19. maijs 1606. gadā Vasīlijs Šuiskis kļuva par krievu caru (Ir iemesls!)

Šuiski – dižciltīga dzimta, ar Rjuriku asinssaitēm. Tiesa, ap XVI gadsimta vidu kļuvusi nabadzīga, sīkmanīga. Neskatoties uz to, ka kņazi Šuiski bija spiesti dienēt pie Maskavas kņaziem, viņu radu raksti neradīja nekādas šaubas, bet valsts amati viņiem tika tie godājamākie. Kamēr Pleskava un Novgoroda izmantoja sava veida patstāvību, tieši Šuiskus aicināja par šo divu republiku kņaziem un karavadoņiem. Aicināja kā pašus dižciltīgākos un ietekmīgākos. Bet paši kņazi nekad neaizmirsa to, ka viņiem ir visas tiesības ieņemt Krievzemes augstāko troni Maskavā. No šejienes arī izriet viņu tieksme uz intrigām un sazvērestībām. Pirmo reizi Šuiskiem uzsmaidīja veiksme, kad tronī atradās nepilngadīgais Ivans Vasiļjevičs, nākamais Bargais. Mazgadīgā cara aizbildņi bija Vasīlija Šuiska tēvs un vectēvs, īpaši pēc cara mātes Jeļenas Gļinskas nāves. Kādu brīdi kņazi bija faktiskie valsts vadītāji, tiesa, līdz laikam, kamēr mazgadīgajam caram “nepačukstēja”, kā tikt vaļā no nīstajiem aizbildņiem. Vasīlija vectēvs tika izdots suņu puišiem, zvērīgi nogalināts, bet viņa līķis vēl divas stundas gulēja Kremļa vārtos kā atgādinājums visiem tiem, kas nebija sapratuši, ka arī jaunais cars ir valdnieks.

Vecākā Šuiska nāve nekādi neietekmēja pārējo ģimenes locekļu likteni. Vasīlija tēvs kalpoja Bargajam uzticīgi, līdz krita Livonijas kara laikā. Par vecāko dzimtā kļuva Vasīlijs, kuram tajā laikā bija ne vairāk kā 20 gadi. Neskatoties uz savu vecumu, Vasīlijs Šuiskis kā caru ģimenes asinsradinieks tika aicināts uz visām Bargā kāzām, dažreiz pat kā “līgavaiņa draugs”. Kā cara žēlastības dāvanu Vasīlijs saņēma plašus īpašumus Novgorodas zemēs. Tagad viņš bija ne tikai ietekmīgs, bet arī neticami bagāts. Karavadoņa talants kņazam nepiemita, bet pat šeit viņam izdevās sevi apliecināt, nostiprinot autoritāti galmā.

Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 38 (19.05.2017.)