Konstantinovas pagasts – iedzīvotāju saliedētība un vēlme attīstīties

Konstantinovas pagasta vadītāja Solvita Stepiņa pastāstīja par to, kā dzīvo viņai uzticētais pagasts. Viņa dalījās savās domās par dzīvi pagastā, tā stiprajām un vājajām pusēm, par projektiem, kā arī izaicinājumiem, ar kuriem nākas saskarties.

– Kā jūs raksturotu Konstantinovas pagastu? Kādas ir tā stiprās un vājās puses?

– Konstantinovas pagasts ir vieta, kur katrs viens otru pazīst. Pagastā dzīvojošie cilvēki ir mūsu galvenā vērtība. Bez cilvēkiem nekas neizdosies un strādāt nebūs kam. Mūsu stiprās puses ir draudzīgums, savstarpējs atbalsts, aktīvas ģimenes un tradīcijas. Priecē, ka mums ir daudz daudzbērnu ģimeņu. Skolēnu autobuss ved 35 bērnus, no tiem 2 pirmsskolas vecuma. Tomēr pagasts saskaras arī ar problēmām: gribētos redzēt lielāku aktivitāti iedzīvotāju, īpaši jauniešu, vidū.

– Kā var raksturot pagasta iedzīvotājus? Kādas ir viņu galvenās vajadzības un intereses? Vai ir aktīvas grupas un biedrības?

– Mūsu iedzīvotāji lielākoties ir labsirdīgi un atsaucīgi. Viņi augstu vērtē mājīgumu, tradīcijas un rūpes par tuviniekiem. Svarīgi atzīmēt bērnu un jauniešu aktivitāti – piemēram, bibliotēka ir populāra skolēnu vidū, tur notiek dažādas darbnīcas un radošās nodarbības. Tāpat pie mums darbojas divi ansambļi, kas piedalās pasākumos. Tomēr gribētos redzēt lielāku pieaugušo iesaisti sabiedriskajā dzīvē. No iespējām realizēties jāatzīmē Lūcijas Ņikitinas vadītais sieviešu klubs “Veiksme”. Ir arī tādi iedzīvotāji, kuri visādi izsaka neapmierinātību, bet paši nekādas alternatīvas nepiedāvā. No sērijas – lai ko darītu, neizdabāsi.

– Kādi projekti pašlaik tiek īstenoti Konstantinovas pagastā? Kādi ir nākotnes plāni?

– Viens no būtiskiem realizētajiem projektiem ir bērnu rotaļu laukums, kas īpaši pieprasīts vasarā. Tika veikts arī kosmētiskais remonts Tautas namā, bibliotēkā un pagasta pārvaldes ēkā. Vasarā pie mums skolēni strādā nodarbinātības programmā. Nākotnē ceram turpināt darbu pie pagasta infrastruktūras un sociālās dzīves uzlabošanas.

– Ar kādiem izaicinājumiem lielākoties saskaras pagasts?

– Viena no galvenajām problēmām ir iedzīvotāju, īpaši jauniešu, zemā aktivitāte, zemā dzimstība un iedzīvotāju novecošanās. Viens no mīnusiem - pirms dažiem gadiem tika slēgts bērnudārzs, šogad samazināja darbinieka likmi jaunatnes lietās. Agrāk jaunieši pulcējās kopā, pat tika iegādāti animatoru tērpi, kuros jaunieši piedalījās dažādās aktivitātēs.

– Kā vērtējat pagasta infrastruktūru? Kādi uzlabojumi ir nepieciešami?

— Infrastruktūra prasa pastāvīgu uzmanību. Ceļi ir viena no galvenajām problēmām, kas satrauc daudzus iedzīvotājus. Labi, ka mums ir Feldšeru - vecmāšu punkts ar lielisko speciālisti Liliju Zamjatinu, kura vienmēr ir gatava palīdzēt. Viņa tiešām ir lieliska medicīnas darbiniece, par kuru bieži vien dzirdu siltas vietējo iedzīvotāju atsauksmes.

– Vai pagasta pārvalde sadarbojas ar vietējiem uzņēmējiem un organizācijām? Varat nosaukt lielākos uzņēmējus, ar kuriem var lepoties?

