“Ezerzemi” lasa arī Valsts prezidents!

Kopā ar Krāslavas novada domes pārstāvjiem turp doties bija iespēja arī man. Indrā uz tikšanos ar augsto viesi Tēvijas parkā blakus Laimes muzejam pulcējās vietējie iedzīvotāji, Krāslavas novada pagastu pārstāvji un viesi no Dagdas, Daugavpils un Viļakas novadiem. Cilvēki sarunājās, smaidīja, gaisā virmoja neliels satraukums un saviļņojums, jo jaunievēlēto prezidentu skatīsim vaigā pirmo reizi. Kā tas būs? Arī es biju manāmi satraukusies, kaut gan, televīzijā vērojot prezidenta uzrunu tautai pie Brīvības pieminekļa pēc inaugurācijas un viņa došanos pie tautas, lai sasveicinātos, sapratu, ka prezidents centīsies būt vienots ar tautu. Tas iepriecināja. 

Es esmu sava novada, sava reģiona un savas valsts patriote. Varētu teikt - kopš dzimšanas, jo mani tā ir audzinājuši un es tā audzinu savus bērnus. Es lepojos, ka dzīvoju Krāslavas novadā un lepojos, ka pirmajā reģionālajā vizītē Egils Levits kā Valsts prezidents devās uz Latgali. Es lepojos arī ar savas valsts prezidentu, jo zinu - es, tāpat kā jebkurš mūsu valsts iedzīvotājs, esmu svarīga valstij un prezidentam. Jā, bez smīna un sarkasma. Tā ir jābūt un tā ir.

“Mīļie tautieši!” prezidents uzrunāja klātesošos Indras kultūras namā. “Ar to es domāju visus, kas jūtas piederīgi Latvijai. Neatkarīgi no reliģijas, tautības, visi, kas ir Latvijas cilvēki, tie ir, manuprāt, tautieši. Es pateicos jums par iespēju, ko jūs man devāt - manu pirmo reģionālo vizīti veikt tieši Indras pagastā. Indra ir Latvija, un Latvija ir arī Indra. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka visas mūsu teritorijas sastāvdaļas – visu pagastu, visu novadu iedzīvotāji – jūtas Latvijai piederīgi. Indras pagasts ar savu interesanto vēsturi, kuru nosaka tā ģeopolitiskā situācija, ir īpatnējs dažādu iemeslu dēļ un tas bagātina gan Latvijas vēsturi kopumā, gan arī Latvijas kultūru. Indras vēsturi nosaka tas, ka tā ir robeža Latvijai, un arī šodien Indra ir pierobeža ne vien Latvijai, bet arī visai Eiropas Savienībai (ES). Visām ES valstīm ir svarīgi, lai šī robeža būtu stipra; caurlaidīga tur, kur tai vajag būt caurlaidīgai un necaurlaidīga tur, kur tai nevajag būt caurlaidīgai. Par to gādā arī Indras un visa Krāslavas novada iedzīvotāji. 

Viss Krāslavas novads, tai skaitā Indras iedzīvotāji, dažādu tautību, reliģisko konfesiju pārstāvji šeit sadzīvo tā, ka šo piemēru varētu pārņemt citas vietas Eiropā, kurās joprojām notiek etniskie konflikti vai reliģiju kari.  

Viens no iemesliem, kāpēc es esmu šeit, ir Latvijas informatīvās telpas nodrošināšana visiem Latvijas iedzīvotājiem. Nevajadzētu būt tā, ka gandrīz 30 gadu pēc Latvijas valsts atjaunošanas kādam iedzīvotājam Latvijā nav pieejama valsts televīzijas un radio apraide. Informatīvā telpa ir viens no piederības faktoriem, kas nosaka un lielā mērā veicina piederību valstij.” 

E. Levits atzīmēja Latgales specifisko kultūru ar tās bagātajām tradīcijām un valodu kopu – latgaliešu valodu kā latviešu valodas paveidu, kā arī baltkrievu, poļu, krievu vai lietuviešu valodas, kurās runā pierobežas iedzīvotāji. Valsts prezidents aicināja arī turpmāk tās saglabāt, lietot un nodot nākamajām paaudzēm: „Aicinu apzināties savu latvisko identitāti kopumā, savu latgalisko identitāti, savu piederību citai tautai, mazākumtautībām, un visiem kopā – savu piederību Latvijai!”

Sarunās ar iedzīvotājiem Levits pauda viedokli, ka vietējo iedzīvotāju problēmu risināšanā ekonomiskais izdevīgums vai neizdevīgums nedrīkst būt vienīgais arguments. “Es domāju, ka nevar visu mērīt komerciālās kategorijās: ienākumi – izdevumi,” sacīja prezidents. Pie Latvijas valsts un latviešu nācijas pieder arī tas, ka visi cilvēki, visi reģioni, visi pagasti, pilsētas ir vienvērtīgas. Tas nozīmē, ka ir vienalga, vai dzīvo Indrā, Piedrujā, Valmierā vai Rīgā, ir jābūt vienai vērtībai šai teritorijai, šiem cilvēkiem. Šis princips izriet no Satversmes. Tas ir valsts uzdevums. Sarunās ar politiķiem un sabiedrību es gribu uzsvērt, ka šis vienvērtības princips jārealizē arī praksē tādā veidā, ka tur, kur nav komerciāli izdevīgi, tas ir visiem kopā, no solidaritātes viedokļa raugoties, jāpanāk, ka cilvēki saņem tos pašus pakalpojumus un iespējas, vienalga, kur viņi dzīvotu.” 

Es lepojos arī ar mūsu laikrakstu “Ezerzeme”, tāpēc, izmantojot izdevību, prezentēju to prezidentam. Pateicos par valsts atbalstu vietējiem un reģionālajiem medijiem, kas deva iespēju piedalīties projektu konkursā un saņemt finansiālu atbalstu mūsu projektam “Latgale – manas mājas”. Prezidents solīja atpakaļceļā izlasīt mūsu laikrakstu un piebilda: “Katrā ziņā vietējo mediju stiprināšana pieder pie mediju politikas un, savukārt, mediju politika ir viens no virzieniem, kam es veltīšu zināmu uzmanību, runājot gan ar politiķiem, gan ar sabiedrību kopumā.”

Iveta LEIKUMA