšanos?

– Tas ir grūts jautājums. Ko lai dara...Jaunieši brauc prom, darbs te nav tik pieejams kā lielajās pilsētās. Bet mēs darām visu, lai saglabātu komfortablus apstākļus tiem, kuri paliek.

Vēlos atzīmēt, ka pēdējā pusgada laikā trīs ģimenes no Rīgas ir iegādājušās šeit mājas, lai pārceltos šurp uz dzīvi pelnītā atpūtā. Viņi vēlas mieru, dabu un īpašu atmosfēru, ko var atrast tikai šeit. Jo Asūne ir vieta, kur veldzēties dvēselei.

— Cik iedzīvotāju ir Asūnes pagastā? Ar kādām problēmām iedzīvotāji vēršas pie pašvaldības?

— Asūnes pagastā reģistrēti 374 cilvēki. Jāsaprot, ka tie ir cipari dokumentos, bet patiesībā iedzīvotāju ir vēl mazāk.

Ja runājam par problēmām, tad tie pārsvarā ir sadzīves jautājumi, kas saistīti ar ūdeni, kanalizāciju, elektrību, atkritumu izvešanu un tā tālāk. Iepriekš biežāk vērsās pie mums, kad uz Dagdu nebija asfaltēta ceļa. Kopš asfalta ieklāšanas pagājuši 8 gadi, un tagad nedraud ne pavasara, ne rudens atkusnis. Papildus tika ieklāts tā dēvētais “Latgales” asfalts Robežnieku virzienā. Ar sabiedrisko transportu ir diezgan laba satiksme - uz un no Dagdas kursē vairāki reisi dienā, kā arī autobuss uz Krāslavu. Protams, sabiedriskais transports nevar piemēroties katra vajadzībām, bet tas ir.

— Kā sokas ar ceļu tīrīšanu ziemā?

— Šim nolūkam pagastam ir traktors, ar kuru notīra pagasta ceļus. Ceļus uz privātmājām tīra privātīpašnieki, piemēram, Asūnē un pagastā daudzi vēršas pie Viktora Krūmiņa, kuram ir saimniecība Račevā.

— Vai Asūnes pagasta teritorijā ir lielas zemnieku saimniecības?

— Jā, ir zemnieku saimniecības, kur galvenā uzmanība pievērsta graudkopībai. Mūsu pagastā lielākā zemnieku saimniecība pieder Viktoram Krūmiņam. Ir arī Vladimirs Jeremjonoks. Piena lopkopībā strādā Sandis Stepiņš un Ludmila Zeiza.

— Ko jums personīgi nozīmē Asūne?

— Asūne ir manas mājas. Tā ir mana ģimene, manas saknes. Pat ja man būtu iespēja aizbraukt, es to nedarītu. Te ir jauki, mierīgi, skaisti, sakopta vide.

— Vai šeit ir sastopami migranti?

– Jā, bet ne tik bieži, kā bija kādreiz. Varēja viņus sastapt – iznākuši uz ceļa, mierīgi, bez agresijas. Šeit bieži ir policijas patruļas un robežsardzes transportlīdzekļi. Mēs neuztraucamies un jūtamies mierīgi. Esam jau pieraduši.

— Kādu jūs redzat pagasta nākotni?

— Es vēlos, lai pagasts turpinātu attīstīties. Sapņoju par infrastruktūras rekonstrukciju, modernu ielu apgaismojumu, katlu telpas rekonstrukciju un daudz ko citu. Račevā, piemēram, būtu nepieciešams atjaunot ūdens atdzelžošanas stacijas telpas. Visam nepieciešami budžeta līdzekļi, kuru ļoti trūkst, tāpēc strādājam pie prioritārajiem uzdevumiem, pārējais - vēlāk.

Galvenais ir saglabāt mūsu pagasta unikalitāti, dvēseliskumu un dabisko mieru.

Asūnes pagasts nav tikai punkts Latvijas kartē, kur dzīvo cilvēki, bet gan vieta, kur veldzēties dvēselei, kas iedvesmo un dāvā mieru. Žanna Aišpure ir pārliecināta, ka Asūnes pagastā ir viss, lai tas kļūtu par īstu miera stūrīti harmonijas meklētājiem.