– Jā, mums ir cieša sadarbība ar vietējiem uzņēmējiem. Piemēram, zemnieku saimniecības un uzņēmēji aktīvi palīdz pasākumu organizēšanā, piegādājot produktus un citus resursus. Varētu nosaukt ZS “Eži”, kas piegādā mums ābolus vai ābolu sulu pasākumiem. Pērn ZS “Žavoronkovo” Mātes dienai sarūpēja ziedus un dāvināja tos iedzīvotājām, kas neapšaubāmi bija patīkams pārsteigums. Tāpat Inga, ZS “Žavoronkovo” pārstāve, uzdāvināja lielo petūniju podus pagasta teritorijas labiekārtošanai.

– Kādas ir galvenās grūtības jūsu darbā?

– Galvenā problēma ir iedzīvotāju iesaistīšana sabiedriskajā dzīvē. Tāpat ir sarežģījumi ar projektu finansēšanu un realizāciju.

– Kā var piesaistīt jaunus iedzīvotājus pagastam?

– Svarīgi radīt komfortablus apstākļus dzīvei: darba vietas, attīstītu infrastruktūru, interesantus pasākumus jauniešiem. Tāpat investīciju piesaistei un mazā biznesa attīstībai var būt būtiska loma, taču reālā situācija ir pietiekami sarežģīta. Mūsu pagasta, tāpat kā daudzos citos, tendence ir iedzīvotāju skaita samazināšanās, jauniešu aizplūšana, darba vietu trūkums. Šobrīd pagastā dzīvo 388 cilvēki.

Neskatoties uz esošajiem izaicinājumiem, Konstantinovas pagastā ir aktīvi iedzīvotāji, kuri tiecas attīstīt savu mazo dzimteni. Pagasta pārvalde turpina strādāt pie dzīves kvalitātes uzlabošanas, cerot, ka nākotnē izdosies piesaistīt vairāk cilvēku un īstenot jaunus projektus.

 (No kreisās): Jagviga Utāne, Lūcija Nikitina un Gelena Radeļicka

Nākamā sarunu biedrene Jadviga Utāne, jau vairāk nekā 20 gadus ir biedrības “Latvijas Sarkanais krusts” brīvprātīgā, bet šobrīd pēc projekta strādā par kultūras pasākumu organizētāju.

– Kā jūs sākāt savu darbību “Latvijas Sarkanajā krustā”? Kas jūs iedvesmo šim brīvprātīgajam darbam?

– Es šajā organizācijā darbojos jau vairāk nekā 20 gadus. Vēlme palīdzēt cilvēkiem vienmēr ir bijusi manī. Šī vēlme nāk no sarežģītās bērnības. Redzēju, cik trūcīgo ir apkārt, un sapratu, ka varu dot savu ieguldījumu viņu dzīves uzlabošanā. Tas arī kļuva par manu galveno iedvesmu.

– Kāda palīdzība ir pieprasītākā jūsu pagasta iedzīvotāju vidū?

– Vislielākais pieprasījums vienmēr ir pēc materiālā atbalsta – palīdzība ar apģērbu, sadzīves tehniku, kā arī palīglīdzekļi kustību traucējumu gadījumos, piemēram, ratiņkrēsli, speciālās gultas, kruķi.

– Kā mainījies darbs organizācijā pēdējo gadu laikā?

– Darba kļūst vairāk, bet finansējums nepalielinās. Mijiedarbība ar dažādiem fondiem, sponsoru meklēšana palīdz paplašināt sniegtās palīdzības klāstu. Diemžēl daudzas iniciatīvas paliek pat bez pateicības.

– Kādi jūsu realizētie projekti sniedz vislielāko gandarījumu?

– Viens no nozīmīgākajiem projektiem bija trenažieru zāles atklāšana 2014. gadā ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu. Tāpat labiekārtojām teritoriju: izveidojām bērnu laukumus, iestādījām augļu dārzu un ierīkojām puķu dobes.

– Kā jūs atrodat finansējumu un sponsorus palīdzībai trūcīgajiem?

– Ar katru gadu ir arvien sarežģītāk un sarežģītāk. Agrāk biedrībai pašai bija lielāka rocība. Tagad rakstām grantu pieteikumus, sadarbojamies ar labdarības fondiem un privātiem atbalstītājiem.

– Vai ir kādi cilvēku stāsti, kuriem palīdzējāt, kas īpaši palikuši atmiņā?

– Katrs stāsts ir unikāls, bet īpaši aizkustinoši ir palīdzēt bērniem un redzēt viņu prieku. Tā ir labākā balva. Gadās situācijas, kad cilvēki nepriecājas par dāvanu, bet pateicības vietā uzbrūk ar pārmetumiem, sakot, ka šāda dāvana nav vajadzīga un nenoderēs. Lai gan, gatavojot dāvanas, es ieguldu ne tikai savu laiku, bet arī dvēseli.

– Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Vai ir kādi jauni projekti, kurus gribas realizēt?

– Es vēlos turpināt palīdzēt cilvēkiem, meklēt jaunas iespējas mazturīgo ģimeņu, bērnu un vecu cilvēku atbalstam. Ceru, ka spēsim piesaistīt vēl vairāk resursu mūsu pagasta attīstībai.

Jadvigas Utānes pamatmērķis ir palīdzēt cilvēkiem, un tas paliek nemainīgs. Galvenais – lai bērniem un ģimenēm būtu viss nepieciešamais.

Sieviešu klubs “Veiksme” apvieno sievietes, kurām ir kopīgas intereses. Kluba vadītāja ir Lūcija Ņikitina – aktīva iedzīvotāja, iniciatīvu iedvesmotāja, kā arī vokālā kolektīva “Vēja zvans” dalībniece. Lūcija pastāstīja par kluba izveidi, tā sasniegumiem, grūtībām un nākotnes plāniem.

- Lūcija, pastāstiet, lūdzu, par jūsu klubu “Veiksme”. Kā tas radās, un kāda ir tā pamatideja?

- Mūsu klubs apvieno pagasta aktīvās sievietes, tās, kuras vēlas iemācīties ko jaunu un pavadīt laiku kopā. Sākās ar nelielu iniciatīvas grupu jau pirms 11 gadiem. Ilona Augustova bija sapulcējusi rokdarbnieces, kuras kādu laiku jau darbojās, tas notika bibliotēkas telpās. Bija iedvesma radoši strādāt, gribējās vairāk iespēju. Bija izsludināts Eiropas Savienības atbalstīts projektu konkurss biedrībām. Es tiku uzrunāta, izveidot biedrību. Mēneša laikā tapa biedrība “Sieviešu klubiņš ”Veiksme””. Šī gada maijā apritēs 10 gadi kopš sākām darboties mūsu telpā, kas iekārtota, realizējot projektu. Projekta realizācija ir mans nopelns, un es priecājos, ka mums ir iespēja darboties, būtu tikai vēlme.

- Jūs esat arī vokālā kolektīva “Vēja zvani” dalībniece. Kā jums izdodas savienot šos divus virzienus?

- Dziedāšana ir liela daļa no mūsu dzīves, mūsu kultūras. Kad pulcējas kolektīvs, skan dziesmas, veidojas īpaša vienotības gaisotne. Vokālais kolektīvs palīdz saglabāt tradīcijas.

- Cik aktīvi pagasta iedzīvotājas iesaistās biedrības darbībā?

- Mums ir pastāvīgas dalībnieces, bet klubs ir pavisam neliels. Žēl, ka apstājās rokdarbnieču aktivitāte, aizbrauca mūsu aktīvistes uz Dagdu.

- Kādas grūtības rodas jūsu darbībā?

- Birokrātiski momenti, protams, ir. Ne visi projekti ir atbalstīti, bet mēs nepadodamies, mēģināsim vēl. Lielākā balva ir prieks ja izdodas, ir stimuls un vēlme atkal piedalīties projektu konkursos.

- Kādi ir kluba “Veiksme” nākotnes plāni?

- Turpināt mūsu darbu, piesaistīt vairāk sieviešu. Tāpat ir iecere veidot jauniešu virzienu, kur jaunās meitenes varēs mācīties no vecākajiem, pārņemt pieredzi un tradīcijas.

- Jūs esat daudz sadarbojusies ar dažādiem cilvēkiem un organizācijām. Kuru jūs īpaši gribētu atzīmēt?

- Protams, īpaša loma pagasta attīstībā bija Aivaram Trulim. Pateicoties viņa atbalstam, ir izdevies realizēt daudzus projektus, uzlabot infrastruktūru, radīt iespējas kultūras attīstībai. Viņš vienmēr ir atbalstījis iniciatīvas, ticējis mums. Kādreiz Konstantinovas pagastu uzskatīja par problemātisku un neuzskatīja par vajadzīgu ieguldīt šeit līdzekļus. Liels paldies rokdarbniecēm, kurām radās ideja izveidot šo biedrību, es tikai to realizēju!

- Lūcija, kas jūs personīgi iedvesmo un dod spēku turpināt darboties sabiedrības labā?

