Šodien neviens vairs nestrīdas par to, vai pasaulē e ksistē izteiktas “vīriešu” vai “sieviešu” profesijas. Šis strīds turpinājās v i s a pagājušā gadsimta garumā un beidzās “neizšķirti”. Tomēr, ja runājam par izlūka profesiju, tad sievietes jau sen ir pierādījušas, ka šī neparastā lieta viņām ir pa spēkam. Taču nerunāsim par spiegu darbību miera laika apstākļos, arī mūsu varones maigais vecums neparedzēja to varonību un drosmi, kuru visai valstij parādīja Izabella Boida pilsoņu kara karstumā ASV...
Boidu ģimene nekad nav bijusi bagāta, līdzekļu tik tikko pietika dzīvošanai, taču savas mīļotās meitas Bellas izglītošanai tēvs naudu nežēloja. Martinsbergas pilsētiņa Rietumu Virdžīnijā neatšķīrās ne ar izmēru, ne attīstības iespējām. Pēc sākumskolas beigšanas Izabellu nosūtīja uz meiteņu koledžu Baltimorā, kuru viņa sekmīgi pabeidza pēc četriem gadiem. Izabella Boida 16 gadu vecumā bija izglītota un visai pievilcīga meitene precību gados… Taču precības nenotika, jo ASV sākās pilsoņu karš starp Ziemeļiem un Dienvidiem. Martinsberga atradās starp divām ugunīm, frontes līnija bija netālu no pilsētas. Bellas tēvs un tēvocis aizgāja karot dienvidnieku pusē…
1861. gada jūlijā Martinsbergu okupēja Ziemeļu karaspēks. Vakarā Boidu mājās, kurās bija tikai māte un meita, rupji pieklauvēja. Iereibušie karavīri-uzvarētāji gribēja virs mājas uzsliet ASV karogu. Izabellas māte atteica un pieprasīja, lai liek viņas mierā. Viens no kareivjiem sāka lamāt padzīvojušo sievieti nepiedienīgiem vārdiem. Meita to nevarēja ilgi paciest (sieviešu koledža – praktiski cēlo jaunavu institūts!), viņa iegāja tēva istabā, noņēma no sienas bisi, atgriezās un izšāva uz karotāju… Skandālu noklusēja… Visu norakstīja uz jaunās meitenes histēriju, arī pavēlniecība bija spiesta atzīt tiesības uz sava mājokļa aizsardzību. No tā laika Izabella cieši apņēmās palīdzēt dienvidniekiem.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 35 (09.05.2017.)
