Šķeltovas pagasts – jauna vadība, strādīgi iedzīvotāji, kuri ciena tradīcijas

Tā dibināšanas brīdī Šķeltovas pagastā bija 43 ciemi, kuros dzīvoja simtiem ģimeņu. Tomēr demogrāfiskās izmaiņas turpmākajās desmitgadēs ievērojami samazināja tā iedzīvotāju skaitu. Ja 90. gados iedzīvotāju skaits bija ap 1600 cilvēku, tad šodien šeit deklarēti tikai ap 400 cilvēku, un faktiskais iedzīvotāju skaits ir vēl mazāks. Neskatoties uz to, Šķeltovas pagasts joprojām ir vieta ar bagātu vēsturi un savdabīgu kultūru. Viens no galvenajiem aspektiem, kas Šķeltovas pagastu atšķir no citiem, ir tā reliģiskā daudzveidība. Šeit harmoniski sadzīvo vairākas reliģiskās konfesijas, par ko liecina arhitektūras un garīgās dzīves pieminekļi. Peipiņu Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca, Šķeltovas Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca un Slostovkas vecticībnieku lūgšanu nams ir tikai daļa no kultūras mantojuma, kas saglabājies līdz mūsdienām. Pēc nacionālā sastāva lielākā daļa iedzīvotāju pagastā ir latvieši (57%), krievi (28%) un citu tautību pārstāvji. Šķeltovas pagasts ir īpaši slavens ar savu dabas bagātību. Viens no galvenajiem pagasta dārgumiem ir Čertoka ezers – unikāla ūdenstilpe, kas aizrauj ar noslēpumaino dabu. Ezers ir slavens ar savu regulāro apaļo formu un neparasto ūdens krāsu, kas jau sen piesaista gan vietējos iedzīvotājus, gan tūristus. Pēdējos gados ir veikts nozīmīgs darbs, lai nodrošinātu viesu ērtības un saglabātu unikālo ezera ekosistēmu. 2024. gadā šeit parādījās jauns skatu laukums, kas pielāgots cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tika uzstādīta arī koka terase. Tūristiem tika atjaunota autostāvvieta, ierīkots atkritumu šķirošanas laukums, kas akcentē vides aizsardzības nozīmi reģionā. Informatīvie stendi, kas stāsta par ezera un tā ekosistēmas īpatnībām, padara šīs vietas apmeklējumu ne tikai patīkamu, bet arī izglītojošu.

Irēna Maļuhina: “Kā saglabāt komandu un izdzīvot mainīgos laikos”

Kopš 2009. gada Irēna Maļuhina ieņēma Šķeltovas pagasta vadītājas amatu. Šajā laikā viņa spēja ne tikai saglabāt stabilitāti kolektīvā, bet arī pārvarēt daudzus izaicinājumus, kas saistīti ar reformām un pārmaiņām sabiedrībā. Šodien Irēna dalās pieredzē, stāsta par sasniegumiem, grūtībām un nākotnes plāniem.

— Kā vērtējat pagasta vadītājas amatā pavadītos gadus? Kādus sasniegumus uzskatāt par visnozīmīgākajiem?

— Mani darba gadi bija grūts, bet interesants periods. Pēc 90. gadiem mūsu valstī notika lielas pārmaiņas, un mūsu pagasts nebija izņēmums. Tajos laikos problēmas bija jārisina burtiski visās frontēs: no infrastruktūras atjaunošanas līdz darbu zaudējušo cilvēku atbalstam. Bet galvenais, ka visos šajos darba gados man izdevās noturēt kolektīvu. Neviens no darbiniekiem netika atlaists. Tas ir mans lielākais lepnums. Pat visgrūtākajos laikos mēs viens otru atbalstījām un turpinājām strādāt pagasta labā. Vēl viens nozīmīgs sasniegums bija teritorijas labiekārtošana. Lielu uzmanību pievērsām ceļu, baznīcu, kapsētu un citu objektu stāvoklim. Pateicoties komandas darbam un vietējo iedzīvotāju atbalstam, mūsu ciemats ir kļuvis mājīgs un sakopts.

— Kuri mirkļi ir īpaši palikuši atmiņā, ar ko lepojaties?

— Vislielākās grūtības bija 90. gados, kad sabruka kolhozu sistēma un cilvēki palika bez ierastajiem ienākumu avotiem. Bija grūti mainīt domāšanu: iepriekš visi zināja, ka par darbu garantēti maksās, bet tagad bija jāmeklē veidi, kā izdzīvot pašiem. Palīdzējām, cik varējām: pārskatījām resursu sadali, nodrošinājām pabalstus, uzsākām sabiedriskos darbus. Turklāt mūsu pagastā tagad ir asfaltēts ceļš uz Krāslavu. Tas notika pagājušajā gadā, un es to uzskatu par lielu panākumu. Mūsu uzdevums ir turpināt attīstīt infrastruktūru un uzturēt to pienācīgā līmenī. Esmu pateicīga Krāslavas novada domei par atbalstu daudzu jautājumu risināšanā.

— Kā jūs raksturotu Šķeltovas pagasta iedzīvotājus?

