Krāslavas Sv. Ludvika baznīcas 250 gadu vēstures notikumos ieskatoties

Krāslavas un tās apkaimes kultūrvidei īpašu akcentu piešķir 18.gs. sakrālais arhitektūras piemineklis – Krāslavas Sv. Ludvika Romas katoļu baznīca ar klosteri, zvanu torni un vārtiem, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kam šogad aprit 250 gadi (1767).

Krāslavas baznīcas likteņi ir cieši saistīti ar Krāslavas un visas Latgales vēsturi, jo no 1757. gada līdz 1842. gadam šeit darbojās Krāslavas garīgais seminārs, kas iezīmēja sevišķu akcentu ne tikai Latgalē, bet arī daudz plašākā ģeogrāfiskā telpā.

Notikumi, kas šajos garajos gados bijuši saistīti ar Krāslavas baznīcu, vedina uz pārdomām gan par šo vietu, gan cilvēku rīcību un tās sekām, kas saglabājušies apcerējumos, publikācijās un cilvēku atmiņās.

Pēc 1815. gada Krievijas imperators Aleksandrs I sāka apsvērt iespēju, vismaz uz papīra, atcelt dzimtbūšanu. To viņš ieteica Polijas un Lietuvas muižniekiem kādā no tikšanās reizēm Varšavā.

Dagdas muižas īpašnieks Kazimirs Buiņickis (1788 – 1878) bija viens no pirmajiem, kas 1818.- 1819. gadā aktīvi iesaistījās par dzimtbūšanas atcelšanu Latgalē. 1819. gada novembrī notika Daugavpils apriņķa muižnieku sanāksme un tika pieņemts lēmums par šī apriņķa un visas Vitebskas guberņas zemnieku stāvokļa reformas komitejas radīšanu. Šo lēmumu parakstīja Višķu muižas īpašnieks grāfs Mols, Rēzeknes apriņķa maršals K.Buiņickis, četri grāfi Plāteri un vēl apmēram 20 cilvēku. Kazimirs Buiņickis bija viens no zemnieku brīvlaišanas projekta autoriem.

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas komisijas apstiprināšanas 1820. g. 7. martā Krāslavas baznīcā notika pateicības dievkalpojums, uz kuru bija ieradušies daudzi muižnieki un zemnieki. Dievkalpojumu vadīja Daugavpils dekāns kanoniķis Skibnevskis.

Taču jau iepriekš komisijas darba gaitā sākās pretdarbība iecerētajām reformām, ko vadīja Eversmuižas muižkungs M.Karņickis, reizē ar to arī citi muižnieki mainīja savu nostāju. Tā Daugavpils apriņķis netika pievienots brīvtiesību ziņā Baltijas guberņām, dzimtbūšanas atcelšana tika atlikta līdz 1861. gadam, tomēr dievkalpojums Krāslavas baznīcā tā dalībniekiem palika atmiņā uz ilgu laiku kā saules stariņš un cerības lološana nākotnē.

1822. gadā Vitebskas guberņu apmeklēja Krievijas imperators Aleksandrs I. Iebraucot Krāslavā, viņš ar svītu apstājās pie Krāslavas baznīcas. Aleksandru I sagaidīja baznīcas prāvests Vincents Tribulovičs ar semināristiem un vietējā garīdzniecība.. Baznīcas priekšā Aleksandrs I izkāpa no karietes, nobučoja krustu un prāvesta roku. Domājams, ka tādu pagodinājumu Krāslavas baznīcai piešķīra tās īpašais statuss un Garīgā semināra darbība.

1826. gada 3. jūlijā baznīcas apkārtni piemeklēja liela nelaime – ugunsgrēka laikā nodega daļa klostera, ko vajadzēja atjaunot.

Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 48 (27.06.2017.)