Ķepovas pagasts: mazapdzīvotākais Krāslavas novadā

1935. gadā šeit dzīvoja 1725 cilvēki. Kopš tā laika iedzīvotāju skaits ir tikai samazinājies. Pagasta pārvalde atrodas Neikšānu ciemā. Ķepovas ciems, kas devis nosaukumu pagastam, arī it kā ir (bija?) pie pašas robežas, 2020. gadā tur dzīvoja trīs (!) cilvēki. Vairāku valsts nozīmes arheoloģisko pieminekļu esamība liecina, ka šīs vietas apdzīvotas jau kopš senākiem laikiem. Mīsnīku pilskalns tika atklāts praktiski nejauši pagājušā gadsimta sākumā. Arheologi atraduši daudzus māla trauku lauskas, akmens cirvjus. Neviens metāla priekšmets līdz šim pilskalnā nav atrasts.

Par ko tas liecina? Nu te var būt trīs varianti: pakalns bija apdzīvots tajos laikos, kad metāls vēl nebija cilvēkiem pazīstams; vieta nav rūpīgi izpētīta; cilvēki, kuri apdzīvoja nocietināto kalnu, aizejot no šīm vietām, paņēma līdzi visu vērtīgāko, arī visus bronzas vai dzelzs izstrādājumus (vismazāk ticami). Ķepovas pagasts ir vairāku pazīstamu literātu un filozofu dzimšanas un mācību vieta. Te piedzima gan filozofs, rakstnieks, parapsihologs Konstantīns Raudive, gan dzejnieks, dramaturgs, atdzejotājs, vairāku dziesmu tekstu autors Konstantīns Aizpurs, gan latviešu katoļu garīdznieks, redaktors, rakstnieks un sabiedrisks darbinieks Norberts Neikšanīts. Interesanti, ka pagasta teritorijā dzimis faktiskais Rīgas pašvaldības vadītājs (pilsētas mērs) no 1976. līdz 1984. gadam Mečislavs Dubra, kuru Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā nomainīja Alfrēds Rubiks. Bet tas viss ir pagātnē.

Pagasta tagadne izskatās pavisam citādi. Skolu šeit slēdza jau 2000. gadā, nav vairs pasta nodaļas, feldšeru un vecmāšu punkta, pagasta teritorijā nav neviena veikala, nesen tika slēgts arī pagasta Saietu nams. Jā, ko vēl teikt... Ķepovas pagasta teritorijā ir noasfaltēts neliels ceļa posms aptuveni kilometra garumā, kas iet cauri Neikšānu ciemam, pārējie ceļi šeit ir ar grants segumu. Ķepovas pagasta pārvaldes vadītājas amatu ieņem Žanna Aišpure, viņa ir arī Asūnes pagasta pārvaldes vadītāja. Mana pirmā sarunu biedre.

- Labdien, Žanna! Paldies, ka atradāt laiku, lai satiktos. Sakiet, cik ilgi jūs esat Ķepovas pagasta pārvaldes vadītāja?

- Kopš 2013. gada jūnija. Šogad būs jau 12 gadu.

- Ķepovas pagasts ir īpašs. Tas ir vismazapdzīvotākais Krāslavas novadā. Oficiāli šajā teritorijā deklarēti 128 cilvēki, faktiski acīmredzami dzīvo mazāk. Cik zinu, jums tikai viena darba diena nedēļā ir atvēlēta Ķepovas pagastam?

- Es te esmu pēc vajadzības. Gadās, ka kaut kas jāsaskaņo, gadās problēma ar ūdensvadu, es tad atbraucu, protams. Bet oficiāli, kad pagasta iedzīvotāji var ierasties uz pieņemšanu, jā, vienu dienu nedēļā, parasti tā ir otrdiena.

- Cilvēki nāk uz pieņemšanu?

