Vai cilvēka spējām ir robeža? Atbildi uz šo jautājumu vienlaikus meklē gan mediķi, gan sportisti. Pēdējā desmitgade sporta vēsturē ieies kā laikmeta cīņa pret dopingu. Diemžēl mūsu dzīves realitāte ir tāda, ka uzvarēt pasaules čempionātos un Olimpiskajās spēlēs var vai nu dabas fenomeni, vai tie, kam “palīdz” modernākie sporta medicīnas līdzekļi. Bet šoreiz runa nav par to...
Zinātnieki jau sen ir aprēķinājuši, cik ilgi cilvēks var nodzīvot bez ūdens, bez ēdiena, bez gaismas, bez gaisa utt. Viņu aprēķini nevienam neizraisa šaubas, bet dzīvē arvien vairāk ir izņēmumu. Pievienot vēl dzīves mainīgumu, veselu virkni sakritību un veiksmi... 1960. gadā četri PSRS karavīri dažus mēnešus bija populārāki nekā paši “Bītli”. ASV valdība apmaksāja viņiem dārgus un modernus uzvalkus, lietusmēteļus, pa ducim kreklu, iedalīja pa 100 dolāriem kabatas naudas, bet Sanfrancisko mērs svinīgi pasniedza viņiem pilsētas „zelta” atslēgas un “pilsētas goda pilsoņu” nosaukumu. No otras puses, PSRS valdība sagaidīja karavīrus dzimtenē kā varoņus, bet Ņikita Hruščovs nosūtīja viņiem uz Ameriku telegrammu, kurā izteica savu sajūsmu un aicināja ātrāk atgriezties mājās. Kas tad bija noticis?
Vienai no Kuriļu dienvidu grēdu salām, tai, kuru dēvē par Iturupu un kura ir strīdus objekts starp Japānu un Krieviju, ir ļoti “sarežģīta” piekraste. Sēklis vai klintis. Šī īpatnība rada grūtības jebkuram kuģim, taču uz salas dzīvo cilvēki, kuriem pa jūras ceļu piegādāja pārtiku un citas preces. Lai varētu izkraut kravas kuģus, bija nepieciešams izmantot liellaivas — kravas kuģīšus ar zemu iegrimi. Liellaivas atgāja no krasta uz 100 - 120 metriem, uz tām tika pārnesta krava, pēc tam to nogādāja uz salas. Vienkāršs un efektīvs veids, kamēr okeāns ir mierīgs...
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 19 (07.03.2017.)