Asūnes baznīca: no latgaliešu rakstniecības pirmsākumiem līdz mūsdienām

Asūnes Svētā Krusta paaugstināšanas Romas katoļu baznīca ir majestātiska celtne, kas izceļas uz nelielā ciemata pieticīgās ainavas fona. Te dzimusi latgaliskā rakstība, te lūdzās ticīgo paaudzes un guva mierinājumu. Lai noskaidrotu pašreizējo lietu stāvokli, vērsos pie garīdznieka Pāvila Turonoka, kurš man ieteica sazināties ar vietējo iedzīvotāju Annu Maļinovsku, kura pārzina draudzes lietas. Mūsdienās Asūnes baznīca joprojām ir iedvesmas avots, piesaistot ne tikai vietējos iedzīvotājus, bet arī viesus no visas Latvijas.

– Anna, pastāstiet, lūdzu, kā nonācāt Asūnē un ko jums nozīmē vietējā baznīca?

– Esmu dzimusi Ķepovas pagasta Meļķeros, mācījos Asūnes pamatskolā, pēc tam Dagdas vidusskolā, tad Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Strādāju par matemātikas skolotāju dažādās Latvijas skolās. Bērnību pavadīju Latgalē, bet tad dzīve mani aizveda tālu no šejienes. Kad pienāca laiks beigt karjeru, nolēmu atgriezties pie savām saknēm, tur, kur pavadīju savu bērnību. Pēc aiziešanas pensijā 2012. gada septembrī es pārcēlos uz Asūni. Mani palūdza palīdzēt baznīcā. Šeit es spēju rast harmoniju, piepildīt dzīvi ar jaunu jēgu un justies noderīga. Tas aizņem manas dzīves lielāko daļu. Asūnes baznīca nav tikai ēka, tā ir dzīva vēsture, kas savieno pagātni un tagadni.

– Kā jūs vērtējat baznīcas nozīmi vietējo iedzīvotāju dzīvē?

– Šī ir galvenā garīgās dzīves vieta, īpaši vecākajai paaudzei. Neskatoties uz nelielo vietējo iedzīvotāju skaitu, cilvēki šeit ierodas no dažādām vietām. Dievkalpojumi notiek katru svētdienu un lielajos svētkos. Katru pirmo piektdienu notiek Sv. Mise par dzīvajiem, katru mēneša pēdējo piektdienu - par mirušajiem.

Uz svarīgiem pasākumiem, piemēram, kapusvētkiem, pulcējas līdz simts vai vairāk cilvēku. Tas ir iespaidīgs skaitlis nelielam ciematam.

– Kādi pasākumi tiek organizēti draudzes locekļiem?

– Mēs dodamies svētceļojumos. Katra gada beigās atzīmējam mūsu draudzes locekļu jubilejas. Decembra pēdējā svētdienā tiek svinēta Mise par katru aizvadītā gada jubilāru.

Baznīcā ir tā sauktais Dzīvā Rožukroņa pulciņš, kurā katrs dalībnieks lūdzas vienu Rožukroņa noslēpumu. Sadarbojamies arī ar citām draudzēm, aicinot rekolekcijas novadīt priesterus no citām pilsētām.

Sadarbojamies ar Bībeles biedrību.

– Kāda ir jauniešu līdzdalība? Vai jūs spējat viņus piesaistīt baznīcas dzīvei?

– Ar jauniešiem nav viegli. Bērnu šeit nav daudz, bet mēs,piemēram, gatavojam viņus Pirmajai Komūnijai. Šogad mums bija 23 bērni. Tas ir labs rādītājs, taču pastāvīgai iesaistīšanai draudzes dzīvē ar to nepietiek. Intereses uzturēšanai cenšamies nodrošināt izglītojošus un kultūras pasākumus.

– Asūnes baznīca izskatās majestātiski tik mazam ciematam. Kāpēc tā ir tik liela?