- Atbraucam kopā ar sociālo darbinieku un klientu apkalpošanas speciālistu. Parasti nāk sociālā darbinieka klienti, nāk, lai samaksātu nekustamā īpašuma nodokli vai apmaksātu komunālos pakalpojumus. Runājot par mani, visbiežāk ar mani komunicē pa telefonu, ja rodas kādi jautājumi, ja jārisina kāda problēma. Man var piezvanīt jebkurā laikā. Tāpēc arī zvana te 6 no rīta, te 10 vakarā. Pati esmu vietējā, no Asūnes, vīra vecāki no Ķepovas pagasta. Visus vietējos es pazīstu, tāpēc arī strādāt man ir vieglāk.

- Kā dzīvo cilvēki Ķepovas pagastā? Ar ko viņi lielākoties nodarbojas?

- Mums ir stipri zemnieki. Kolhozu laikos, tā kā robeža ir blakus, šeit strādāja daudzi baltkrievi. Kad kolhozi tika izformēti, ļoti daudzi baltkrievi atgriezās dzimtenē. Tad arī no šejienes bija pirmais iedzīvotāju aizplūšanas vilnis.  Tad bija daudzas sīksaimniecības, kurās cilvēki turēja pa divām trim govīm, piemēram. Nodeva pienu un no tā dzīvoja. Bet, kad sākās stingrāki noteikumi piensaimniecībām, īpaši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kad bija jāierīko specializētas piena virtuves, nemitīgi jāveic analīzes, sākās otrs iedzīvotāju aizplūšanas vilnis. Palika tie, kuriem saimniecība bija pietiekami liela. Lūk, arī šodien mums ir arī piensaimniecības, ir arī tādi, kas nodarbojas ar gaļas lopkopību. Ja salīdzina ar Asūnes pagastu, Ķepovas pagastā ganāmpulki ir daudzskaitlīgāki. Paradokss, cilvēku te mazāk, bet lopu vairāk. Tā cilvēki dzīvo. Pērk tehniku, raksta projektus.

- Vai te pārsvarā dzīvo vecākās paaudzes cilvēki? Galvenokārt seniori?

- Es tā neteiktu, senioru te nav daudz palicis. Pārsvarā pirmspensijas vecuma cilvēki, 55 gadi un vecāki. Taču ir arī jaunas ģimenes.

- Pagastā nav neviena veikala?

- Nē. Atbrauc autoveikals. Palikusi mums tikai bibliotēka un “Lidoņu māja” (bijusī degustāciju māja “Meža veltes”), kur cilvēki var pulcēties kādu pasākumu rīkošanai. Šeit tiek svinētas vietējo iedzīvotāju jubilejas, notiek arī bēru mielasti. Saietu nams ir slēgts. Jūs taču saprotat, ka, ja pat kaimiņu pagastā Asūnē ir diezgan grūti sapulcināt cilvēkus uz pasākumu, tad šeit uz koncertiem varēja ierasties kādi trīs četri cilvēki... Ja notiek kāds lielāks pasākums Asūnē, tad mēs  organizējam transportu vietējiem iedzīvotājiem, lai viņiem būtu iespēja pabūt kādos svētkos, koncertā, izstādē utt. Bet vispār cilvēki tagad ir mobili, daudziem ir pašiem savs transports un viņi brauc patstāvīgi.

- Vai medicīnas pakalpojumu saņemšanai vietējiem arī jābrauc uz Asūni?

- Asūnē arī nav feldšeru un vecmāšu punkta. Ķepovā tāda nav jau sen. Tuvākā poliklīnika Dagdā.

- Un kā pēc Vides izglītības un kultūras centra “Ķepa” pārcelšanas prom no Ķepovas? Šis centrs taču piesaistīja cilvēkus... uz šejieni brauca skolēnu, ekskursiju grupas, dzīve ja ne kūsāja, tad tomēr bija pamanāma!