— Te ir strādīgi un atsaucīgi cilvēki. Neskatoties uz visām grūtībām, viņi saglabā optimismu un ir gatavi ieguldīt enerģiju mūsu pagasta attīstībā. Īpaši gribētos pieminēt jaunatni, kas aktīvi piedalās pagasta dzīvē, un vecāko paaudzi, kuras padomi un atbalsts vienmēr ir bijis vērtīgs. Pagasta iedzīvotāji augstu vērtē kārtību un skaistumu. Kopīgi kopjam kapsētas, uzturam tīras ielas, piedalāmies pasākumos. Šī vienotība palīdzēja mums pārdzīvot grūtos laikus un turpināt attīstīties.

— Vai ir palikuši nepadarīti darbi? Ko saņem  “mantojumā” jaunā pārvaldes vadītāja Aina Buiniča?

— Starp galvenajiem projektiem, ko nodevu jaunajam vadītājam, ir ūdensapgādes sistēmas modernizācija. Dažās pagasta vietās caurules palikušas no kolhozu laikiem, un tās ir jāatjauno. Tāpat plānojām ierīkot jaunu ielu apgaismojumu. Šie projekti jau ir iesākti un ticu, ka tie tiks veiksmīgi pabeigti. Es nevaru nepieminēt mazos projektus. Piemēram, katru gadu ieguvām līdz 500 eiro jauniešu iniciatīvu īstenošanai. Pateicoties šiem līdzekļiem, iekārtojām ērtas atpūtas zonas un tika organizēti kultūras pasākumi.

— Kādu padomu jūs dotu jaunajai vadītājai? Kādi uzdevumi, jūsuprāt, joprojām ir aktuāli?

— Vissvarīgākais - jāsaglabā kolektīvs. Tie ir cilvēki, kuri prot un patiesi mīl savu darbu. Sekretāre, bibliotekāre, Tautas nama vadītāja, pagasta saimniecības vadītājs, traktorists, santehniķis, šoferis, apkopēja, kurinātāji - viņi visi ir pelnījuši cieņu un atbalstu. Liels paldies viņiem. Paldies Aivaram par atbalstu manā darbā. Ir svarīgi arī uzklausīt vietējos iedzīvotājus. Cilvēki dažreiz kautrējas nākt ar problēmāmun , tāpēc vadītājam ir jābūt atvērtam un uzmanīgam. Turklāt es nodevu projektus, kas vēl jāpabeidz. Starp tiem ir ūdensapgādes un ielu apgaismojuma atjaunināšana, kā jau teicu. Ceru, ka jaunais vadītājs spēs tos īstenot.

Aina, novēlu tev panākumus un spēt iemīlēt Šķeltovu tā, kā tu mīli Grāverus!

— Pastāstiet vairāk par nozīmīgiem objektiem pagastā, piemēram, Peipiņu baznīcu.

— Mūsu pagastā ir pārstāvētas 3 konfesijas - katoļi, pareizticīgie un vecticībnieki. Katoļi apmeklē Peipiņu Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcu, pareizticīgie kristieši apmeklē Šķeltovas Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcu, vecticībnieki apmeklē Slostovas vecticībnieku lūgšanu namu. Peipiņu baznīca ir mūsu lepnums un vēsturiskais mantojums. Tās atjaunošana mums ir kļuvusi par prioritāti. Kopā ar iedzīvotājiem un ar novada pašvaldības atbalstu veikta fasādes rekonstrukcija, jumta atjaunošana un iekštelpu renovācija. Remonts izdevās, pateicoties naudas ziedotājiem, par ko izsaku personīgu pateicību. Dievkalpojumi Peipiņu baznīcā notiek divas reizes mēnesī, kad garīdznieks dzīvoja uz vietas, tie bija biežāk. Tagad baznīcās priesteri mainās diezgan bieži, apmēram reizi divos gados. Manāmi samazinājies arī draudzes locekļu skaits, taču viņi ir, tas nozīmē, ka nepieciešams sakārtot baznīcas teritoriju un uzturēt kārtību. Baznīca ir ne tikai garīgās dzīves vieta, bet arī nozīmīgs kultūras centrs, kur ierodas ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī viesi no citiem Latvijas novadiem.

Peipiņu Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca

— Ko plānojat darīt pelnītās atpūtas laikā?

— Pagaidām es tikai sāku pierast pie domas, ka man vairs nav jāiet uz darbu katru dienu. Vairāk laika plānoju veltīt ģimenei un mazbērniem. Turklāt es palīdzēšu savai meitai, kura drīz atgriezīsies darbā pēc dekrēta atvaļinājuma. Man ir drava, sakņu dārzs, dārzs ar ziediem, man patīk adīt un risināt krustvārdu mīklas. Lai gan vairs neieņemu vadošu amatu, nepieciešamības gadījumā esmu gatava dalīties pieredzē. Taču negrasos iejaukties jaunā līdera lietās. Es novēlu Šķeltovas pagasta iedzīvotājiem veselību, veiksmi, labklājību un mierīgas debesis virs viņu galvām.

Darba gadu laikā Irēnai Maļuhinai izdevās saglabāt savu komandu, atbalstīt iedzīvotājus grūtos laikos un padarīt Šķeltovas pagastu par mājīgu dzīvesvietu. Viņas pieredze ir vērtīgs mantojums, kas iedvesmos nākamo līderu paaudzi.