– Tas ir saistīts ar vēsturi. Iepriekš šeit atradās Livonijas bīskapa vietnieka rezidence. 17.–18. gadsimtā Asūne bija nozīmīgs garīgais centrs, un šis statuss atspoguļojas baznīcas arhitektūrā.

2016. gadā baznīca svinēja dibināšanas 200. gadadienu. Pirmā Asūnē uzceltā baznīca bija nosaukta par godu svētajiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam. Tā bija no koka un atradās nedaudz citā vietā, kur tagad atrodas piemiņas plāksne, kas atgādina, ka šeit atradusies baznīca. Te aizsākās latgaliešu rakstība un tika izdota pirmā grāmata latgaliski (uzraksts uz piemiņas plāksnes ir latgaliski).

Asūnes Svētā Krusta paaugstināšanas Romas katoļu baznīcai ir viena iezīme: galvenā  altāra sv.Jāzepa svētbilde  Mises laikā tiek nolaista un mainās ar Jaunavas Marijas-Ostrobramas Dievmātes svētbildi. Baznīcā ir četri altāri un tā sauktais tautas altāris.

– Kā baznīca ir saistīta ar latgaliešu valodas un kultūras vēsturi?

– Tieši Asūnē 1753. gadā tika iespiests pirmais evaņģēlijs latgaliešu valodā. Šis ir reģionam nozīmīgs notikums. Par piemiņu Asūnes pirmās baznīcas vietā vietējie iedzīvotāji uzstādīja piemiņas akmeni ar gravējumu par Asūnes lomu rakstniecības attīstībā. Uz akmens attēlotā grāmata un svece simbolizē apgaismību un gara gaismu.

– Kāda ir baznīcas nozīme mūsdienās?

– Baznīca ir ne tikai lūgšanu vieta, bet arī daļa no mūsu vēstures. Tās sienās tika kristīts slavenais parapsihologs Konstantīns Raudive. Pirms vairākiem gadiem viņa meita, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, ieradās šurp no Zviedrijas.

– Kādi ir jūsu draudzes plāni baznīcas uzturēšanai?

– Cenšamies uzturēt baznīcu labā stāvoklī. Pēdējais lielākais projekts bija saistīts ar darbiem baznīcas teritorijā, kāpņu remontu un citām lietām.  Baznīcā būtu nepieciešams atjaunot apmetumu, bet tas ir atkarīgs no finansēm.

– Pastāstiet par baznīcas dabisko īpatnību – sikspārņu koloniju.

– Jā, baznīcas bēniņos mīt retas sikspārņu sugas dīķsikspārņu kolonija. Ir aptuveni 180 indivīdi. Katru gadu šeit ierodas ekologi, lai uzskaitītu retās sikspārņu sugas populāciju.

– Kāda ir jūsu personīgā attieksme pret šo vietu?

– Sākumā, kad pārcēlos uz šejieni, likās, ka nekad nepieradīšu. Bet ar laiku atradu domubiedrus, palīdzu draudzē, daudz lasu un apmeklēju pasākumus bibliotēkā.

Es jūtos kā daļa no šīs baznīcas vēstures. Jo no bērnības atceros, kā mēs ar mammu gājām uz baznīcu, īpaši lielajos svētkos tā bija cilvēku pilna. Es, mazs bērns, ceļā uz šejieni biju nogurusi, un tad  vēl nācās stāvēt uz ceļiem,  šķita, ka  to nevarēšu izturēt. Tagad es to atceros ar smaidu.

Šeit, baznīcā, es radu harmoniju un pārliecību. Esmu laimīga, ka varu būt noderīga šajā vietā. Šī ir ne tikai mājvieta ticīgajiem, bet arī mūsu kultūras mantojuma simbols.

– Ko jūs varat teikt par Asūnes iedzīvotājiem?

– Šeit cilvēki ir ļoti vienkārši un sirsnīgi. Latgalē vienmēr ir bijusi īpaša atmosfēra – silta un cilvēciska. Iespējams, savu lomu tajā spēlēja arī baznīca, kas vienoja paaudzes kopīgā ticībā un kultūrā.