- Protams, ekskursijas brauca, protams, dzīvība kaut kāda bija, protams, ļoti žēl. Mēs ļoti daudz bijām ieguldījuši šajā centrā, protams, gribējās, lai vēl kādu laiku šis centrs te būtu un darbotos. Bet tas ir tāds jautājums, uz kuru ir grūti atbildēt. Kā būtu pareizi? Varbūt sākotnēji nevajadzēja šādu centru šeit būvēt... varbūt ne visi apstākļi tika pareizi izvērtēti. Un, kad uzcēla, tad vajadzēja to uzturēt, nodrošināt. Ceļu taču normālu nav. Tās pašas ekskursijas varēja būt biežāk, bet pa mūsu ceļiem bieži vien vienkārši atteicās braukt.

- Dievnamu Ķepovas pagastā nav?

- Nē. Baznīca ir Asūnē. Kādreiz Asūnes pagasts bija liels, tas ietvēra arī Ķepovas pagasta teritoriju, daļu Bērziņu pagasta un daļu Svariņu pagasta. Bet baznīca vienmēr bijusi tikai Asūnē.

- Varbūt ir jēga atkal apvienot Ķepovas pagastu un Asūnes?

- Un ko nesīs šī apvienošanās? Vairāk plusu vai mīnusu? Kas mainīsies? Praktiski nekas. Administrācija jau tā tagad ir viena uz diviem pagastiem. Tieši tāpat brauksim kopā ar sociālo darbinieku un klientu apkalpošanas speciālistu. Apvienot vienā amatā komunālās saimniecības vadītājus? Taču problemātiskie ūdenstorņi Ķepovas pagastā tik un tā prasīs operatīvu problēmu risināšanu uz vietas, tātad būs jātur pastāvīgs cilvēks šeit. Tāpēc, es uzskatu, ka pagastu apvienošana neko nemainīs un neuzlabos. Mums jau tā ir palicis minimālais darbinieku skaits. Agrāk varējām rēķināties ar pagaidu darbinieku palīdzību, kurus mums nodrošināja nodarbinātības dienests. Ar viņu palīdzību mēs, piemēram, varējām labāk tikt galā ar kapsētu labiekārtošanu. Labi vēl, ka Ķepovas pagasta teritorijā ir tikai divas kapsētas. Bet arī tās mēs knapi paspējam sakārtot. Taču cilvēku kļuvis pavisam maz, tāpēc arī šo darbinieku mums dod tik maz un tik reti.

- Un pēdējais jautājums laikam visgrūtākais... vai ir kāda cerība, ka situācija kādreiz uzlabosies?

- Nu ko lai te saka... ar līdzīgu problēmu, kad pierobežas zemes paliek tukšas, saskaras kādreiz Somija. Tur diezgan sen bija izveidojusies tāda buferzona starp robežu un iekšējām zemēm. Zona, kuras teritorijā praktiski neviens nedzīvo. Lūk, arī pie mums, manuprāt, būs tāpat, kad aizies vecākā paaudze, kura dzimtās vietas nepameta. Jaunatne šeit nepaliek, un buferzonas veidošanās process notiks dabiskā ceļā. Paliks dažas stipras zemnieku saimniecības, kuras pārvaldīs saimnieki, kuri atbrauks no “iekšējām” teritorijām… Paies gadi 20-30 un cilvēki dzīvos pārsvarā vai nu pilsētās, vai tām blakus. Var, protams, sapņot par to, kā kāda projekta īstenošanas rezultātā cilvēki atgriezīsies, atbrauks šurp no citām vietām utt. Bet... ko viņi te darīs? Darba vietu te nav. Nezinu. Varbūt, ja tiks īstenota kāda valsts programma pierobežas rajonu iedzīvotāju palielināšanai, ar nodokļu atvieglojumiem, dotācijām, kompensācijām... Citādi nekas nemainīsies.

- Paldies, Žanna! Veiksmi darbā!

Regīna Stepiņa

Nākamā mana sarunu biedre ir Regīna Stepiņa, bijusī Centra “Ķepa” vadītāja, bijusī Ķepovas pagasta kultūras pasākumu organizatore.

