Kā uzvarētājs kļūst par nodevēju? Par šo jautājumu francūži domā jau vairāk nekā 75 gadus. Maršala Petēna personība izraisa asus strīdus, maršala aizstāvju grupa bija spiesta vērsties Eiropas tiesā pēc atbalsta. Tiesa atzina grupas tiesības tā aizstāvībai, kurš sadarbojās ar nacistiem Francijas valstiskuma saglabāšanas un daudzu tūkstošu upuru novēršanas dēļ… Tas ir ļoti strīdīgs jautājums… Maršala Petēna rīcības pretinieku vienmēr bijis daudz vairāk nekā aizstāvju. Tiesa, šie pretinieki parādījās tikai 1945. gadā. Bet 1940. gadā Francijā maršalam pamatā bija atbalstītāji, pat pielūdzēji, kuri autoritatīvajā karavadonī saskatīja īstu dzimtenes glābēju…
Anrī Filips Petēns piedzima Kalē pilsētā zemnieka ģimenē. Tikai zemnieciskā spītība un prasme vienmēr saglabāt mieru palīdzēja zēnam pabeigt kara skolu un no parasta kareivja kļūt par Francijas maršalu. Petēna zvaigžņu stunda sita 1917. gadā, kad tieši viņš kļuva par savas valsts armijas karavadoni. Izbeidzās neapmierinātība, karavīru gars kļuva mundrāks, uzbrukuma operācijas notika saskaņoti, dodot vēlamos rezultātus, francūži sāka ticēt drīzai uzvarai. 1918. gadā Petēnam svinīgi tika pasniegts maršala zizlis.
Līdz ar jauno pakāpi klāt nāca arī jauni pienākumi: armijas augstākās padomes loceklis, armijas komandieris kolonijās, kara ministra vietnieks, premjerministra pirmais vietnieks… Tā turpinājās līdz 1940. gadam. Pirmā pasaules kara varoņa autoritāte bija neapšaubāma. Vēl nedaudz un Petēns kandidēs prezidenta vēlēšanās: labējās partijas jau izvirzīja lozungu “Mums vajadzīgs tāds kā Petēns!” Karš visu izjauca… 1940. gada maijā kļuva saprotams, ka pavisam drīz Parīzi okupēs vācu karaspēks… Un, lūk… 1940. gada 16. maijā pa radio pie tautas vērsās maršals Petēns. Viņa vārdos daudzi saskatīja glābiņu… Maršals, pasaules kara varonis, aukstasinīgs un bezkaislīgs politiķis, kurš piedāvāja sadarboties ar Hitleru apmaiņā pret daļēju neatkarības saglabāšanu. Pirmo reizi Petēna runā izskanēja vārds “kollaboracionisms”, pavisam drīz šis vārds iegūs nepatīkamu nokrāsu, bet visus kolaboracionistus gaidīs tiesas un negods… Bet tas 1945. gadā… Tagad rit 1940. gads…
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 37 (16.05.2017.)
