Agrs rīts Leko. Zilas debesis, spoža saule, aiz loga Alpi. Vēsa duša, ātra kravāšanās, tase kafijas bārā “Manzoni”. Ekspresvilciens četrdesmit minūtēs nogādāja mani Itālijas ziemeļu galvaspilsētā, tās rūpniecības un finanšu centrā, pasaules modes galvaspilsētā Milānā. Milzīga centrālā stacija, ieeja metro, ceturtā pietura “Duomo”. Izkāpšana…
Milānas galvenā katedrāle atstāj pārsteidzošu iespaidu. Es nepārspīlēju. Milzīgs brīnums no balta marmora, kas stiepjas tīrajās un zilajās debesīs, rotāts ar 3400 statujām, vainagots ar pilsētas aizbildnes Jaunavas skulptūru… Ieraudzījis katedrāli pirmo reizi, es uztraucos kā pirmajā randiņā. Drudžaini fotografējot atsevišķus fasādes fragmentus, cenšoties ietilpināt vienā kadrā visu katedrāli, es pēkšņi sajutu, ka manā sejā parādījās asaras. Tas no laimes, aplūkojot šo pārdabisko skaistumu un diženumu…
Milānas katedrāli būvēja ilgi. Pamati tika ielikti vēl XIV gadsimta beigās, bet pēdējie fasādes apdares darbi tika pabeigti tikai XX gadsimta vidū. Senajos laikos šajā vietā atradās ķeltu svētnīca, pēc tam Minervas baznīca, tad kristiešu baznīcas, kuras periodiski tika sagrautas nebeidzamo karu laikā. Piecu gadsimtu garumā tapa šis vēlās, liesmojošās gotikas šedevrs… Kad satraukums nedaudz pierima, es pamanīju garu rindu, kura gribēja iekļūt katedrālē, cilvēki stāvēja ar biļetēm rokās, bija jāmeklē kase. Tā atradās citā ēkā, nācās arī tur izstāvēt rindu. Visparastākā biļete, kas ietvēra ieeju katedrālē, kā arī galvenās katedrāles muzeju, maksāja trīs ar pusi eiro. Lai ieietu katedrālē, bija nepieciešams iziet stingru kontroli kā lidostā. Taču nacionālās gvardes karavīri pārbaudes procedūru ir labi noslīpējuši, tāpēc gaidīšana pie ieejas neaizņēma ilgu laiku.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 57 (28.07.2017.)