- Sāksim sarunu par Centra “Ķepa” vēsturi. Cik ilgi jūs tur nostrādājāt? Kā jūtaties pēc tā pārcelšanas uz citu vietu?

- Es sāku strādāt Centrā 2016. gada 1. martā. Mēs pastāvīgi centāmies attīstīt mūsu centru, dažādot tā darbību. Tolaik centru veidoja saietu nams un izstāžu zāle. Blakus atradās arī degustāciju nams, kurā darbojās biedrība “Austrumu Robeža”. Centāmies apvienot mūsu centienus un piedāvāt apmeklētājiem visplašāko pakalpojumu klāstu. Piedāvājām ekskursantiem pankūku degustācijas, piedāvājām arī uzkodas semināru un konferenču dalībniekiem. Degustāciju namā ir unikāla krievu krāsns, kurā arī cepām visdažādākās pankūkas, kādas vien Latgalē gatavo. Pie mums tur strādāja brīnišķīga saimniece Rita Škraba. Mēs visi, kas strādājām centrā, gan Rita, gan Elita Pontaga, gan es, visu darījām kopā, palīdzējām viena otrai. Pastāvīgi paplašinājām vietējo putnu un dzīvnieku izbāzeņu kolekciju, mums šajā ziņā ļoti palīdzēja vietējie mednieki. Centāmies ekspozīcijā prezentēt ne tikai dzīvniekus un putnus, bet arī augus, centāmies, lai telpās vienmēr būtu ziedoši augi, mums visi eksponāti bija zaļumos. Ekskursantus pirmām kārtām pārsteidza pati mūsu centra atmosfēra. No mūsu apmeklētājiem pastāvīgi dzirdējām lūgumus, lai šeit būtu ne tikai izstāde un degustāciju nams, bet arī naktsmītnes. Iekārtojām telpas tiem, kuri vēlējās pārnakšņot. Uzņemt varējām tikai 4 cilvēkus, toties parūpējāmies, lai viesi justos ērti, mājīgi. Pie mums aktīvi viesojās skolēnu grupas programmas “skolas soma” ietvaros. Šīs programmas ietvaros nauda tika piešķirta neliela, taču tās pietika, lai skolēni no tuvējām skolām varētu apmeklēt mūsu Centru, kas ļoti priecēja gan bērnus, gan īpaši skolotājus, kuri uzskatīja šo iespēju par unikālu un ļoti vērtīgu. Izveidojām centrā speciālu klasi, kurā apkopojām visdažādākās spēles ne tikai bērniem. Tās bija gan viktorīnas, gan burtnīcas radošajiem darbiem. Visu šo spēļu tematika bija saistīta, protams, ar dabu, ar vietējiem dzīvniekiem un putniem. Visas šīs spēles bija mana iecere, visu laiku kaut ko izdomāju. Skolas ekskursijas lielākoties bija īsas, dažas stundas. Bet, kad ciemiņi viesojās ģimenēm, reizēm šajā klasē varējām pavadīt gan trīs, gan četras stundas. Un visiem bija interesanti! Strādājām mēs ar dvēseli. Mums bija konkrētas darba stundas, bet, kad atbrauca ekskursijas vai viesi nelielās grupās, mēs uz pulksteni neskaitījāmies, strādājām gan vakaros, gan brīvdienās. Bez tam mans darbs bija saistīts arī ar Saietu nama darbu, ar tradicionālo svētku un pasākumu (Ziemassvētki, Meteņi, Miķeļi, Lieldienas, Līgo utt.), senioru ballīšu rīkošanu. Apmeklētāju skaits nebija liels, taču tie bija. Pagasta iedzīvotāju skaits, kā jūs zināt, ir neliels un turpina samazināties. Pati esmu dzimusi Ludzas novadā, apprecējos un uz Asūni pārcēlos 1993. gadā. Kādreiz Ķepovas pagasts bija liels un apdzīvots. Te bija divas skolas, divi klubi. Šeit dzīvoja ļoti aktīvi un radoši cilvēki. Bet tagad te palikuši pārsvarā vecākās paaudzes cilvēki. Jaunieši visi izklīda, īpaši pēc tam, kad tika slēgta skola un bērnudārzs. Pagastā asfaltēto ceļu nav, ja tādi būtu, domāju, ka cilvēki nebūtu tik steidzīgi atstājuši pagastu. Ja vietējie jau sen pie tā ir pieraduši, tad viesi... 21. gadsimtā ne visi grib braukt pa grants ceļiem. Taču centra apmeklētāju, neskatoties ne uz ko, bija diezgan daudz. Protams, tik liela centra uzturēšana Ķepovas pagastā izmaksāja dārgi un ekonomiski neattaisnojās.