- Cilvēki, protams... Mēs visi dzīvojam vienā kopienā, un tikai kopā varam to padarīt labāku. Priekšā vēl daudz ideju, projektu un notikumu, ļoti gribējās, lai “Veiksmei” piebiedrojas radoši cilvēki un papildina mūsu rindas.

Konstantinovas Tautas namā jūtama rosīga gaisotne, pagasta kultūras pasākumu organizatore Gelena Radeļicka ar vokālā kolektīva dalībniecēm gaida “Ezerzemes” žurnālisti. Gelena pastāstīja par jaunākajām izmaiņām pagasta kultūras dzīves jomā.

– Kā jūs raksturotu pašreizējo kultūras dzīves situāciju Konstantinovā? Kādas galvenās tendences jūs novērojat?

– Konstantinovā turpinām organizēt kultūras dzīvi tāpat kā līdz šim. Nedaudz samazinājies finansējums, notikusi optimizācija, kas arī ietekmē pakalpojumu sniegšanu vietējiem iedzīvotājiem. No pozitīvajiem momentiem – Tautas namā izdevies veikt nelielu kosmētisko remontu – nokrāsot sienas.

– Kādi radošie kolektīvi darbojas Konstantinovā? Vai pēdējos gados to skaits ir mainījies?

– Pašlaik pie mums darbojas Alberta Stepiņa vadītais sieviešu vokālais ansamblis “Vēja zvans”. Alberts ir ļoti atbildīgs cilvēks, neskatoties uz cienījamo vecumu, neizlaiž nevienu mēģinājumu, brauc pie mums no Aulejas. Šogad kolektīvam apritēja 10 gadi, nesenajā novada vokālo kolektīvu skatē Krāslavā tas ieguva 2. pakāpes diplomu. Tāpat mums ir sieviešu līnijdeju grupa “Magnolija” Sandras Matejas vadībā. Kolektīvs uzstājas ne tikai mūsu novadā, bet arī ārpus tā. Iepriekš mums bija vīru deju kolektīvs “Ašie puiši”, bet diemžēl tas izjuka, jo dalībnieki mainīja dzīvesvietu.

– Kādi pasākumi un kultūras aktivitātes ir pieprasītākās Konstantinovā?

– Mēs rīkojam diskotēkas, lai gan nedaudz retāk nekā līdz šim un cenšamies tās saskaņot, lai nepārklātos ar pasākumiem Ezerniekos un Dagdā. Diemžēl samazināja daļu dīdžeja likmes, tagad viņu neizdosies aicināt. Organizējam arī tematiskos svētkus, koncertus, meistarklases un izstādes. Īpašu uzmanību pievēršam tradicionāliem pasākumiem, tādiem kā Lieldienu svinēšana un Jaungada svinības.

– Vai ir tradicionāli pasākumi, kas ir īpaši nozīmīgi vietējai kopienai?

– Jā, mums ir vairāki nozīmīgi tradicionāli pasākumi, piemēram, “Dārza svētki”, Lieldienas, Latvijas Neatkarības diena un Ziemassvētku svinības. Katram pasākumam rūpīgi gatavojam dekorācijas, par ko īpaša pateicība radošajai personībai, ansambļa “Vēja zvans” dalībniecei  Nellijai Osipovai, kura nodarbojas ar to izgatavošanu.

– Kādi ir jūsu nākotnes plāni kultūras attīstībai Konstantinovā?

– Vēlamies aktīvāk iesaistīt iedzīvotājus kultūras dzīvē, palielināt pasākumu apmeklētību. Plānojam rīkot jaunas radošas tikšanās. Gribētos arī uzlabot Tautas nama tehnisko aprīkojumu un realizēt senu sapni — rotējošu Ziemassvētku egli zālē. Ja atradīsies kāds meistars, kas spēs šo ideju īstenot, būsim ļoti priecīgi.

– Kā administratīvi teritoriālā reforma un apvienošanās ar Krāslavas novadu ir ietekmējusi kultūras jomu?

– Kopumā darbs turpinās tādā pašā režīmā. Mūsu Tautas nams ir labi organizēta struktūra, bet šobrīd mūs ietekmē ekonomiskā krīze. Vadība lūdz mūs vairāk taupīt, bet kā to izdarīt, ja izdevumi plānoti pērn, bet cenas pieaugušas vairākas reizes? Tomēr mēs cenšamies saglabāt visas mūsu tradīcijas un pasākumus.

– Vieglāk vai sarežģītāk kļuvis organizēt kultūras pasākumus pēc apvienošanās lielajā novadā?