Asūnes baznīca ir vairāk nekā lūgšanu vieta. Tas ir kultūrvēsturisks mantojums. Baznīcas nozīme ir ne tikai tās pagātnē, bet arī nākotnē – tradīciju saglabāšanā, cilvēku saliedēšanā un garīgo vērtību stiprināšanā.

No pirmās grāmatas latgaliski līdz Konstantīna Raudives mantojumam: Anna Vojevodska par bibliotēku Asūnē

Asūne - neliels Latgales pagasts, var lepoties ar savu bagāto kultūras mantojumu un unikāliem cilvēkiem. Šeit glabā piemiņu par pirmo grāmatu latgaliešu valodā, Konstantīna Raudives darbiem. Šajā intervijā Asūnes pagasta bibliotekāre Anna Vojevodska stāsta par savu dzīves ceļu, bibliotēku un to, kā Asūnē rūpīgi saglabā un vairo kultūras mantojumu.

— Kad jūs sākāt strādāt bibliotēkā?

— Višķu lauksaimniecības tehnikumā mācījos par agronomu, bet tolaik agronomu bija daudz, kolhozi jau sāka pajukt, bet grāmatas vienmēr ir bijusi mana aizraušanās. Es atnācu strādāt bibliotēkā 1990. gada 8. februārī. Šo amatu ieguvu pēc Lūcijas Aišpures, kura tobrīd aizgāja pensijā. 

— Kā bibliotēka gadu gaitā attīstījusies?

— Kad sāku darbu, bibliotēkai bija daudz mazāk funkciju. Izsniedzām grāmatas un rīkojām nelielus pasākumus. Tagad mums ir ne tikai atjaunots fonds, bet arī lasītāju klubs, datori ar interneta pieslēgumu un materiāli par mūsu novadu, tostarp ar Konstantīnu Raudivi saistīti arhīvi.

— Kāda ir Konstantīna Raudives nozīme Asūnei?

— Konstantīns Raudive ir mūsu pagasta lepnums. Viņš bija filozofs, rakstnieks un pētnieks. Viņa darbs pie elektronisko balsu fenomena guvis atsaucību tālu ārpus Latvijas robežām. Dzimis šeit, viņš vienmēr palika tuvs dzimtajai vietai.

Kad sāku strādāt, par Raudivi nerunāja, bet vēlāk sākām vākt informāciju, izgriezt to no avīzēm un žurnāliem. Paralēli aktivitātēm skolā vācām informāciju par slaveno filozofu Konstantīnu Raudivi, kurš mācījies Asūnes skolā, pie skolas ārsienas ir viņam veltīta piemiņas plāksne. Pamatojoties uz savāktajiem materiāliem, tika izveidota Konstantīnam Raudivem veltīta telpa, kas vēlāk kļuva par Konstantīna Raudives Kultūrvēsturiskā mantojuma  centru. Pēc pārcelšanās uz citām telpām, daļa ekspozīcijas vēl nav izvietota. Šogad Tautas namā notika piemiņas pasākums par godu K. Raudives piemiņai, kurā piedalījās Valentīns Lukaševičs un Henrihs Soms.

Mūsu bibliotēkā ir raksti, grāmatas un reti materiāli par viņa dzīvi. Turklāt Raudives muzejs, kas tapis ar skolas atbalstu, tagad kļūs par daļu no Kultūrvēsturiskā mantojuma centra. Mēs aktīvi strādājam, lai pabeigtu ekspozīciju, lai šis mantojums būtu pieejams apmeklētājiem - iedzīvotājiem un viesiem.

— Kādas personības vēl ir saistītas ar Asūnes kultūras dzīvi?