Slostovkas vecticībnieku lūgšanu nams

Nelielajā Slostovkas ciematā, kas atrodas Šķeltovas pagastā, atrodas unikāls vecticībnieku dievnams, kas jau vairāk nekā gadsimtu ir vienojis ticīgo paaudzes. Baznīcas celtniecība sākās 1889. gadā, iesvētīšanas notika 1929. gadā. Visu baznīcas pastāvēšanas laiku tā ir bijusi nozīmīgākā vieta ciematā. Lūgšanu nams darbojas. Tatjana Klusa, viena no draudzes loceklēm, rūpīgi glabā šīs vietas atmiņas un noslēpumus, pastāstīja par baznīcas dzīvi.

— Tatjana, pastāstiet par lūgšanu nama pirmsākumiem. Kad tas tika uzbūvēts?

— Mūsu lūgšanu nams celts ap 19. gadsimta beigām. Precīzu datumu grūti nosaukt, pieņemts, ka 1889. gadā, vectēvs teica, ka tas pastāvējis jau viņa bērnībā. Nesen nosvinējām tā 135. gadadienu. Vai varat iedomāties, cik cilvēku ir to apmeklējuši?

— Ko šī vieta jums nozīmē?

– Man lūgšanu nams nav tikai lūgšanas vieta. Pirmo reizi šeit ierados pēc mana tēva nāves. Un jutu, ka mana dvēsele rod mieru. Šeit es varu runāt ar Dievu, jūtu, kā seno ikonu ietvarā veidojas īpaša vienotība starp draudzes locekļiem.

— Ar ko jūsu lūgšanu nams atšķiras no citiem dievnamiem?

— Mums ir īpaša atmosfēra. Ienākot, jūtama vīraka smarža, dzird sieviešu dziedāšanu... Tas ir kaut kas, ko nevar izteikt vārdos. Pat braucot garām, var sajust šīs vietas auru.

— Kāda šobrīd ir jūsu vecticībnieku kopienas dzīve?

—  Mēs šeit ne tikai lūdzamies, bet arī uzturam kārtību lūgšanu namā un ap to. Regulāri rīkojam talkas. Pavasarī un rudenī novācam lapas, mazgājam logus, kopjam teritoriju. Vasarā mūsu saimniece Taisija Trubača organizēja remontdarbus: tika atjauninātas grīdas un logi. Ikviens jūtas atbildīgs par mūsu lūgšanu namu. Dievkalpojumus vada garīdznieks no Daugavpils tēvs Georgs. Izmantojot iespēju, es pateicos draudzes locekļiem, kuri aktīvi piedalās lūgšanu nama dzīvē un mudina tos, kuri nenāk, apmeklēt dievnamu.

— Vai tiek saglabātas tradīcijas un saikne starp paaudzēm?

— Protams, cenšamies saglabāt tradīcijas un ieaudzināt tās jaunajā paaudzē. Uz dievkalpojumiem nāk arī jaunieši. Šeit atgriežas pat tie, kas aizbraukuši uz pilsētām. Viņi zina: šeit viņus sagaida kaut kas mūžīgs un īsts. Iepriekš mūs saturēja kopā Manefa Makarjevna, kura vadīja kopienu. Tagad viņas vietā ir stājusies jauna saimniece, bet seno laiku atmiņas tiek saglabātas.

— Ko šī vieta nozīmē jums personīgi?

— Šī ir vieta, kura piesaista arī pēc gadiem,- smaidot atbild Tatjana. - Šeit ikviens var atrast siltumu, mieru un saikni ar saviem senčiem.

Vecticībnieku kopiena Šķeltovas pagastā ir tradīciju un mūsdienu harmonijā, tā ir vieta, kur garīgums vieno cilvēkus vairākās paaudzēs.

Šķeltovas Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca

Šķeltovas pagasta centrā atrodas unikāls arhitektūras piemineklis - Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, kas celta 1836. gadā ampīra stilā. Šis ir vienīgais no četriem līdzīgiem dievnamiem, kas saglabājis savu sākotnējo izskatu. Baznīca ir ne tikai arhitektūras mantojums, bet arī vietējo iedzīvotāju garīgās vienotības vieta.

Divi draudzes locekļi – Marija Andrejeva un Arvīds Sirotins – pastāstīja par šīs vietas vēsturi, tradīcijām un nozīmi.

Marija Andrejeva

– Pastāstiet, lūdzu, kā jūs kļuvāt par Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas atslēgu glabātāju?

Marija Andrejeva: - Tas notika 2022. gadā. Man palūdza sakopt dievnamu pirms svētkiem, un pēc tam man atstāja atslēgas. Kopš tā laika tā ir palicis. Sākumā es biju tikai atslēgu glabātāja, un tad priesteris mani iecēla par draudzes vecāko.

Arvīds Sirotins

– Ko jūs varat teikt par pašu dievnamu? Kas tajā īpašs?

Arvīds Sirotins: - Šis dievnams ir vienīgais no četriem līdzīgiem, kas saglabājis savu sākotnējo izskatu. Tas ir ampīra stilā celts vēstures piemineklis. Man ir svarīgi, lai templī vienmēr saglabātos gars. Šeit katrs akmens elpo vēsturi. Un tēvs Mihails ir garīgais tēvs, kura sprediķi ir iedvesmojoši, pat ja draudze nav liela.

Marija Andrejeva: - Templis pastāv gandrīz divsimt gadu, bet tas ir saglabājis savu sākotnējo izskatu. To uzcēla 1836. gadā huzāri. Viss tika darīts ar rokām – ar cirvi un divu roku zāģi. Dievnams nav liels, 8x8 metri, bet ļoti mājīgs. Viss iekšā ir saglabājies no tiem laikiem. Remonts notika 1926. un 1931. gadā par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas līdzekļiem. Pēdējos gados jumts ir atjaunots par Eiropas Savienības atbalsta fonda projekta līdzekļiem. Arī attēli uz dievnama sienām ir restaurēti.