– Pasākumu organizēšana prasa vairāk pūļu, jo ar katru gadu pulcēt cilvēkus kļūst arvien sarežģītāk. Agrāk pietika piekārt afišu vai ievietot sludinājumu sociālajos tīklos, un zāle pildījās. Šobrīd izmantojam visus iespējamos aicināšanas veidus, tostarp personiskos zvanus, bet tik un tā apmeklētība ir samazinājusies. Ceram, ka ar laiku situācija uzlabosies.

– Vai pēc apvienošanās notiek sadarbība ar citiem novadiem vai kultūras centriem?

– Jā, sadarbojamies ar dažādiem kolektīviem no kaimiņu novadiem Aicinām viesus uz mūsu pasākumiem un paši izbraucam ar priekšnesumiem. 2024. gada laikā mūsu kolektīvi ir izbraukuši uzstāties 25 reizes. Šāda sadarbība palīdz mums attīstīties un dalīties pieredzē.

– Kā, jūsuprāt, varētu uzlabot Konstantinova kultūras dzīvi tuvākajā nākotnē?

– Pats galvenais ir aktīva vietējo iedzīvotāju līdzdalība. Esam gatavi organizēt un rīkot pasākumus, bet ir svarīgi, lai cilvēki nāk, atbalsta mūsu iniciatīvas un piedalās kultūras dzīvē. Dzimstības palielināšana varētu palīdzēt, bet diemžēl jauniešu Konstantinovā ir ļoti maz. Atliek darīt visu, lai saglabātu un attīstītu mūsu novada tradīcijas. Izmantojot gadījumu, vēlos pateikties visiem, kuri apmeklē Tautas namā rīkotos pasākumus.

Nozīmīga vieta pagastā ir bibliotēka, kur iedzīvotāji var ne tikai paņemt literatūru, bet arī saņemt dažus pakalpojumus. Konstantinovas bibliotēkas vadītāja Nellija Osipova pastāstīja par savu ikdienu.

– Kā klājas bibliotēkai? Kāda literatūra ir populārākā vietējo iedzīvotāju vidū?

– Mūsu bibliotēkā reģistrēti 111 lasītāji. Visbiežāk pie mums nāk sievietes – viņas dod priekšroku romāniem par dzīvi, daiļliteratūrai. Vīriešiem vairāk interesē detektīvi, vēstures grāmatas, kā arī literatūra par pašattīstību. Bērni lielākoties lasa to, ko skolā uzdod literatūrā, bet mēs cenšamies viņiem ieaudzināt interesi par lasīšanu, organizējot pasākumus un grāmatu izstādes. Pensionāri arī ir aktīvi lasītāji, īpaši viņus saista grāmatas par tautas tradīcijām, vēsturi un veselību. Jaunieši lieto datorus un internetu, vecāki cilvēki nāk izdrukāt dokumentus, kaut ko samaksāt. Vienmēr esam gatavi palīdzēt, paskaidrot.

– Kāds ir bibliotēkas fonds?

– Mūsu krājumā ir apmēram 4,5 tūkstoši periodikas eksemplāru. Cenšamies atjaunot kolekciju, pievienot modernus izdevumus, bet, protams, daudz kas atkarīgs no finansējuma.

– Vai Konstantinovas novadā ir talantīgi cilvēki, piemēram, dzejnieki vai rakstnieki?

– Jā, starp mūsu novadniekiem ir talantīgas personības. Piemēram, Magdalēna Vjatere - vietējā dzejniece, kurai izdotas trīs dzejas albumi. Tāpat nozīmīga figūra mūsu novadam ir mācītājs Punculis, kurš devis nozīmīgu ieguldījumu draudzes garīgās dzīves attīstībā.

– Kādi pasākumi bibliotēkā notiek lasīšanas un kultūras dzīves atbalstam?

– Regulāri organizējam dažādas literāras tikšanās, tematiskas izstādes un tikšanās ar interesantiem cilvēkiem. Tāpat bibliotēka aktīvi iesaistās vietējā Tautas namā notiekošo svētku noformējumā. Palīdzu dekorāciju sagatavošanā un atmosfēras radīšanā pasākumos.

– Vai bibliotēkai ir sadarbības partneri?

– Jā, mēs cieši sadarbojamies ar Tautas namu, pagasta pārvaldi un citām novada bibliotēkām. Man īpaši patīk projekti, kas saistīti ar tautas amatniecību, rokdarbiem, piemēram, aušanu un adīšanu. Tā ir ne tikai lietderīga prasme, bet arī daļa no mūsu kultūras mantojuma, ko ir svarīgi saglabāt.

