Politiķu dzīvesstāsts praktiski vienmēr ir interesants un diezgan pamācošs. Un nav svarīgi, vai politiķis bijis veiksmīgs vai palicis atmiņā kā neveiksminieks. Ja pieņem seno filozofu viedokli, uzskatot politiku par valsts pārvaldes mākslu, tad arī paši politiķi uzstājas dažādu aktieru, mākslinieku lomās, atstādami savas pēdas uz Zemes, idejas un mēģinājumus padarīt pasauli labāku. Ideālistisks viedoklis? Iespējams. Jebkurā gadījumā šodien, kad politika kļūst par sava veida biznesu un bieži kalpo par aizsegu personīgo jautājumu un konkrētu cilvēku problēmu risināšanai, tad ir ļoti noderīgi pievērsties vēsturei, tajā meklēt atbildes uz daudziem jautājumiem, ar pārsteigumu atklājot sarežģītas cēloņsakarības... Kaut gan... Vēsture reti kuram ko iemācīja. Cilvēce izvēlas regulāri kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem ...
Aleksandrs Šelepins bija kā radīts PSRS politiskajai karjerai. Piedzima strādnieka ģimenē, izcēlās ar dedzīgumu un kārtīgumu mācībās, kopš bērnības demonstrēja organizatoriskās spējas. Kad pirmajā klasē skolotājs uzdeva skolēniem mūžseno jautājumu: “Par ko gribat kļūt, kad izaugsiet?” Šuriks Šelepins atbildēja īsi, bet pārliecinoši: “Es gribu kļūt par vadoni!” Toreiz, pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū, tas izraisīja smaidu skolotāja sejā…
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 82 (24.10.2017.)
