Pārdomas pēc svētkiem jeb “Pateicību nesagaidīsi”

Kaislības pierima, un pienāca laiks nolaisties no pacilātības atmosfēras uz grēcīgo zemi. Bez analītiskas domāšanas žurnālistikā nav ko darīt. Būt tikai par statistu nozīmē novērsties no tautas, šajā ziņā pastāvīgi grēko mūsu izraudzītie tautas kalpi ­ no Saeimas augstumiem līdz pašvaldību varas līmenim. Visu iepazīst salīdzinājumā, par to arī centīšos izteikt savas domas. Gadu gaitā Krāslavas jūlija gaisā joprojām virmo viens un tas pats neatbildētais jautājums. Arī šogad koncerta laikā pie manis pienāca kāds pusmūža vīrietis, vaicādams: “Aleksej, uzraksti, kāpēc nav nevienas dziesmas krievu valodā?” Pilsētā ar piecu airu ģerboni, kas apzīmē tautu draudzību, šis jautājums ir vairāk nekā aktuāls.

Mūsu pašdarbības kolektīvi katru gadu rotā Krievijas, Baltkrievijas, Polijas pilsētu svētkus, bet Krāslavas kultūras pasākumu organizētāji neiedomājas uzaicināt sadarbības partnerus uz gada priecīgākajiem svētkiem? Ar ko esam nogrēkojušies savu kultūras darbinieku priekšā? Žēl, ka neiedomājos ieteikt neapmierinātajam krāslavietim doties uz svētkiem Dagdā, kur šāds jautājums nemaz nerodas. Teikšu vairāk: “Annas dienu” noslēguma koncertu atklāja dziesma baltkrievu valodā, ko izpildīja vietējais ansamblis “Akolica”, kura skatuviskā meistarība pēdējos gados ir augusi līdz starptautiskam līmenim. Un kā skanēja jaunā dziesma “Tikai sapnis” krievu valodā Dagdas “Solversijas” izpildījumā, kas nupat atgriezusies no viesizrādēm Spānijā! Žēl, ka neviens no Krāslavas domes amatpersonām svētkos nesveica kaimiņus, kā to izdarīja Aivars Trūlis manā dzimtajā pilsētā.  No kaimiņiem var mācīties!

Dagdas kultūras eksperimenti arvien izpelnās lielu uzmanību, kas izriet no biežajām avīžu publikācijām. Atšķirībā no mums, šeit katru gadu tiek rīkoti grandiozi starptautiski skolu jaunatnes festivāli “Apskauj mani, māmuliņa!” Šajās neaizmirstamās dienās svētku gājienus rotā sešu valstu karogi, un dziesmas, protams, skan daudzās valodās. Baltkrievu “Fest” ir atsevišķa republikas mēroga tēma, par ko “Ezerzeme” labprāt stāsta. Ielūgumus uz kultūras pasākumiem Dagdā mēs, korespondenti, saņemam divas līdz trīs reizes biežāk nekā savā novadā. Un cik draudzīga Dagdas kultūras centra komanda strādā ar lauku kultūras pavardiem! Krāšņi pagasta svētki, festivāli, regulāra jaunu daiļrades kolektīvu rašanās, ārvalstu sadarbības partneru uzņemšana. Un, ja Krāslavas novada lauku kultūras etalons ir mana iemīļotā Izvalta, no kuras neatpalik Indra, tad kaimiņu novadā mūsdienīgā līmenī un ar apskaužamu regularitāti notiek pasākumi Andrupenē, Andzeļos, Asūnē, Svariņos, Šķaunē, Konstantinovā un arī Ezerniekos, kur radies unikālais kolektīvs “Tautību studija”.

Dziesmām dažādās valodās klausītāji aplaudē visos lauku pasākumos, kas arī apvieno Ezeru zemes iedzīvotājus. Mēs visi esam dažādi, bet dzimtene mums ir viena ­ Latvija. Nenovērtējamā Dagdas folkloras centra, kuru vada Inta Viļuma, pieredze ir republikas nozīmes dārgums! Mēs, korespondenti, par mūsu senču kultūras mantojuma saglabāšanas darbu stāstām ļoti detalizēti, bet šādā mērogā kaimiņu pieredze Krāslavai nav īpaši interesanta. Lai gan godāsim tos, kas organizēja pie mums folkloras kopu “Primaki”. Tās vadītāja Ilze Mežniece spēj būt vismaz trijos novados. Bet mums ir talantīga vadītāja Silvija Stivriņa, kas, manuprāt, varētu novada kultūru ievirzīt mūsdienīgā līmenī, taču acīmredzot domē tā neuzskata. Un kur vēl Latvijā atradīsiet pašvaldību bez kultūras nodaļas un tās vadītāja? Šeit ir atbilde uz jautājumu, kāpēc laiva ar vienu airi nevar izpeldēt no kultūras problēmu atvara.