- Ko jūs tagad darāt?

- Pagājušajā gadā tika likvidēts vietējais Saietu nams, tagad vadu divus pašdarbības kolektīvus Neikšānu ciemā: sieviešu vokālo ansambli un amatierteātri. Mēģinājumi notiek bibliotēkas telpās. Kopumā uz diviem kolektīviem ir tikai četri dalībnieki. Pirms pandēmijas sākuma bija divreiz vairāk, bet pēc... bet tā tas ir visur. Neskatoties uz nelielo dalībnieku skaitu, mūsu kolektīvus aicina uz kaimiņu pagastiem. Mēs uzstājamies gan Asūnē, gan Robežniekos, gan Kalniešos, gan Indrā. Rīkojam arī savus koncertus, piedalāmies mūsu kaimiņu pasākumos. Un lai arī dalībnieku nav daudz, viņi visi grib turpināt nodarboties ar radošumu. Viņi atrod laiku gan mēģinājumiem, gan uzstāšanās reizēm. Tas ir brīnišķīgi, katrs pašdarbības dalībnieks šodien – zelta svarā!

- Sakiet, Regīna, vai, jūsuprāt, ir kaut neliela cerība, ka situācija Ķepovas pagastā uzlabosies?

- Hmm... pēdējos gados iedzīvotāju skaits samazinās ne tikai Ķepovas pagastā, tas samazinās visur. Es domāju, ja tiek uzdots mērķis, tad situāciju var mainīt, kamēr vēl viss galīgi nav pazudis, kamēr vēl kaut kas ir palicis pāri. Bet no ekonomikas viedokļa tas nav izdevīgi, un arī bezjēdzīgi. Vieni izdevumi. Bet, lai sāktu attīstīt lauku tūrismu, jāparūpējas, lai kaut viens mūsdienīgs ceļš pagastā būtu. Ceļi taču ir, bet tie jāpadara mūsdienīgi un pamatīgi. Bet pagaidām mūsu ceļi pārsteidz viesus, īpaši tos, kuri no tālienes. Un pārsteidz ne jau šī vārda labākajā nozīmē.

- Liels paldies, ka atradāt laiku sarunai! Lai jums veicas!

Elita Pontaga

Trešā sarunu biedre mani gaidīja pagasta bibliotēkā. Mūsdienās, kad bibliotekāriem bieži vien ir visai nozīmīga loma vietējās sabiedrības dzīvē, atstāt bez uzmanības Ķepovas pagasta bibliotekāri nebūtu taisnīgi. Iepazīsimies – Elita Pontaga!

- Labdien, Elita! Pastāstiet, cik ilgi jūs šeit strādājat par bibliotekāri?

- Strādāju kopš 2017. gada. Aprīlī apritēs 8 gadi, kopš sāku šeit strādāt par bibliotekāri.

- Cik jums ir lasītāju?

- Nedaudz pāri četrdesmit. 43-44, kaut kā tā. Bet tie nav visi vietējie. Starp lasītājiem ir tādi, kuri šurp ierodas atvaļinājumā, apciemot tuviniekus. Lūk, arī mana mazmeita viņu vidū. Bet vispār pārsvarā mani lasītāji ir vecākās paaudzes cilvēki.