– Stāsta, ka baznīcas zvanu tornis tika uzcelts vēlāk?

Marija Andrejeva: - Jā, tas celts 1848. gadā par saziedotiem līdzekļiem ar bīskapa atļauju. Tā pamats ir no akmens, bet pati konstrukcija ir koka. Senā zvana skaņas bija dzirdamas tālu, bet kara laikā tas tika noņemts. Tagad ir cits zvans, bet skaņa vairs nav tā.

Arvīds Sirotins: - Atceros, kā bērnībā šeit pavadījām laiku. Mums patika baznīca. Svarīgi atzīmēt, ka ap baznīcu atrodas vietējo pareizticīgo apbedījumu vietas, bet kreisajā stūrī atrodas huzāru apbedījumu vietas, kuri uzcēla šo baznīcu. Tiesa, kādu brīdi šeit apbedīšana bija aizliegta, pēc tam atsākās. Šeit apbedīts arī psalmu lasītājs. Starp citu, es dzīvoju baznīcas draudzes mājā, kur vēlāk bija pasts.

– Cik cilvēku ierodas uz dievkalpojumiem?

Marija Andrejeva:- Pastāvīgo draudzes locekļu ir maz, kādi pieci, seši cilvēki. Bet tas nav svarīgi. Galvenais, lai dievnams paliek lūgšanu vieta. Tēvs Mihails ierodas reizi mēnesī, dažreiz svētkos. Dievkalpojumi ilgst aptuveni divarpus stundas. Pat ja templī ir tikai viens cilvēks, dievkalpojums notiek, kā paredzēts. Un, pēc sarunām ar priesteri, kļūst ļoti viegli, tā, it kā bijis uz grēksūdzi.

Arvīds Sirotins: - Jā, cilvēku nāk nedaudz. Daži cilvēki nevar ierasties sliktas veselības dēļ, citi ir vienkārši slinki. Piemēram, es esmu katolis, bet man ļoti patīk tēva Mihaila vadītie dievkalpojumi, tāpēc nāku uz pareizticīgo baznīcu.

– Pastāstiet, lūdzu, par vēsturiskajiem mirkļiem, kas saistīti ar dievnamu.

Marija Andrejeva: - Galvenā figūra bija priesteris Vasilijs Nazarevskis. Viņš kalpoja no 1874. gada līdz savai nāvei. Viņš nomira 1909. gadā, baznīcā. Pateicoties viņam, dievnams ticis saglabāts. Viņš organizēja draudzi arī tad, kad pareizticīgo šeit bija maz. Starp citu, viņš arī apbedīts šajā baznīcā.

Arvīds Sirotins: - Dievnams ir daudz pieredzējis: kari, sprādzieni, mēģinājumi iznīcināt padomju laikā. Bet draudzes locekļi to izglāba, īpaši draudzes sievietes. Viņas rūpējās par ikonām, grāmatām un uzturēja dievnamu par savu naudu.

–  Kā dievnams tiek uzturēts tagad?

Marija Andrejeva:- Mums tika piešķirta Eiropas Savienības atbalsta fonda nauda restaurācijai. Jumts jau ir pabeigts, bet joprojām ir daudz nepilnību. Ir nepieciešams dievnamu siltināt un atjaunināt iekšējo apdari. Bet galvenais, ka dievnams pastāv, un cilvēki šurp nāk.

–  Vai ir kādas tradīcijas, kas saistītas ar šo dievnamu?

Marija Andrejeva: - Protams! Svētku dienās, īpaši svētā Nikolaja dienā, notiek reliģiska procesija. Vietējie iedzīvotāji un viesi pulcējas pie dievnama. Nāk arī katoļi un vecticībnieki. Mums nav šķelšanās: visi nāk pie Dieva.

Arvīds Sirotins: - Šis dievnams ir mūsu vēsture. Šeit nāca mani vecāki un vecvecāki. Un mēs turpinām šo tradīciju. Es vēlētos, lai vairāk cilvēku par to uzzinātu un atbalstītu dievnama dzīvi.

Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Šķeltovas pagastā nav tikai arhitektūras piemineklis, tā joprojām ir vieta, kur cilvēki rod mierinājumu un saikni ar pagātni.

Veterinārārsts Andris Girss: “Katrai lietai ir savs stāsts”

Katrai profesijai ir savi stāsti. Šķeltovā dzīvo veterinārārsts Andris Girss, kurš savu dzīvi veltījis dzīvnieku ārstēšanai, un arī pārsteidzošas senlietu un medību trofeju kolekcijas izveidei. Šī telpa agrāk bija dzīvnieku  mītne - kūts. Ilgstoši stāvēja tukša, tāpēc saimnieks nolēma to izmantot lietderīgi.

– Andri, kā jūs nonācāt Šķeltovā?

– Pēc studiju pabeigšanas Jelgavā tiku norīkots uz Šķeltovu. Tas bija 80. gados, un tad šādi lēmumi tika pieņemti centralizēti. Vieta izrādījās ļoti mājīga, man iepatikās šeit dzīvot un strādāt. Gadu gaitā šī vieta man ir kļuvusi par mājām.

– Pastāstiet, kā jūs izveidojāt savu atpūtas telpu ar medību trofejām un senlietām?