Turpinot tēmu ­ rūpes par jauniešu brīvā laika pavadīšanu. Pastāvīgi komunicējot ar vidusskolēniem, dzirdu vienus un tos pašus vārdus: no Krāslavas jābrauc prom, jauniešiem šeit nav, ko darīt. Salīdzinājumam: svētku dienās Dagdā nebaidījās piedāvāt padejot gan piektdienas vakara diskotēkā, gan sestdienas svētku ballē. Viss noritēja mierīgi: Dagdas jaunieši ir pieraduši pie kopīgas kultūras izklaides. Dagdā, atšķirībā no Krāslavas, nav pašvaldības policijas, taču viņi nebaidās tur organizēt jauniešu diskotēkas. Ziemā ­ ik nedēļu, vasarā ­ nedaudz retāk, atvaļinājumu un brīvdienu laikā Dagdas novadā izskan pagastu svētki ar obligātajām zaļumballēm līdz pirmajiem gaiļiem. Krāslaviešu vecākā paaudze bieži atsauc atmiņā Edmunda Gekiša zelta laiku, kad izpostītajā dziesmu parkā vasarā uz deju grīdas mēs trīs reizes nedēļā riņķojām valsī un fokstrotā! Tagad Krāslavas kultūras namā gadā notiek tikai viena diskotēka, un tikai pie mums varēja rasties atruna, ka “var sadauzīt tualetes podus”. 

Dagdā katru gadu kultūras centrā notiek vairāk nekā trīs desmiti diskotēku. Tad izrādās, ka jauniešu brīvā laika pavadīšanas organizēšanā mēs zaudējam kaimiņiem ar rezultātu 30:1. Vai nav pārāk daudz? Es precizēju: mēs runājam tikai par kaimiņu pilsētu kultūras centriem, neskaitot zaļumballes pagastos. Lūk, atbilde uz jautājumu, kāpēc dažviet jaunieši kļuvuši mežonīgāki. Krāslavā tikai seniori bauda privilēģiju dejot četras reizes gadā. Ak, šis Gekišs... Kā spiesta izklaidēties Krāslavas jaunatne ­ tas nevienam nav noslēpums. Ir zināmi ļaunuma perēkļi, bet naksnīgās Krāslavas vardarbīgās paražas ir atsevišķa tēma, kas ir tuvu kriminālai. Negadījumi svētku dienās ir paredzami. Vai arī tagad deputāti nesapratīs, ka mūsu novadā pastāv problēmas kultūras jomā un ir nepieciešams operatīvi reaģēt? 

Atgriezīsimies ziedošajā maijā un turpināsim salīdzināšanu. Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā svinīgas sanāksmes notiek visās pilsētās, tikai manā dzimtajā Krāslavā kaut kādu iemeslu dēļ tiek palaista garām izdevība stiprināt “varas un tautas” attiecības. Dagdā tas ir citādi. Apmēram pirms sešiem mēnešiem man piedāvāja sagatavot fotoizstādi 4. maija svētku ietvaros par vietējām tēmām, kam es labprāt piekritu. LR simtgades gadā Dagda nolēma prezentēt mūsu republiku Lietuvā ne tikai ar kultūras programmu, bet arī ar manu personīgo fotoizstādi. Negaidīts pagodinājums, un es izvēlējos labākos darbus, kuros ir izteikta nacionālā tēma. Kā dāvanu Visaginas pilsētas sadarbības partneriem dagdānieši izvēlējās manu izstādes fotoattēlu ar nosaukumu “Līgo”. 

Starp citu, izstādes attēls­simbols tika uzņemts Krāslavā. Piemiņai par Latvijas un Lietuvas simtgadi es tagad rāmītī glabāju pateicības rakstu lietuviešu valodā. Autoram tas ir svarīgi un patīkami. Šajā pavasarī Dagda mani, kompozīcijas “Nekur nav tik labi kā mājās” autoru, godināja tik sirsnīgi kā vēl nekad. Viņi mani uzaicināja uz svinīgo sanāksmi 4. maijā, publiski pasniedza ziedus, dāvanas un pat lūdza pateikt dažus vārdus. No manas satrauktās dvēseles izspurdza sirsnīga frāze “Dagda man ir kā otrās mājas”. Pirmo reizi dzīvē man par godu skanēja tik ilgi aplausi. Divkāršs prieks: šajā svinīgajā kultūras vidē bija arī mani kolēģi, ar kuriem kopā mēs turpinām cīņu par neatkarīgās “Ezerzemes” izdzīvošanu. 