- Šobrīd cilvēki uz bibliotēku nāk ne tikai pēc grāmatām vai lai palasītu. Ar kādām problēmām, ar kādiem jautājumiem pie jums nāk cilvēki?

- Kādam kaut kas ir jāizdrukā, kāds lūdz palīdzēt izdarīt kaut ko internetā, atrast informāciju vai veikt kādus pirkumus. Mēs šeit rīkojam arī nelielus pasākumus. Sarunājamies par to, ko ziņo mūsdienu prese, rīkojam jauno grāmatu izstādes.

- Regīna Stepiņa stāstīja, ka te notiek arī vokālā ansambļa un amatierteātra mēģinājumi?

- Protams, šeit. Vietas, kā redzat, šeit nav daudz. Bet, cik ir – tik ir.

- Pastāstiet par cilvēkiem, kuri palika šeit dzīvot.

- Gandrīz visi šeit esam pirmspensijas vecuma cilvēki jeb pensionāri. Tikai daži ir jaunāki par 50 gadiem. Jaunatnes mums te nav.

- Kā Jūs domājat, kāpēc cilvēki tomēr palika šeit un nekur nepārcēlās?

- Mēs visi esam vietējie. Kolhozu laikos te bija daudz vairāk cilvēku, daudzi 90. gadu sākumā aizbrauca uz Baltkrieviju vai citām vietām. Kāds ir aizbraucis, jo darba nav. Un tagad palikuši tie, kas te piedzimuši.

- Skolas nav, pasta nav, veikala nav, medicīnas darbinieka nav... un kā ar sabiedrisko transportu? Autobusi kursē?

- Autobusi līdz Dagdai un atpakaļ iet piecas reizes nedēļā, darbdienās. Aizbraukt pie ārsta un atgriezties atpakaļ var, te problēmu nav. Turklāt, kādam ir savs auto, kāds var palūgt kaimiņu aizvest un atvest. Daudzi uz Dagdu brauc uz pārtikas veikaliem. Autoveikals pie mums atbrauc, bet cenas tur parasti ir augstākas nekā lielveikalos, un arī sortiments nav pārāk bagāts. Ceļi mums nav apmierinoši... tagad vēl nekas, bet drīz... atkal brauc smagās mašīnas līdz robežai un atpakaļ. Lūk, tas arī pasliktina mūsu ceļu stāvokli. Nemitīgi klīst kaut kādas baumas, ka ierīkos mums kvalitatīvu ceļu. Taču baumas paliek baumas, bet situācija nemainās. Tā mēs te dzīvojam jau sen un kaut kā esam pielāgojušies, pieraduši. Pieraduši, ka mums te uz vietas nekā nav, vajag kaut kur braukt... kaut kā dzīvojam. Toties lopu ganāmpulks mums ir lielāks nekā kaimiņos esošajā Asūnē. Bet vispār es pat nezinu, ko jūs par mums labu varētu uzrakstīt …

- Bet ir taču tie paši ansambļa un teātra kolektīva dalībnieki, kuri atrod laiku daiļradei!

- Jā, mēs, lūk, pavisam nesen, 8. martā, braucām uz Robežniekiem, piedalījāmies koncertā. Paši par kaut ko priecājāmies, citus iepriecinājām …

- Pagasta pārvalde nodrošina ar transportu pasākumu apmeklēšanai Asūnē?

- Jā, transportu nodrošina. Bet mēs te arī paši varam aizbraukt, mašīnas ir daudziem.

- Un tas, ka robeža ir pavisam tuvu, nekādi nesatrauc vietējos iedzīvotājus, situācija taču pasaulē nav vienkārša tagad?