– Viss sākās ar to, ka cilvēki man sāka nest dažādas lietas. Saimniecībā tās vairs nebija derīgas, bet izmest necēlās roka. Vieni dāvāja senlietas, bet medību trofejas tika no Izvaltas mednieku kolektīva biedriem. Laika gaitā sapratu, ka ar šīm lietām var izveidot kaut ko vairāk nekā tikai noliktavu. Tā radās ideja iekārtot telpu, kas kļuva par vietu atpūtai un pārdomām. Starp citu, istabā ir arī manas medību trofejas, jo es arī esmu mednieks.

– Ko jums nozīmē šīs trofejas un senie sadzīves priekšmeti?

– Šī nav tikai kolekcija. Katrai lietai ir stāsts. Piemēram, man ir sena ķieģeļu veidne, ko izmantoja mūsu senči. Tādas lietas palīdz saprast, kā cilvēki dzīvoja agrāk, ko darīja. Tas ir sava veida tilts starp pagātni un tagadni.

– Vai jūsu kolekcijā ir kas īpaši vērtīgs?

– Viena no man dārgākajām lietām man ir senie vērpšanas ratiņi, kas tika izmantoti vilnas apstrādei. Tie man atgādina mūsu senču darba mīlestību. Tāpat īpašu vietu ieņem paša iegūtās vai draugu uzdāvinātās medību trofejas.

– Kādi ir jūsu nākotnes plāni saistībā ar šo kolekciju?

– Es gribētu to saglabāt. Turklāt es turpināšu vākt jaunus priekšmetus, lai saglabātu vēsturi nākamajām paaudzēm, lai gan vietas jau kļūst pamaz.

Andra Girsa stāsts ir piemērs tam, kā profesionālisms un vaļasprieks var sadzīvot un papildināt viens otru. Viņa atpūtas telpa nav tikai priekšmetu kolekcija, tā ir vesela pasaule, kas piepildīta ar atmiņām un stāstiem. Tādi cilvēki kā Andris mūs iedvesmo saglabāt savu mantojumu un meklēt līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi, atgādinot par sakņu un tradīciju vērtību.

Silviju Podskočaju iedvesmo Šķeltovas zemnieku strādīgums

Silvija Podskočaja, strādājot Šķeltovas pagastā, kopš šī gada janvāra ir atbildīga par saimnieciskajiem jautājumiem. Pēc izmaiņām pagasta pārvaldē viņa kļuvusi par sava veida vietnieci jaunajam vadītājam. Silvija turpina arī aktīvi palīdzēt zemniekiem, apvienojot savus pienākumus.

– Silvija, lūdzu pastāstiet par situāciju pagastā un savu darbu.

– Mans galvenais uzdevums ir risināt saimnieciskos jautājumus pagasta teritorijā, kā arī atbildēt uz jautājumiem, ja tie rodas, kad vadītājam ir brīvdiena. Atbalstu arī lauksaimniekus, kuri cītīgi strādā uz savas zemes. Sniedzu konsultācijas lauksaimniecības jautājumos, palīdzu ar dokumentu noformēšanu, lopu reģistrāciju, subsīdiju saņemšanu un citu svarīgu jautājumu risināšanu. Es vienmēr cenšos palīdzēt zemniekiem, īpaši tiem, kuri sniedz nozīmīgu ieguldījumu mūsu kopīgajā darbā. Piemēram, tādi zemnieki kā Jānis Kluss, Raimonds Šaiters, Jānis Kalniņš, Arvīds Japiņš, Ilze Apine, kuri aktīvi apstrādā savu zemi un cīnās ar dažādām invazīvām nezālēm, tostarp Sosnovska latvāņiem.

– Kurus lauksaimniekus jūs izceltu?

– Gribu izcelt lielāko zemnieku saimniecību devumu, piemēram, “Ezermala”, “Ziemeļi K”, “Žagatas”. Šīs saimniecības rada darba vietas, un to īpašnieki rūpīgi kopj zemi. Piemēram, Nikolaja Platonova saimniecība ir atbildīgas saimniekošanas piemērs. Lai gan Nikolajs nav aktīvs publiskajā telpā, viņa saimniecība veiksmīgi apkaro invazīvos augus un audzē liellopus. Vēl viens spilgts piemērs ir Anitas Miglānes saimniecība, kura turpina ģimenes biznesu un kopā ar ģimeni apsaimnieko zemi. Viņai ir trīs bērni, un viņas pieeja lauksaimniecībai ir iedvesmojoša.

– Kas jūs motivē darbam ar lauksaimniekiem?

– Mani iedvesmo mūsu zemnieku čaklums un darba mīlestība. Redzēt viņu panākumus un vērot saimniecību attīstību ir vislabākais atalgojums. Mans mērķis ir nedaudz atvieglot viņu darbu un palīdzēt koncentrēties uz vissvarīgāko – zemi un darba rezultātiem. Par laimi Covid pandēmijas laikā mēs apguvām jaunus darba veidus. Ir ieviesta tālmācība un konsultācijas, kas ietaupa lauksaimnieku laiku un pūles. Tagad viņi var saņemt noderīgas zināšanas un palīdzību, nepametot savas saimniecības.

