Uguns savaldīšana – viens no svarīgākajiem mūsu civilizācijas attīstības priekšnoteikumiem. Cilvēks ir iemācījies patstāvīgi iegūt uguni kopš neatminamiem laikiem, neviens no vēsturniekiem neņemsies spriest, kā tad īsti cilvēki “pieradināja” uguni. Ir tikai pieņēmumi, lai arī cik pārliecinoši tie neskanētu. Bet šodien… Šodien katrā mājā ir visparastākie sērkociņi, ierasti, vienkārši lietojami, nav dārgi, bet galvenais – ērti. Bet tam bija vajadzīgs vairāku paaudžu ķīmiķu darbs. Un sākums jāmeklē, kā tas bieži notiek, Ķīnā VI gadsimtā.
Lai ātrāk varētu iekurt krāsnis, ķīnieši skaidas piesūcināja ar sēru, aizdedzināja tās, izmantojot silīcija kramu, uguns ātri izplatījās, kas bija ļoti ērti. Tomēr piesūcinātās skaidas nevar nosaukt par sērkociņiem.
Sērkociņu vēsture aizsākās tad, kad tika iegūts baltais fosfors. Tas notika XVII gadsimta vidū. Hennings Brands bija atvaļināts ierindnieks, dzīve Hamburgā nebija lēta. Lai kaut kā uzlabotu savu materiālo stāvokli, Hennings sāka studēt alķīmiķu darbus. Viņu interesēja zelta iegūšana no kaut kāda lēta metāla, viduslaiku zinātnieki uzskatīja, ka tas ir iespējams, tika piedāvātas pat gatavas receptes. Ieguldījis visu savu naudu laboratorijas iekārtās, Brands sāka izmēģinājumus. Jauca kopā simtiem dažādu ķimikāliju, karsēja, tvaicēja, atdzesēja... Eksperimentu rezultātā Hennings ieguva baltu pulveri, kas tumsā spīdēja. Par bagātnieku viņš nekļuva, taču ķīmijas vēsturē kļuva pazīstams kā pirmais cilvēks, kurš tīrā veidā ieguva balto fosforu – pirmo sērkociņu galveno sastāvdaļu. 1805. gadā Francijā tika izgudroti ķīmiskie sērkociņi – koka nūjiņas ar degmaisījumu vienā galā. Šie sērkociņi aizdegās no saskarsmes ar sērskābi. Neskatoties uz to, ka jauno sērkociņu izmantošana bija neērta un pat bīstama, jau pēc dažiem gadiem Vīnē tika atvērta ķīmisko sērkociņu ražošanas fabrika.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 28 (07.04.2017.)