— Lūcija Aišpure, pirmā bibliotekāre, kas mani iedvesmoja šim darbam, bija lieliska grāmatu glabātāja. No Asūnes ir nācis zinātnieks (ķīmijas habil. doktors /1992/, Daugavpils Universitātes Latgales pētniecības institūta vadošais pētnieks /2007-2009) – Oļegs Papsujevičs (1935 - 2017), kas sadarbībā ar Jāni Pokuli uzrakstīja grāmatu par Asūnes pagastu “Asūnes pagasts: vēstures lappuses un ļaudis.” Jānis Pokulis(1935 - 2016) dzimis Asūnes pagasta Zambarovā, Izglītības darbinieks (Daugavpils Pedagoģiskās universitātes - Daugavpils Universitātes rektors /1998-2002/; Botānikas un bioloģijas mācīšanas metodikas katedras vadītājs /1984-1993/; Darbmācības katedras vadītājs /1993-2003/),
zinātnieks (pedagoģijas habilitētais doktors /1997/, Humanitāro un sociālo zinātņu reģionālo studiju centra "Latgales Pētniecības institūts" vadošais pētnieks /2011-2016).  Asūnes pagasta Koziraucos ir dzimis dzejnieks un dramaturgs Konstantīns Aizpurs (1919 - 2003)

Ir vērts atzīmēt arī mūsu mūsdienu autorus un māksliniekus. Piemēram, Anita Mileika ir talantīga dzejniece, kura raksta gan latgaliski, gan latviski. Mākslinieces – Vera Grizāne un Samanta Plakoša.

Vēsturiski nozīmīgs notikums notika 2023. gadā Asūnes skolas aktu zālē par godu pirmās latgaliešu valodā izdotās grāmatas 270. gadadienai. Tajos tālajos laikos te dzīvoja jezuīti, kas sazinājās ar vietējiem iedzīvotājiem un pierakstīja latgaliešu vārdus, pēc tam no latīņu valodas tulkoja latgaliski lūgšanas svētdienām un svētku dienām, un 1753. gadā izdeva grāmatu “Evangelia totto anno” (Evaņģēliji visam gadam).

— Pašlaik bibliotēkā ir apskatāma sveču izstāde. Kāpēc tieši 33 sveces?

— Sveču izstāde “Sveces liesmā” tapusi Ziemassvētkiem. Tā ir veltīta 33 Kristus dzīves gadiem. Izstādē apskatāmas 33 sveces, no kurām katru sagādājuši mūsu iedzīvotāji. Izstāde ir kļuvusi par gaismas un cerības simbolu, kas mūsu grūtajā pasaulē ir tik ļoti nepieciešams.

Interesanti, ka ideja nāca no mūsu aktīvās lasītājas Annas Maļinovskas. Viņa piedāvāja vākt sveces, un citi iedzīvotāji labprāt atbalstīja šo iniciatīvu. Izstāde šobrīd ir pieejama apmeklētājiem.

— Kādi žanri un tēmas ir iecienītas jūsu lasītāju vidū?

— Mūsu lasītāji dod priekšroku detektīviem, vēsturiskiem romāniem un romantiskajai prozai. Daudzus interesē grāmatas par mūsu novadu. Lasītāju klubā apspriežam dažādus darbus. Aktīvākās kluba lasītājas ir Anna Maļinovska un Irēna Jakubaņeca, kuras dalās iespaidos par izlasītajām grāmatām. Mūsu tikšanās reizē novembrī Irēna stāstīja par grāmatu par Latvijas ceļiem, kurā Asūne diemžēl nav pieminēta, lai gan tā atrodas piecu ceļu krustojumā. Man viena no neaizmirstamākajām bija grāmata “Laimīgākais cilvēks uz Zemes” par cilvēku, kurš izdzīvojis Aušvicā. Šis darbs atstāja neizdzēšamu iespaidu.

— Kā bibliotēkai piesaistīt bērnus un jauniešus?

— Tas nav viegli, jo mūsdienās bērniem un pusaudžiem ir pieejams internets, bet grāmatas paliek otrajā plānā. Pēc skolas slēgšanas šī misija kļuva vēl grūtāka. Vasarā skolēni aktīvi nāk pēc obligātās literatūras. Rīkojam arī meistarklases, svētkus un nodarbības par drošību internetā.

— Kādi kultūras pasākumi notiek bibliotēkā?