Margarita Mickeviča par sociālo situāciju Šķeltovas pagastā

Šķeltovas pagasts ir neliels, bet gleznains pagasts, kurā sociālā atbalsta un palīdzības jautājumiem iedzīvotājiem tiek piešķirta liela uzmanība. Vietējā sociālā darbiniece Margarita Mickeviča stāsta par problēmām, sasniegumiem un dzīves īpatnībām Šķeltovas pagastā.

— Pastāstiet, lūdzu, par sociāli ekonomisko situāciju Šķeltovas pagastā.

— Šeit, kā jau daudzviet laukos, galvenokārt dzīvo pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki. Diemžēl pagasts nevis aug, bet tieši otrādi – sarūk un noveco. Jaunieši pamet Šķeltovu darba un labāku dzīves apstākļu meklējumos, bet tie, kuri paliek, saskaras ar tipiskām lauku dzīves problēmām.

— Kādas ir galvenās problēmas, kas satrauc iedzīvotājus?

— Problēmas kopumā ir līdzīgas tām, kas sastopamas citos pagastos. Jauniešiem ir sarežģīti atrast darbu, gados vecākiem cilvēkiem ierobežotā sabiedriskā transporta dēļ ir grūti nokļūt pie ārsta, uz aptieku vai poliklīniku. Turklāt grūtības ir ar alkoholismu, lai gan tādas raksturīgas visām lauku teritorijām, ne tikai Šķeltovai. Daudziem vīriešiem ir grūtības atrast darbu. Viņi vai nu nevēlas strādāt, vai arī baidās, ka viņu ienākumi nekavējoties tiks novirzīti parādu vai alimentu apmaksai.

— Kādu atbalstu iedzīvotājiem sniedz Krāslavas novada pašvaldība?

— Atbalsts nāk gan valsts, gan pašvaldību līmenī. Iekļauti dažādi sociālie pabalsti un atvieglojumi. Piemēram, mūsu iedzīvotāji no Sarkanā Krusta saņem bezmaksas pārtikas pakas un higiēnas preces. Tiek organizēta arī palīdzība invalīdiem - viņiem tiek nodrošināti asistenti, kuri palīdz ikdienas darbos ārpus mājas. Tomēr vietējie iedzīvotāji dažkārt žēlojas, ka sociālo pabalstu dēļ daļa iedzīvotāju pārstāj censties strādāt, dodot priekšroku iztikšanai no valsts palīdzības.

— Cik pagastā ir iedzīvotāju un cik no tiem ir jūsu klienti?

— Šķeltovas pagastā dzīvo nedaudz vairāk par 400 cilvēkiem. Man ir apmēram 60 aktīvas lietas. Tie nav obligāti 60 cilvēki, jo viena ģimene tiek uzskatīta par vienu lietu. Piemēram, vienā ģimenē var būt pieci cilvēki, bet tā tomēr ir viena lieta. Ar asistentiem nodrošinām 15 invalīdus, pieci iedzīvotāji atrodas pansionātos Krāslavas novadā.

— Kādas stiprās puses saskatāt pagasta dzīvē?

— Galvenā priekšrocība ir speciālistu klātbūtne, kuri var ātri atrisināt iedzīvotāju problēmas: jautājumus ar ceļiem, ūdensvadu, kanalizāciju. Mums ir arī bibliotēka, kuru iecienījuši pensionāri un jaunieši, kuriem mājās nav pieejams internets. Cilvēki var apmaksāt rēķinus, izmantot konsultācijas un citus pakalpojumus turpat uz vietas.

— Kādas problēmas rada vislielākās bažas?

— Skolas trūkums palielināja bezdarbnieku skaitu. Arī pasta nodaļas slēgšana apgrūtinājusi dzīvi, īpaši gados vecākiem cilvēkiem, kuri iepriekš varēja izņemt naudu un apmaksāt rēķinus uz vietas. Tagad jābrauc uz Krāslavu, kas ne vienmēr ir ērti un ekonomiski.

— Kā kultūras dzīve palīdz iedzīvotājiem?

— Kultūrai mūsu pagasta dzīvē ir liela nozīme. Tautas nams un bibliotēka organizē pasākumus, kas palīdz cilvēkiem atslēgties no ikdienas problēmām un ienirt svētku gaisotnē. Tas ir svarīgi, lai saglabātu morālo un emocionālo labsajūtu.

— Kādu redzat Šķeltovas pagasta nākotni?

— Neskatoties uz grūtībām, pagasts saglabā savu vitalitāti. Teritorija ir sakopta, ceļi bruģēti, kanalizācija un ūdensvads atjaunots. Piedalīšanās projektos palīdz mums attīstīties. Esmu pārliecināta, ka labi koordinēts speciālistu darbs un aktīva iedzīvotāju līdzdalība palīdzēs saglabāt un vairot mūsu sasniegumus.

Sociālais darbs Šķeltovas pagastā ir ne tikai ikdienas problēmu risināšana, bet arī kultūras atbalstīšana, palīdzība trūcīgajiem un veco ļaužu aprūpe. Neskatoties uz visām grūtībām, pagasts saglabā savu unikālo raksturu un turpina attīstīties.

Pasākumi ar siltumu un prieku

Šķeltovas pagasta kultūras dzīvi vada Astrīda Leikuma, kura ar prieku stāsta par notikumiem un kolektīvu darbu novadā. Viņa uzsver, ka galvenais mērķis ir radīt siltu un draudzīgu atmosfēru, lai ikviens pasākuma apmeklētājs justos gaidīts.

– Kā pagāja gada nogale?