– Ar kādiem izaicinājumiem jūs saskaraties bibliotekāres darbā?

– Viens no galvenajiem uzdevumiem ir jaunu lasītāju, īpaši jauniešu, piesaiste. Mūsdienu tehnoloģijas ir mainījušas cilvēku paradumus, un tagad grāmatas bieži vien atdod vietu viedtālruņiem un datoriem. Cenšamies iet kopsolī ar laiku, rīkojot pasākumus interaktīvā formātā, izmantojot digitālās tehnoloģijas. Tāpat būtisks jautājums ir krājuma papildināšana un bibliotēkas finansēšana.

– Kādi ir nākotnes plāni?

— Ja turpmāk strādāsim, tad arī plānosim. Pagaidām strādājam ierastajā ritmā. Daudzus pasākumus rīkojam kopīgi ar pagasta Tautas namu, lai nodrošinātu apmeklētību.

Lai gan interese par lasīšanu samazinās un jaunā paaudze izvēlas laiku pavadīt sociālajos tīklos, bibliotekāri izmanto dažādus paņēmienus un tehnoloģijas darbam ar grāmatu, lai piesaistītu lasītājus: noformē izstādes un rīko pasākumus. Kā norāda kolēģi, Nellija Osipova ir ļoti radošs cilvēks ar smalku gaumes izjūtu, augstām darba spējām un atbildību, kas lieliski papildina kolektīvu.

Konstantinovas pagasta Aleksandrovā atrodas vienīgā specializētā Krāslavas novada skola. Šeit var izglītoties pirmsskolas vecuma bērni, pamatskolas bērni, kā arī var iegūt profesiju. Par to, kā klājas skolā, pastāstīja ilggadējā skolas direktore Anita Malinovska.

– Kā jūs raksturotu mācību iestādes darbu? Cik skolēnu mācās, un kādas programmas tiek piedāvātas?

– Mūsu skolā mācās 84 skolēni. Mums ir vairāki virzieni: pirmsskolas izglītība, pamatskolas izglītība, kā arī profesionālās pamatizglītības programmas. Izglītojamiem ar speciālajām vajadzībām, pēc vispārējās pamatizglītības ieguves, ir iespēja 3 gadu laikā apgūt pārdevēja palīga un  virtuves darbinieka profesiju. No šā gada 1. septembra mūsu skola pārgājusi Krāslavas novada  Izglītības pārvaldes pakļautībā. Tas ieviesa dažas izmaiņas skolas darba organizācijas sistēmā, kā arī pievienoja jaunus izaicinājumus, kas saistīti ar finansējumu un tehniskā personāla nodrošinājumu.

– Kādi ir galvenie izaicinājumi jūsu skolas pastāvēšanai?

– Galvenais izaicinājums ir tehniskā personāla kadru un finansējuma trūkums skolas saimnieciskajai darbībai. Pie mums strādā 35 pedagogi un 25 tehniskie darbinieki, ieskaitot sezonas strādniekus (kurinātājus).  Šobrīd skolai ir vajadzīgs saimniecības pārzinis ar autobusa vadītāja tiesībām. Saistībā ar finansējuma trūkumu mums neizdevās realizēt plānoto Valsts mēroga projektu skolas infrastruktūras uzlabošanai. Šī projekta ietvaros bija plānots atjaunot mēbeles, modernizēt mācību klases un uzlabot apstākļus internātā, taču ierobežotā budžeta dēļ to nācās atlikt. Taču mēs turpinām meklēt finansējumu un sadarbojamies ar dažādiem fondiem un sabiedriskajām organizācijām, piemēram, biedrības “Latvijas Sarkanais Krusts” Krāslavas komiteju, labdarības fondu “Tavi draugi”, jauniešu biedrību “bekind.lv”, kā arī ar Izglītības un zinātnes ministrijas izglītības projektiem. Viens no izaicinājumiem ir saglabāt pedagoģisko sastāvu. Mūsu skolā ir visi speciālisti, bet trūkst psihologa.

– Kā vecāki un sabiedrība uztver jūsu skolu?

– Attieksme ir dažāda. Ir vecāki, kuri aktīvi iesaistās skolas dzīvē, nāk uz sapulcēm un interesējas par bērnu panākumiem. Un ir arī tādi, kurus mēs nekad neesam redzējuši. Pēc pandēmijas mums bija sarežģīti atjaunot skolas padomes darbību, bet tagad situācija pamazām uzlabojas.

