1949. gada 25. marts – viena no mūsu valsts vēstures traģiskākajām dienām. Protams, Latvijas vēstures mācību programmā šim datumam veltītas stundas 6., 9. un 12. klasē. Šķiet – pilnīgi pietiekami, lai zinātu ne tikai faktisko materiālu, bet arī izveidotu personīgo viedokli par deportāciju otro vilni, par tā cēloņiem, sekām... Bet bieži mūsdienu skolēni Latvijas vēstures XX gadsimta traģiskos notikumus uztver tikpat vēsi un bez emocijām kā notikumus XII gadsimtā… Tam ir daudz iemeslu: gan informācijas pārpilnība, gan mūsdienu izglītības sistēmas trakais ritms, gan īpaša attieksme pret sociālo zinātņu priekšmetiem… Uzskaitījumu var turpināt. Bet patriotiskajā audzināšanā pats svarīgākais – piederības sajūta savai valstij, tās pagātnei, tagadnei un nākotnei.
Ar tagadni problēmas nerodas, taču ar nākotni… Diemžēl šeit skola nav visspēcīga. Ko tur slēpt, daudzi saista savu nākotni ar veiksmīgākajām Eiropas valstīm, naivi ticot, ka “sveša” laime var kļūt par “savējo”. Bet pats galvenais – tā ir vēsture, pagātne…
24. martā Krāslavas “Varavīksnes” vidusskolas 7.b klases skolēni ar klases audzinātāju Irēnu Gončarovu pēc stundām devās neparastā ekskursijā. Klase apmeklēja Krāslavas dzelzceļa staciju. Šeit apmeklētājus sagaidīja skolas absolvente, pašlaik Latvijas dzelzceļa darbiniece Ilona Berga. Viņa pastāstīja par stacijas darbu, dežuranta funkcijām un par dzelzceļa transportu vispār. Pēc tam ekskursanti “sagaidīja” un “pavadīja” kravas vilcienu no Baltkrievijas. Un pēc tam… ekskursanti ieraudzīja pamestu kravas vilcienu, kas sastāvēja no tukšiem vagoniem, daudzi no tiem tik ļoti atgādināja vagonus, kuros uz Sibīriju izveda nevainīgus cilvēkus…
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 25 (28.03.2017.)
