Neskatoties uz to, ka katram ir atšķirīga gaume un ienākumu līmenis mūsu novadā ir ļoti dažāds, mūs visus vieno mīlestība pret kartupeļiem… Iespējams, ka šo īpašo attieksmi pret bumbuļiem, kuri tālajā XVI gadsimtā atceļoja no Amerikas uz Eiropu, nebūtu pareizi saukt par mīlestību… Taču piekrītiet, ka tieši kartupeļi uz mūsu galda ir gan svētku reizēs, gan ikdienā, tie ir gandrīz vai goda vietā. Mums patīk to garša, demokrātiskais raksturs, dažādība, daudzfunkcionalitāte un vēl sātīgums un pieņemamā cena… Mīlam, ko lai saka… Taču Peru šodien tiek svinēti nozīmīgi valsts svētki — Nacionālā kartupeļu diena. Mēs jau paguvām aizmirst, ka kartupeļu dzimtene nepavisam nav Baltkrievija, bet gan tālā kalnu valsts Dienvidamerikas ziemeļos…
Peruānieši kartupeļus uzskata par savu ieguldījumu pasaules kultūrā, savu lepnumu un slavu. Šeit garšīgos bumbuļus nogaršoja vēl sestajā tūkstošgadē pirms Kristus dzimšanas. Nogaršoja un iemīlēja no visas sirds. Šodien Peru kartupeli dēvē par “papa”, atzīstot tā būtisko lomu tautiešu uzturā.
Kartupeļu dzimtenē vēl joprojām var atrast vairākus desmitus savvaļā augošu šķirņu. Pavisam Peru ir ap trīs tūkstošiem ēdamo bumbuļu šķirņu, kuras ir ļoti radniecīgas ar visiem pazīstamo kartupeli. Jebkurā valsts lielveikalā var atrast vismaz desmit kartupeļu šķirnes, no kurām peruānieši gatavo zupas, otros ēdienus, desertus un pat mājas konservus. Diemžēl visa šī daudzveidība Eiropā nav pieejama, vairums kartupeļu šķirņu neieaug mūsu klimatiskajos apstākļos. Bet ar tām šķirnēm, kuras izdevās “pieradināt” Vecās pasaules iedzīvotājiem, attiecības neveidojās viegli…
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 41 (30.05.2017.)