– Kādi ir skolēnu pēdējā laika sasniegumi?

– Mēs lepojamies ar mūsu audzēkņu panākumiem Republikas olimpiādēs. Šogad mums ir divas godalgotās vietas matemātikā un angļu valodā. Trešo vietu matemātikā ieguva Kaspars Ivanovs (skolotāja L. KIričenko), bet trešo vietu angļu valodā – Lita Stefanoviča (skolotāja T. Zvirble). Piedalāmies arī dizaina, tehnoloģijas un mākslas konkursos. Anita Neverovska (skolotāja N. Vērdiņa) ieguva 2. vietu republikas mēroga radošajā konkursā dizaina un tehnoloģiju jomā. Mūsu skolēni aktīvi izpaužas dažādos radošajos konkursos un gūst pateicības un godalgotas vietas. Mūsu skolēni ir aktīvi arī sporta jomā un piedalās dažāda mēroga sporta aktivitātēs un gūst panākumus.

– Kā norit bērnu socializācija jūsu skolā?

– Mēs aktīvi strādājam pie bērnu integrācijas sabiedrībā. Organizējam kopīgus pasākumus ar citām skolām, ekskursijas, konkursus.  Laba sadarbība ir ar Dagdas vidusskolu, Dagdas PII “Saulīte”, Krāslavas PII “Pienenīte”, “Pīlādzītis”. Janvāra sākumā viesojāmies minētajās izglītības iestādēs ar pasaku izrādi “Ziemassvētku vecītis un pelēkais vilks”. Liela uzmanība tiek pievērsta karjeras izglītībai, - skolā ierodas dažādu profesiju pārstāvji un iepazīstina ar savu arodu, bērni piedalās meistarklasēs, tādējādi iepazīstot dažādas profesijas. Viena no tradīcijām skolā ir   kartupeļu vākšanas talka, kurā iesaistās viss skolas kolektīvs savu spēju robežās, — tas stiprina kolektīvu un sniedz bērniem noderīgu pieredzi un pozitīvas emocijas. Skola iesaistās projektā “Latvijas skolas soma”. Projekta  ietvaros braucam ar bērniem, uz Rēzeknes “Gors” uz teātra izrādēm. Skola organizē BOCCIA spēli novada bērniem un jauniešiem ar speciālajām vajadzībām. Katru gadu tā notiek martā.

— Kāda nākotne gaida jūsu skolu?

Skolas nākotne ir atkarīga no Krāslavas novada pašvaldības. Ja pašvaldība būs ieinteresēta skolu uzturēt un ieguldīt tajā līdzekļus, tas skola arī pastāvēs. Nākotnes plānos ietilpst turpināt kvalitatīvas speciālās izglītības realizāciju skolēniem ar speciālajām vajadzībām atbilstoši viņu individuālajām  spējām, veselības stāvoklim, vajadzībām, piedāvājot dažādas terapijas. Plānojam akreditēties nākamā 2025/2026. mācību gada pirmajā semestrī, iekārtu atjaunošanu un izglītības programmu tālāko attīstību. Ceram, ka spēsim saglabāt kolektīvu un sniegt mūsu skolēniem vislabākos mācību apstākļus. Tāpat mūsu plānos ir pastiprināt sadarbību ar dažādiem fondiem, lai piesaistītu papildu resursus mūsu programmu attīstībai. Skola turpina savu mācību un audzināšanas misiju bērniem ar īpašām izglītības vajadzībām, neskatoties uz visiem izaicinājumiem. Pateicoties profesionālam pedagoģiskajam kolektīvam, fondu un sabiedrisko organizāciju atbalstam,  mācību iestāde nodrošina izglītību un socializāciju.

Zemnieku saimniecība “Žavoronkovo” jau vairāk nekā 20 gadus nodarbojas ar gurķu un puķu audzēšanu. Sezonas karstumā tās īpašnieki Inga un Aleksandrs darbam siltumnīcās velta visu savu laiku, piķē ziedus un rūpējas par optimālās temperatūras uzturēšanu. Ģimenes pāris pastāstīja par saimniekošanas grūtībām, priekiem un niansēm.

– Kā jūs sākāt nodarboties ar lauksaimniecību?

– Viss sākās 2005. gadā. Sākumā audzējām nedaudz priekš sevis, bija piemājas saimniecība. Pēc tam nolēmām attīstīt saimniecību. Pamazām cēlām siltumnīcas, paplašinājāmies. Šobrīd pēc projekta esam uzbūvējuši vēl dažas siltumnīcas un kopā tagad mums ir deviņas lielas siltumnīcas, kur audzējam gurķus un ziedus.