Desmit personālizstādes Latvijā, vēl arī Lietuvā. Kurš atkārtos? Tādēļ bija vērts dzīvot! Dagda sirsnīgi pieņēma arī manu iepriekšējo izstādi, apbalvojot autoru ar goda nosaukumu “Gada kultūras cilvēks 2016”. Uz sabiedrības uzmanības un atpazīstamības viļņa es nolēmu savu jubilejas gadu nosvinēt ar trim dāvanām “Ezerzemes” lasītājiem, kuriem es uzticīgi kalpoju 46 gadus. Lai īstenotu nodomu, man nācās pasūtīt pusotra simta izstādes darbu. No kurienes līdzekļi? Radās iespēja pārdot redakcijas akcijas, kas nonāca drošās rokās. Dagdā pirmo kolekciju “Nekur nav tik labi kā mājās” aplūkoja ļoti daudz skatītāju. Tajā pašā laikā kultūras centra ēkā notika Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Organizatori visu pārdomāja, saprotot, ka fotoizstādes autora galvenais honorārs ir maksimāli daudz skatītāju. Liels paldies! 

Oficiālā Krāslava nepamanīja tāda paša nosaukuma izstādes, lielākās manā dzīvē un piektās manā dzimtajā pilsētā, atklāšanu. Toties radošā inteliģence izrādīja cieņu. Gaidīju divus desmitus viesu, ieradās piecdesmit. Viņi pasniedza man ziedus un dāvanas, tagad pat nezinu, kā viņiem pateikties. Zviedru galds, protams, bija, vecie draugi pacentās. Pietika visa! Bet pilsētas svētku otrajā dienā notika tā, ka “nogulsnes palika”. Pēc Valentīna Zlidņa piemiņas istabas atklāšanas pasākuma dalībnieki tika uzaicināti uz izstāžu zāli, kur bija mana jubilejas izstāde “Nekur nav tik labi kā mājās”. Saprotams, ka viesus, galvenokārt māksliniekus, interesēja krāsainās fotogrāfijas. Pie manis, cilvēka ar fotoaparātu rokās, vērsās saulainās Gruzijas pārstāvis: “Sakiet, kas ir šo darbu... autori?” (Epitetu izlaižu). Atbildu: “Mana personīgā foto izstāde”. “Kāpēc tad viņi mums neteica?” “Acīmredzot aizmirsa,” es klusi atbildu. 

Cienījamie lasītāji, jūs noteikti saprotat manu neveiklo situāciju. Redzēju, ka zālē bija domes pārstāvji – deputāts Jāzeps Dobkevičs un sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Kavinska, kuri varēja iepazīstināt viesus ar ekspozīcijas autoru, taču ­ vai iedomājās? Tad arī nācās īsumā vairākas reizes atkārtot biogrāfiju. Neslēpšu, bija ļoti patīkami uzklausīt Gruzijas mākslinieku domas, bet frāzi “Latvija ­ augstās kultūras valsts”, kas daļēji tika attiecināta arī uz manām fotogrāfijām, uztveru kā uzslavu. Komplimentu saņēmu ļoti daudz, tai skaitā arī no Saeimas deputātes Ingas Goldbergas. Sirsnīgākos vārdus izteica profesors Osvalds Zvejsalnieks, kuru pazīstu kopš Ritas Barčas pirmajiem plenēriem. Tajā neaizmirstamajā laikā es uz visu dzīvi iemācījos cilvēkmīlestību, cieņu pret mākslinieku un radošu personību. 