— Papildus lasītāju tikšanās reizēm un izstādēm rīkojam dažādas radošās darbnīcas, kā arī, ja iespējams, aicinām interesantus viesus. Piemēram, vēsturnieks Valentīns Lukaševičs stāstīja par pirmo grāmatu latgaliešu valodā. Tā izdota 18. gadsimtā un kļuva par latgaliešu rakstniecības nozīmīgāko notikumu.

Katru mēnesi notiek Dzejas diena un Lasītāju klubiņš, kurā aktīvi piedalās grāmatu mīļotāji.

— Ar kādiem izaicinājumiem jūs saskaraties?

— Galvenās grūtības rada jaunu lasītāju piesaiste. Mēs arī pastāvīgi strādājam, lai atjauninātu krājumu: mēs norakstām vecās grāmatas, lai atbrīvotu vietu jaunai literatūrai. Arī bibliotēkas pārvietošana bija izaicinājums, taču tiekam galā ar mūsu kolektīva un pagasta iedzīvotāju atbalstu.

— Kas jūs iedvesmo?

— Mani iedvesmo mūsu lasītāji un viņu interese par grāmatām. Īpaši patīkami ir redzēt, kā tādas izstādes kā “Sveces liesmā” piesaista cilvēkus un vieno kopīgās idejās.

— Ko jums nozīmē Asūne?

— Šīs ir manas mājas. Šeit ir ļoti labi. Darbā ir izveidojusies komanda, kas rūpējas par pagasta nākotni un strādā tā iedzīvotāju labā.

Asūnes pagasta bibliotēka ir vieta, kur grāmatas, vēsture un māksla kļūst par ikdienas sastāvdaļu. Pateicoties Annai Vojevodskai, kā arī tādas  personības kā Konstantīna Raudives iedvesmojošajam mantojumam, bibliotēka joprojām ir nozīmīgs kultūras centrs, kas savieno pagātni, tagadni un nākotni.

Kultūra detaļās: Aina Skoromko par dzīvi, darbu un nākotni

Tautas nams Asūnes pagastā - vietējās dzīves sirds. Šeit skan mūzika, kājas pašas metas dejā, un cilvēki šeit rod siltumu un iedvesmu. Tautas nama vadītāja Aina Skoromko jau vairāk nekā desmit gadus vieno vietējos iedzīvotājus, radot mājīgu atmosfēru un rūpīgi saglabājot tradīcijas. Mēs runājām par to, kā viņai izdodas uzturēt kultūras dzīvi tās vislabākajā formā.

— Aina, pastāstiet, kā sākās jūsu darbs kultūras jomā?

— Strādāju par ķīmijas un bioloģijas skolotāju Asūnes skolā, kad skolu slēdza un Olga Lukjanska, kura šeit strādāja par kultūras organizatori, devās uz Dagdu par metodiķi, mani uzaicināja viņas vietā. Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Darbs kultūrā ir aizraujošs: tā nav tikai pasākumu organizēšana, tā ir mijiedarbība ar cilvēkiem, jaunu ideju meklēšana. Un ziniet, es nenožēloju nevienu šeit pavadīto dienu.

— Kā jūs raksturotu šodienas kultūras dzīvi Asūnes pagastā?

— Situācija pēc Covid pandēmijas ir mainījusies. Cilvēkus ir kļuvis grūtāk motivēt. Taču, neskatoties uz to, pasākumus cenšamies rīkot vismaz reizi mēnesī. Šogad ir īpaši patīkami redzēt, kā Tautas nams atdzīvojas pēc atjauninājumiem. Ieguvām centrālo apkuri – paspējām to izdarīt pirms aukstā laika iestāšanās. Vasarā āra estrādei tika veikti nelieli remontdarbi un krāsošana – tas viss rada patīkamu vidi pasākumiem.

— Kādi pasākumi šeit notiek?

— Mums ir dažādi pasākumi. Būtībā tie ir cilvēkiem pazīstami ikgadējie svētki, piemēram, Jaunais gads vai Neatkarības diena. Vasarā rīkojam festivālu “Dejotprieks”, kurā piedalās deju kolektīvi no visas apkārtnes. Cenšos dažādot pasākumus, izdomāt ko jaunu. Piemēram, šogad dāvināju sertifikātus tiem, kuri dodas pensijā. Par tradīciju kļuvis Jaungada svētkos rīkot loteriju, tiek rīkoti arī citi pasākumi. Cilvēkiem patīk šīs tikšanās, tas viņus vieno.