– Gada nogale Šķeltovā bija piepildīta dažādiem svētkiem. Ziemassvētku eglīte bērniem un Jaungada balle ar groziņiem tika rīkotas ar īpašu rūpību. Jaungada pasākumu šogad organizēja Grāveru TN pasākumu organizatore Ivita, savukārt palīdzēja visi Šķeltovas pagasta darbinieki. Apmeklētāji ļoti novērtēja pasākumu sirsnīgo noskaņu – mūzika, jautrība un siltums bija tas, kas radīja īstu svētku sajūtu.

– Kādi kolektīvi ir Šķeltovas pagastā. Vai iedzīvotāji aktīvi iesaistās pasākumos?
- Šķeltovā aktīvi darbojas vokālais ansamblis "Kombinācija", folkloras kopa "Dzierksts", kas izveidota 2024. gadā, amatierteātris "Nu kū, laižom!" un deju grupa "Lēdijas", kas sākusi darbību 2024. gada septembrī. Kolektīvu dalībnieki aktīvi iesaistās pasākumu norisēs un priecē apmeklētājus ar saviem priekšnesumiem. Vietējie iedzīvotāji ar interesi apmeklē pasākumus, un ir liels prieks, ka izdodas piesaistīt arī iebraucējus, kuri labprāt kļūst par mūsu kolektīvu dalībniekiem.

– Par izaicinājumiem un nākotni.
– Lai arī cenu pieauguma dēļ pasākumu skaits ir nedaudz samazinājies, centība un radošums ļāva saglabāt kvalitāti un radīt īpašus mirkļus ikvienā notikumā. Sadarbība ar Krāslavas Kultūras un tūrisma pārvaldi ir radījusi dažas pārmaiņas – gan preču un produktu iegādes, gan transporta jautājumos. Par noasfaltēto ceļa posmu uz Šķeltovu ir liels prieks, lai gan savienojuma ar Aglonu un Ambeļiem vēl pietrūkst.

Astrīda uzsver, ka kultūras dzīves veiksmes pamatā ir cilvēku atbalsts, sirsnība un kopā būšanas prieks.

Ļena Afanasjeva: “Bibliotekāra darbs ir ļoti īpašs”

Pagasta pārvaldes ēkas otrajā stāvā atrodas bibliotēka, kurā strādā vietējā bibliotekāre Ļena Afanasjeva.

— Pastāstiet, lūdzu, kā sākās jūsu darbs Šķeltovas pagasta bibliotēkā?

— Mans stāsts sākās tālajā 1981. gadā, kad ierados šeit strādāt kultūras namā. 1997. gadā man piedāvāja strādāt bibliotēkā, un kopš tā laika esmu šeit. Manuprāt, šis darbs ir īpašs – tas ļauj ne tikai saglabāt zināšanas, bet arī dalīties tajās ar citiem.

Ļena Afanasjeva

— Kā jūs raksturotu Šķeltovas pagastu un tā iedzīvotājus?

— Šeit ir ļoti mierīgi un klusi. Cilvēki šeit ir strādīgi un pacietīgi, kas, manuprāt, ir mūsu spēks. Mums nav asas robežas starp krieviem un latviešiem, visi dzīvo saticīgi. Protams, jaunieši brauc prom, bet mēs cenšamies ar visiem uzturēt saziņu.

— Ar kādiem izaicinājumiem sastopas pagasts?

— Galvenā problēma ir iedzīvotāju, īpaši jauniešu, skaita samazināšanās. Tāpat saskaramies ar finansējuma trūkumu un transporta pieejamības grūtībām. Taču uzskatu, ka, apvienojot spēkus, mēs varam daudz ko uzlabot.

— Kāda šodien ir bibliotēka?

— Mūsu bibliotēka ir kultūras dzīves centrs. Fondā ir aptuveni 3500 grāmatu, tostarp daiļliteratūra, periodiskos izdevumus un vēsturiskos izdevumus. Strādājam gan ar bērniem, gan pieaugušajiem. Fonds tiek atjaunināts, kad vien iespējams. Tādā veidā mēs cenšamies saglabāt interesi par lasīšanu. Turklāt bibliotēkā ir talantīgo Šķeltovas pagasta iedzīvotāju, piemēram, dzejnieces Anastasijas Stankevičas, Anfisas Andrejevas, Nikas Kolnas un dzejnieka Jāņa Rukmaņa darbi. Šķeltovā dzimuši tādi slaveni cilvēki kā Aglonas “Maizes muzeja” saimniece Vija Kudiņa un Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis.

— Kādus pasākumus jūs organizējat?

— Aktīvi sadarbojamies ar Tautas namu un rīkojam kopīgus pasākumus. Piemēram, mēs rīkojam tikšanos ar māksliniekiem un rakstniekiem, tematiskos vakarus un izstādes. Nesen sākām rīkot fotoizstādes, kurās demonstrējam mūsu iedzīvotāju dzīvi – viņu dārzus, mājas. Tās vienmēr saņem lielu atsaucību.

— Kas jūs iedvesmo darbā?

— Man ir svarīgi redzēt, kā bibliotēka kļūst par cilvēku dzīves sastāvdaļu. Piemēram, mūsu vecmāmiņas regulāri nāk pēc grāmatām, lai mācītu savus mazbērnus. Cilvēki zina, ka var vērsties pie mums pēc jebkādas palīdzības, un tas padara manu darbu jēgpilnu.

— Kā jūs piesaistāt lasītājus?

