Katrai valstij ir savi varoņi. Visbiežāk viņi dzīvojuši tālā pagātnē un kļuvuši slaveni ar saviem varoņdarbiem tautas, tās nākotnes labā. Varoņus godā, slavina… Un vēl no tiem nedaudz baidās, jo nesaprot, kāpēc šie cilvēki bieži vien ignorē savas intereses citu cilvēku dēļ. Viss nesaprotamais nedaudz biedē… Diemžēl godprātība un pašuzupurēšanās šodien nav cieņā… Cits laikmets rada citus varoņus. Taču pievērsīsimies tam laikam, kad viss vēl bija citādi…
Alžīrija – valsts, par kuru mēs zinām visai maz. Ne lielu revolūciju, ne karu tur pēdējā laikā nav bijis, pasaulslavenu kūrortu valstī nav. Nemieri, kas valdīja daļā valsts slavenā “arābu pavasara” laikā, beidzās ļoti ātri un bez asinsizliešanas. Valsts dzīvo ar savām problēmām, panākumiem, cerībām un priekiem. Taču tā nav bijis vienmēr…
Eiropas valstu īstenotā Ziemeļ- āfrikas kolonizācija vēl XVII gadsimtā piespieda Alžīrijas valdniekus vērsties pie turkiem pēc palīdzības. Vienas no Osmaņu impērijas provincēm atrašanās vieta kādu laiku pasargāja Alžīriju no eiropiešu iebrukumiem. Bet XIX gadsimta sākumā valsts iedzīvotāji jau sapņoja atbrīvoties no turkiem, kuru “aizbildniecība” pārvērtās par atklātu koloniālu valdīšanu un kultūras ekspansiju.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 40 (26.05.2017.)
