Pavasara un mākslas svētki Krāslavā

Tā kā es nekad iepriekš neesmu apmeklējusi pavasara tirgu, man nebija nojausmas par to, kuru vietu lai aplūkoju pirmo, tāpēc es devos turp, kur gāja visi ļaudis. Ejot pa Skolas ielu, pamanīju ļoti daudz mašīnu, kuras cilvēki steigā novietoja un devās pirkt dažādus labumus sev vai saviem mīļajiem. Sekojot pūlim, nonācu tirgus laukumā Ostas ielā, kura smaržoja pēc kūpinātas gaļas izstrādājumiem un tikko uzziedējušiem ziediem, ābelēm. Viss tirgus laukums bija pilns ar cilvēkiem, kuriem garām paiet gandrīz nebija iespējams. Pamanīju, ka cilvēku pūlis sadrūzmējās pie kāda kociņu tirgotāja, un uzreiz sapratu, ka ābeles un bumbieres ir vienas no šī tirgus pirktākajām lietām, jo spraucoties cauri pūlim, pamanīju vairākus garāmgājējus, kuri lepni soļoja mājup vai uz nākamo stendu, rokās nesot šo mazo, tikko izaugušo kociņu. Pie sevis nodomāju: “Ja man būtu savs dārziņš, tad arī es noteikti iegādātos sev pāris ābeles vai plūmes. Varbūt nākamgad!” Lēnā garā centos apstaigāt visus stendus un aplūkot, kādi stādi tirgotāju vidū ir vispopulārākie un kādus labumus viņi piedāvā. Secināju to, ka visus šos labumus nav iespējams uzskaitīt, jo katram bija kaut kas savs, ko viņi piedāvāja apmeklētājiem un ar ko paši lepojās. Viens tirgoja vīnogu, dzērveņu, upeņu krūmus, cits tirgoja ābeles, bumbieres, plūmes, pūpolvītolus, vēl kāds - puķu stādus vai siltus cimdiņus. Viss tirgus laukums bija veltīts dārza sezonai, un cilvēki ar lielāko prieku iepirka sev nepieciešamo, lai vasarā vai rudenī mielotos ar izaudzēto. Tālumā skanēja mūzika, un likās, ka pilsēta, atguvusi savu jestrumu, atdzīvojās. Vienā brīdī nodomāju, ka atrodos pašā Rīgas centrā, jo apkārt bija tik daudz cilvēku, un visi steidzās kaut ko iegādāties vai, sastopot kādu paziņu, mierīgi maliņā papļāpāt. Uzreiz parādījās smaids uz lūpām, un uz mirkli sastingu, lai vēl mazliet izbaudītu šo sajūtu. Tālāk devos tuvāk strūklakai ar Krāslavas ģerboņa simbolu un nogriezos pa labi kādā no ieliņām, kur ieraudzīju dažādus brīnumus - pašizgatavotas rotas, saldo popkornu, dzīvo alu, kas pagatavots Daugavpilī, kūpinātas gaļas izstrādājumus no kaimiņvalsts Lietuvas, kā arī daudz ko citu. Katrs no stendiem vilināja pienākt un iegādāties kaut ko, taču, zinot to, ka es neprotu ekonomēt un man nav sava dārziņa, kur audzēt puķes vai krūmus, tad mēģināju savaldīties, iegādājoties tikai nepieciešamo un izbaudot lauku labumus ar mēru. Tā nu es nonācu pie gaļas stenda un iegādājos mednieku desiņas un kūpinātu cūkas krūtiņu, kura izskatījās ļoti gardi. Tā patiešām garšoja lieliski! Katram no tirgotājiem ir savs stāsts, kā viņi nokļuvuši šeit, un kāpēc viņu piedāvātā prece ir vislabākā. Daži no tirgotājiem jau vairākus gadus piedalās pavasara tirgū Krāslavā un ar lepnumu to arī demonstrē. Man bija iespēja pārmīt dažus vārdus ar Larisu Kizjalo, kas kopā ar Žannu Garbrēderi un dažām Krāslavas bērnu un jauniešu centra (BJC) mazajām dalībniecēm bija atvērušas mazu rokdarbu stūrīti bērniem. Galvenais mērķis bija ļaut vecākiem netraucēti iepirkties, kamēr bērni izpaužas mākslā. Larisa jokoja, ka viņai vēl nav bijusi iespēja apstaigāt tirdziņu un iegādāties kaut ko sev, kā arī minēja to, ka Krāslavas BJC nodarbojas ar dažādiem mākslas veidiem – stikla gleznošanu, papīra plastiku, sveču izgatavošanu, kārbiņu un grāmatzīmju veidošanu, un citām interesantām lietām. Viss notiek bez maksas, vasarā tiks rīkota nometne ar dažādu rokdarbu apgūšanas iespējām, tāpēc viņas laipni aicina mazos ķiparus pievienoties viņu draudzīgajam pulkam. Mazās meitenes teica, ka viņām ļoti patīk darboties ar pedagoģēm un ka šīs nodarbības viņas apmeklē jau vairākus gadus, tāpēc iesaka ikvienam. Netālu no strūklakas bērniem bija iespēja izrotāt sienu ar košām krāsām, tādējādi radot mākslas darbus. Turpat bija apskatāmas arī dažas gleznas. Pēc kāda brīža mūs priecēja Rīgas Valsts tehnikuma studenti ar burvīgu modes skati, demonstrējot savus kursa darbus. Ikviens tērps atšķīrās no iepriekšējā un bija krāsains. Acis mirdzēja to visu vērojot. Mūsu tautai patiešām ir zelta rokas! Skaisti cilvēki, skaisti tērpi – ko vēl var vēlēties? Uz šīs skaistās nots es devos mājup, vienā rokā turot jauno “Ezerzemes” laikrakstu, bet otrā - tirgū gūtos labumus, un sirdī jutu gandarījumu! Nākamgad noteikti nopirkšu to kociņu un iestādīšu savā pagalmā!

 Laima LIEPIŅA