— Ļoti palīdz personīga pieeja. Mēs nevis vienkārši gaidām apmeklētājus, bet paši sazināmies un organizējam pasākumus, kas patiešām ir interesanti. Manuprāt, galvenais ir parādīt, ka bibliotēka ir ne tikai grāmatas, bet arī dzīvā komunikācija.

— Kādi ir nākotnes plāni?

— Es vēlos saglabāt un pavairot to, kas mums ir. Domāju, kā piesaistīt jauniešus, atjaunināt fondus, rīkot vairāk pasākumu. Esmu pārliecināta, ka ar iedzīvotāju un administrācijas atbalstu mums viss izdosies.

— Kā vērtējat sadarbību ar jauno pagasta pārvaldes vadītāju?

– Ļoti pozitīvi. Jaunā vadītāja ir atvērta dialogam un gatava atbalstīt iniciatīvas. Mēs jau esam pārrunājuši nākotnes sadarbības plānus, un es ceru, ka viss izdosies.

Šķeltovas pagasta bibliotēka kļuvusi par sava veida pagasta ikultūras un komunikācijas centru. Pateicoties bibliotēkas darbam un iedzīvotāju atbalstam, Šķeltovas pagasts, neskatoties uz mūsdienu izaicinājumiem, saglabā savu unikalitāti un tradīcijas.

Aina Buiniča – Šķeltovas pagasta pārvaldes jaunā vadītāja

Kopš jaunā gada Šķeltovas pagasta pārvaldē notikušas izmaiņas. Līdzšinējā ilggadējā vadītāja Irēna Maļuhina devās pelnītā atpūtā. No 2025. gada 1. janvāra Šķeltovas pagasta vadība pārgāja pieredzējušās līderes Ainas Buiničas rokās, kura ilgus gadus vada Grāveru pagastu. Šajā sarunā Buiničas kundze stāsta par saviem pirmajiem soļiem jaunajā amatā, prioritātēm un nākotnes plāniem.

– 1. janvārī sākāt strādāt par Šķeltovas pagasta pārvaldes vadītāju. Vai jau ir bijis laiks iepazīties ar kolektīvu?

– Protams, daudzus no viņiem es pazinu jau pirms iecelšanas amatā, ar dažiem iepazināmies. Kopumā kolektīvs ir saliedēts un profesionāls. Piemēram, Silvija Podskočaja, kura nodarbosies ar saimnieciskajiem jautājumiem, ir pieredzējis un uzticams cilvēks, mēs ar viņu sadarbojamies jau ilgu laiku.

– Vai Šķeltovas pagastā, jūsuprāt, ir kādas īpašas iezīmes?

– Patiesībā uzdevumi ir līdzīgi tiem, kurus risinu Grāveru pagastā. Galvenā uzmanība tiek pievērsta saimnieciskajiem jautājumiem: ceļu stāvoklim, ūdensvadiem, kanalizācijai un apgaismojumam. Taču ir arī izaicinājumi – piemēram, feldšeru trūkums. Šķeltovā ir aprīkota uzņemšanas telpa, taču speciālists vēl nav atrasts.

– Kas, jūsuprāt, vietējiem iedzīvotājiem pietrūkst visvairāk?

– Pagasts nav liels, tāpēc te nav ne pasta, ne citu svarīgu iestāžu. Ir tikai viens veikals. Problēmas pamazām izpratīsim, veidojot atgriezenisko saiti ar iedzīvotājiem.

– Ko saņēmāt “mantojumā” no iepriekšējās vadības?

– Ir daži nepabeigti projekti, piemēram, kanalizācijas rekonstrukcija vienā ciemata daļā. Viss atkarīgs no Krāslavas novada pašvaldības finansējuma. Mēs strādāsim, lai šīs iniciatīvas pabeigtu.

– Ar kuru darbinieku atbalstu jūs īpaši rēķināties?

– Galveno atbalstu sniegs Silvija Podskočaja un kasiere, jo viņas ir vietējās iedzīvotājas un labi pazīst cilvēkus. Liela loma ir arī sociālajiem darbiniekiem, kuri strādā divos pagastos.

– Kā plānojat organizēt savu darbu?

– Es ieradīšos Šķeltovas pagastā divas reizes nedēļā – otrdienās un ceturtdienās. Man būs apmeklējuma laiks no rīta līdz pusdienlaikam. Mana kontaktinformācija ir izlikta arī uz durvīm, lai iedzīvotāji vajadzības gadījumā varētu ātri ar mani sazināties. Principā viss jau ir izlemts, nesaprašanai nevajadzētu būt. Mans galvenais uzdevums ir censties, lai dzīvot Šķeltovas pagastā ir ērti un droši ikvienam iedzīvotājam. Tas attiecas ne tikai uz infrastruktūru, bet arī uz vispārējo pašvaldību un cilvēku mijiedarbības līmeni. Man ir svarīgi, lai iedzīvotāji jūt, ka viņu balss tiek sadzirdēta.

Šķeltovas pagasts ir vieta, kur vēsture savijas ar mūsdienīgumu, un dabas skaistums iedvesmo šo mantojumu saglabāt nākamajām paaudzēm. Ikviens, kurš apmeklē šīs vietas, nevar palikt vienaldzīgs: šeit katrs nostūris glabā savus noslēpumus un paver jaunus apvāršņus tiem, kas vēlas izzināt Latvijas zemes bagātības.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Autores foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.