Rietumi ir rietumi, austrumi ir austrumi, un apvienoties tie nevar. To teica Kiplings, bet viņš zināja, par ko runā… Revolūcijas notiek gan rietumos, gan austrumos. Tām ir daudz kopīgā, bet ir arī atšķirības… Demokrātijas dzimtene ir Eiropa. Āzijā jau kopš senseniem laikiem visveiksmīgākā pārvaldes forma ir bijusi despotija. 21. gadsimtā, kad valstis oficiāli tiek uzskatītas par demokrātiskām, Vidusāzijā viss nav tik viennozīmīgi. Tur pastāv zināmas nianses, ko eiropietim ir grūti saprast…
Pagājušā gadsimta 80-tajos gados Gorbačova aizsāktais pārmaiņu, atklātības un demokrātijas vilnis uz saviem pleciem varas virsotnē iznesa talantīgo, izglītoto izgudrotāju un neparasti inteliģento cilvēku Askaru Akajevu. Viņa karjera bija strauja: Padomju Savienības Komunistiskās partijas 28. sabraukuma delegāts, Centrālās komitejas biedrs, Sociālistiskās Kirgizstānas prezidents.
1991. gadā Akajevs cietsirdīgi sodīja pučistus, kuri bija iecerējuši apturēt neizbēgamo Padomju Savienības sabrukuma procesu, par to, ka viņu rīcība un pavēles radīja cilvēku upurus. Pats Akajevs nekādos apstākļos savā republikā neatbasltīja vardarbīgas metodes attiecībā pret demonstrantiem un protestētājiem. Lai nu kā, bet 1991. gadā Askars Akajevs kļuva par Vidusāzijas reģiona dienvidos esošās neatkarīgās valsts prezidentu.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 24 (24.03.2017.)