– Kādas gurķu un puķu šķirnes jūs audzējat? No kurienes jums zināšanas augkopībā?

– Šo 20 gadu laikā esam izmēģinājuši ļoti daudz dažādu sēklu. Gurķi noteikti ir pašapputeksnētāji. Begonijas, petūnijas, samtenes, nemēzijas... sākam sēt jau decembrī, un tagad aktīvi piķējam.

– Kādas tehnoloģijas jūs izmantojat audzēšanā?

– Izmantojam pilienlaistīšanu, iegādājāmies mini traktoru, kas ievērojami atvieglo augsnes apstrādi. Tomēr daudzus darbus veicam ar rokām. Mēslojums mums ir organisks.

– Kā paiet jūsu diena?

– Vasarā celšanās piecos no rīta, gurķu lasīšana, jo pēc preces pie mums brauc jau sākot no pulksten 7.30. Pēc tam puķu un gurķu kopšana, nokniebšana, laistīšana, pasūtījumu sagatavošana. Dienās un vakaros darbs nerimstas.

– Vai jūs algojat darbiniekus?

– Nē, pēdējos gadus strādājam paši. Ekonomiski nav izdevīgi algot cilvēkus. Nodrošināt ar algu vēl vienu cilvēku ir ļoti sarežģīti, tāpēc iztiekam pašu spēkiem.

– Kur jūs pārdodat produkciju?

— Mūsu gurķus pārdodam tirgū Rēzeknē, arī gadatirgos, “Lekon” tīklā, bet tuvāk sezonas noslēgumam vedam uz vairumtirdzniecības bāzi Rīgā. Ir arī klienti, kuri ierodas mūsu saimniecībā, lai nopirktu ziedus vai gurķus uz vietas.

– Vai laika apstākļi ietekmē ražu?

– Protams! Pērn martā bija silti, sastādījām dēstus, bet pēc tam uznāca sals, nācās pārstādīt, vairāk kurināt.

– Kas ir visgrūtākais jūsu darbā?

– Darbietilpība. Mums nav brīvdienu, nav normētas dienas. Vasaras sezonā guļam dažas stundas, bet ziemā gatavojamies jaunajai sezonai, sagatavojam malku, iepērkam kūdru un sēklas. Atceros vienu gadījumu, - saka Aleksandrs – kad nopirkām kūdru un sasējām sēklas. Pieredzes trūkuma dēļ bijām iegādājušies pārāk skābu kūdru, kas nemaz nav piemērota stādu audzēšanai. Ir gadījies, ka sēklas nav izdīgušas.

– Vai plānojat paplašināties?

– Nē, ir grūti pavilkt vairāk. Tagad tiekam galā pašu spēkiem, vairāk nav nepieciešams.

– Kāda ir jūsu bērnu attieksme pret saimniecību?

– Palīdz, kad var, bet katram ir sava dzīve. Vecākais dēls Rīgā, jaunākais reizēm palīdz.

– Kas jūs visvairāk sarūgtina šajā biznesā?

– Pārpircēji. Daži iepērk preci vairumtirdzniecības bāzēs un pēc tam pārdod kā “savu ražu”. Vēl bija situācija, kad tirgū Rēzeknē pārdeva gurķus kā no mūsu saimniecības, lai gan mēs vēl nebijām sākuši sezonu.

– Kā vērtējat savus ienākumus?

– Dzīvei pietiek, bet ne vairāk. Liela konkurence, sēklas un mēslojuma cenas pieaug, bet produkcijas cenas tikpat kā nemainās.

Zemnieku saimniecība “Žavoronkovo” ir daudzu gadu darba un zemes mīlestības rezultāts. Inga un Aleksandrs dara visu, lai viņu produkcija būtu dabīga un kvalitatīva, taču, tāpat kā daudzās lauku saimniecībās, darbs šeit prasa pilnīgu pašatdevi.

Konstantinovas pagasts ir piemērs tam, kā nelielas kopienas var attīstīties, pateicoties vietējo iedzīvotāju centieniem. Šeit daudzi ir gatavi dot savu ieguldījumu kopējā darbā, vienalga, vai tā būtu svētku organizēšana vai teritorijas labiekārtošana. Pateicoties šādai iniciatīvai un tieksmei pēc attīstības, pagasts turpina dzīvot un saglabāt savu savdabību.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Autores foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.