- Nezinu. Man šķiet, ka nekādi neietekmē robeža mūsu dzīvi šeit. Tiklīdz tika izsludināta ārkārtas situācija saistībā ar migrantu pieplūdumu, šeit bieži parādījās policijas mašīnas. Bet mēs tikai tās mašīnas redzējām. Tagad palikuši robežsargi, viņus redzam bieži. Un, runājot par migrantiem, es, piemēram, nevienu neesmu redzējusi. Bet ir arī tādi, kuri ir redzējuši. Mašīnu šoferi, kas agri no rīta savāc pienu, redzējuši, reiz arī mans vīrs redzēja. Bet tas ir ļoti reti, citādi mēs viņus neredzam un nedzirdam. Viņus aptur robežsargi uzreiz pie robežas.

- Sakiet, bet vai ir cerība, ka kādreiz situācija mainīsies uz labo pusi?

- Kā tad tā var mainīties? Jaunieši jau sen ir aizbraukuši un šeit neatgriezīsies. Tās iestādes, kuras slēdza, vairs nekad neatklās. Nezinu, kas var mainīties. Nezinu. Daudzu bērni jau sen dzīvo kur nu kurš -  Rīgā, Daugavpilī, ārzemēs. Tāda situācija veidojas visur, ne tikai pie mums. Lauki paliek tukši. Tagad tur arī nevajag, lai dzīvo daudz cilvēku. Vienkārši tur cilvēkiem nav ko darīt. Tie, kas nodarbināti zemnieku saimniecībās – jā, bet, lai apstrādātu lielas platības vai pieskatītu ganāmpulkus, daudz cilvēku tagad arī nav vajadzīgs. Turklāt mūsu pagastā vienmēr dzīvojuši mazāk cilvēku nekā citos pagastos.

- Tomēr - pasapņosim... Kāda būs dzīve šeit pēc 20-30 gadiem?

- Nezinu... man pašai jau gandrīz 60, vīram nedaudz vairāk. Nezinu, kas te var mainīties. Nekādu rūpnīcu, nekādu fabriku te neatvērs. Paliks tukša vieta, varbūt... bet varbūt te saimniekos ķīnieši... nezinu. Bet pagaidām mēs te dzīvojam. Neteikšu, ka mēs visi šeit esam ļoti laimīgi, bet mēs te dzīvojam, mēs esam pieraduši pie visa. Bērni, protams, sauc pārcelties viņiem tuvāk, viņi dzīvo Baložos, Rīgas tuvumā. Bet vīram te ir māmiņa visai cienījamā vecumā. Man ir darbs. Bet es arī nezinu, cik ilgi šeit darbosies bibliotēka.

- Cerēsim, ka viss būs labi! Paldies jums, Elita!

Ķepovas pagastā oficiāli deklarēti 73% latvieši, 13% krievi, 7% poļi, 6% baltkrievi. Ir vēl “citu tautu bērni”, bet to skaits ir pavisam niecīgs... pēdējās Eiroparlamenta vēlēšanās pagasta teritorijā nobalsoja 25 cilvēki. Vairākums nobalsoja par partijām “Latvija pirmajā vietā” un “Zaļo un zemnieku savienība”. Liktenīgo 5% barjeru pagastā pārvarēja “Saskaņa”, “Jaunā konservatīvā partija”, “Latvijas attīstībai”, “Jaunlatviešu apvienība” un “Tautas varas spēks”.

Māja, kurā neviens sen nedzīvo…

Pagasta teritorijā tek septiņas nelielas upes, atrodas trīs purvi. Ezeru nav. Laikā, kuru pavadīju pagasta centrā, pa ciemata ielu gāja viens cilvēks... droši vien tā ir veiksme, ka es viņu ieraudzīju. Tukšie daudzdzīvokļu mājas logi ciemata centrā izskatās biedējoši un raisa nepatīkamas domas. Pēc visa spriežot, šajā mājā jau ļoti sen neviens nedzīvo, bet varbūt nekad nav dzīvojis... Tomēr dzīve turpinās. Un, kamēr Ķepovas pagastā ir dziedāt un teātri spēlēt griboši cilvēki, paliek cerība, ka kādreiz... neteikšu skaļi, lai nenoskaustu.

Andrejs JAKUBOVSKIS

Autora foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.