— Kādi kolektīvi darbojas Tautas namā?

— Mums ir vokālais ansamblis “Paziņas”, dibināts 2007. gadā, vadītāja Larisa Tukiša un 2012. gadā dibinātā deju grupa “Balzams dvēselei”, vadītāja Aina Skoromko. Abi kolektīvi ir nelieli, bet aktīvi. Abos kolektīvos ir 9 dalībnieces. Deju mēģinājumi notiek katru pirmdienu, tā ir kļuvusi par labu tradīciju. Šādas aktivitātes ne tikai stiprina garu, bet arī tuvina cilvēkus.

— Jūs minējāt atjauninājumus Tautas namā. Vai vietējā administrācija atbalsta jūsu aktivitātes?

— Jā, šogad ierīkojām centrālo apkuri, un tas ir liels sasniegums! Atjauninājām skatuvi arī ielas estrādē. Šie uzlabojumi padara mūsu telpas ērtākas apmeklētājiem. Starp citu, tieši intervijas laikā ieradās elektriķis, kurš arī strādāja pie apstākļu uzlabošanas.

— Kā vērtējat iedzīvotāju aktivitāti?

— Visbiežāk nāk tie, kas parasti apmeklē pasākumus. Protams, es zvanu, personīgi aicinu cilvēkus, gatavoju afišu, ievietoju internetā un faktiski ziņoju dažādos veidos.

Parasti mūsu pasākumos pulcējas 30-40 cilvēku, neskaitot to grupu dalībniekus, kuri piedalās koncertā.

Vairāk cilvēku pulcējas uz festivālu “Dejotprieks”, Jaungada pasākumiem. Izdomāju, kā pievilināt un ieinteresēt citus.

— Kādi pasākumi jums visvairāk palikuši atmiņā?

— Ļoti lepojos ar “Dejotprieks” svētkiem, kuros šogad bija ap 60 dalībnieku. Vasarā organizējam arī ekskursijas. Piemēram, šogad braucām uz Aglonu. Tur apskatījām visus muzejus – Maizes muzeju, Pasta muzeju un Otrā pasaules kara muzeju. Bijām arī Karaļa kalnā. Cilvēki bija priecīgi par braucienu. Šādas ekskursijas ir iespēja saliedēt iedzīvotājus.

— Kādu jūs redzat Asūne pagasta kultūras nākotni?

— Galvenais, lai mūsu Tautas nams turpina dzīvot. Es gatavojos pensijai, bet ceru, ka būs kāds pēctecis, kurš pārņems manu darbu. Cilvēki vēlas kontaktēties un dalīties emocijās. Tam nevajadzētu apstāties.

— Kur smeļaties enerģiju?

— Cilvēkos. Kad pēc pasākuma pienāk un saka: "Aina, paldies, bija lieliski!" - tas iedvesmo. Tādiem brīžiem veltīts mans darbs.

Kad saruna beidzās, es izgāju no Tautas nama un ieraudzīju īstu retumu – retro auto, ko pārtaisījis vietējais amatnieks. Ir taču talantīgi cilvēki! Asūnes pagasts ir vieta, kur enerģija un talanti dzīvo saskaņā ar dabu un tradīcijām. Aina Skoromko un viņas aktivitātes to lieliski apliecina.

Asūnes pagasts ir vieta, kur pagātne, tagadne un nākotne savijas harmoniskā ainā. Mājīgas ieliņas, bagāta vēsture un dabas krāšņums padara to unikālu. Ikviens, kurš šeit ierodas, jūtas daļa no šīs pārsteidzošās harmonijas. Mūsdienās pagasts ir simbols izturībai un cieņai pret savām saknēm, dzīvs pierādījums tam, kā mazas kopienas spēj saglabāt savu identitāti arī globālo pārmaiņu apstākļos.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Autores foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.