Katra meitene sapņo kļūt par princesi. Tiek uzskatīts, ka tieši princeses un karalienes ir laimīgākie cilvēki uz Zemes. Diemžēl vēsture atspēko šo viedokli, pierādot, ka daudzas valdnieku vai troņmantnieku dzīvesbiedres nodzīvo nelaimīgu dzīvi, viņām liegti vienkārši, ikvienam mirstīgajam pieejami, dzīves prieki. Par kroni dažkārt jāmaksā ar dzīvību…
Oktāvija Klaudija piedzima imperatora ģimenē, liktos, ka viņu sagaida viegls un bezrūpīgs liktenis… Taču tā notiek tikai pasakās. Oktāvijas tēvs, imperators Klaudijs, mīlēja savus bērnus, lutināja un visiem spēkiem centās darīt viņus laimīgus. Taču savas sievas imperators nemīlēja nemaz… Ar pirmo viņš izšķīrās tās ķildīgā rakstura dēļ, otro apsūdzēja laulības pārkāpšanā, trešā, Messalina, vēsturē zināma kā izvirtule un intrigante. Tieši Messalina kļuva par mazās Oktāvijas māti. Zinādama, ka Klaudijs ļoti mīl savu jaunāko meitu, viltīgā imperatore bieži vien lika meitenei izlūgties piedošanu savā vietā. Taču vienreiz lūgšanas nepalīdzēja, Messalinu sodīja, apsūdzot sazvērestībā un daudzvīrībā.
Uz savas mātes nāves brīdi Oktāvija bija saderināta ar dižciltīgas izcelsmes jaunieti, ar kuru viņai vajadzēja apprecēties pēc pilngadības sasniegšanas. Plāniem nebija lemts īstenoties, jo liktenī iejaucās Klaudija jaunā sieva Agripina. Oktāvijas pamāte visiem spēkiem centās nostiprināt sava pirmās laulības dēla stāvokli galmā, zēns tika nosaukts grūti izrunājamā vārdā Agenobarbs. Tomēr vārdu nomainīt nav grūti, vēsturē šis jaunais cilvēks būs pazīstams ar vārdu Nerons… Nepatīkamu vārdu, pabaigu un nicināmu…
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 44 (09.06.2017.)