Nejuzdamies komfortabli, piegāju pie domes darbinieces un sacīju: “Māksliniekiem izstāde patika”. “Nu un?” “Es pasniedzu pilsētai dāvanu”. “Paziņojums par izstādes atklāšanu bija, ko tu vēl gribi?” “Dagdā man sirsnīgi pateicās, šeit aizmirsa”. Tie, kuri pazīst manu jautro dabu, sapratīs, ka nolēmu pajokot. Tad arī lūdzu: “Tu varētu man tagad pateikties domes vārdā?” Atbildē sekoja: “No manis pateicību nesagaidīsi nekad”. Turklāt tas izskanēja kā mājiens uz manu profesiju.  Es saprotu ­ esmu žurnālists un ne vienmēr rakstu tik pareizus rakstus, kādi tiek publicēti laikrakstā “Krāslavas Vēstis”. Sīkāk aprakstot pilsētas kultūras dzīvi, dažkārt lietoju terminu “nolaidīga attieksme pret cilvēkiem”, ko arī pats izjutu tajā vakarā. Augstprātīgs skatiens, valdonīgs tonis, man nebija šaubu ­ tika pausts oficiāls viedoklis. Vai aprakstītā epizode ir nejaušība? Diemžēl šī situācija atkārtojas. Apmēram pirms pieciem gadiem es iegāju zālē, kur bija mana personālizstāde, un tur pazīstamā kundze no domes bija atvedusi viesus, republikas semināra dalībniekus. Vai domājat, ka viņa iepazīstināja ar autoru? Nē! Kādēļ gan?! 

Labi vēl, ka šajā 19. jūlija vakarā es netiku sodīts. Vienreiz, apsūdzot mani par materiāla uzrakstīšanu, ar ko man nebija nekādas saistības, man tika aizliegts veikt žurnālista pienākumus Kultūras namā. Tur atklāja mana drauga Vitauta Mihalovska fotoizstādi. Protams, es nepakļāvos, kārtējo reizi uzrakstot par radošu cilvēku, ar ko piecus gadus sadarbojos fotogrāfijas jomā Krāslava ­ Ogre. Apmainījāmies ar fotoizstādēm. Vitauts ar draugiem ne vienu vien reizi viesojās pie manis mājās. Atzīstu savus grēkus, kad avīžu lappusēs stāstīju par to, kā Krāslavā ne tikai aizmirst jubilejās apsveikt cilvēkus, kas apbalvoti ar LR ordeņiem, bet aizmirst arī nosūtīt ielūgumus cienījamākajiem cilvēkiem uz svinīgām sanāksmēm reizi gadā. Bija gadījies rakstīt par pasākumiem ķeksīša dēļ, kad bija pustukšas zāles.

Cienījamie deputāti, nedomājiet, ka es izlūdzos pateicību par izstādi, kur nu vēl suvenīru. Sen pienācis laiks sākt taupīt budžeta līdzekļus! Lai izprastu problēmas būtību, aicinu jūs apskatīt fotoizstādi “Nekur nav tik labi kā mājās”. Iedomājieties autora nostāju: es strādāju bez sponsoriem, manus ienākumus veido vidēja līmeņa pensija un pieticīgi honorāri, neesmu saistīts ar biznesu. No visas sirds gatavoju dāvanu savai Krāslavai. Taču diemžēl... uzskatu par savu pienākumu vērst uzmanību ­ kurš aiz tautas kalpu mugurām nosaka apbalvojumus un sodus? Šajā situācijā klusēt nozīmē pieļaut nākamā pazemošanu. Ja minētās vaļības ir pieļaujamas pret 75 gadus vecu žurnālistu, kuru rūdīja Atmoda un Janvāra barikādes, tad kādā līmenī norit komunikācija ar pārējiem? Šīs nav personiskas attiecības, lieliski jūtu Krāslavas pulsu, un ticiet, ­ jautājumi par vadības metodēm pilsētā rodas ne tikai man. Pēc manām domām, pēdējā laikā ir spēji palielinājusies plaisa starp vietējām varas iestādēm un tautu. Iemesls ­ pensiju palielināšana aizgāja karstā ūdens cirkulācijas apmaksai. Vai jūs tiešām neesat lasījuši Ārijas Murānes vēstuli “Par sasāpējušo”? Godīgi saku, es to nerakstīju. 

Trīs autori ­ Lilija Tama, Inga Pudnika un jūsu padevīgais kalps ­ pasniedza dāvanas Krāslavai, kāpēc tas tika noklusēts svētku programmā? Joprojām saņemu zvanus: kur var aplūkot fotoizstādi? Kam domāts ekrāns pilsētas centrā? 

Patiesa krāslavieša tituls – tas nav pielikums pie amata. To vajag nopelnīt, kā tas izdevās Valentīnam Zlidnim, kurš aiznesa citā pasaulē vilšanos un aizvainojumu. Īss ir cilvēka mūžs, dzīves laikā jāsteidz novērtēt radošus cilvēkus. Manas piektās personālizstādes labākais darbs ­ Daigas Lapsas portrets. Ļoti žēl, ka viņa nevarēja piedalīties plenērā, par viņu jautāja latviešu mākslinieki. Nācās klusēt… 

Jaunā laika kaites ­ uzsvērts elitārisms, liekulība, kas izraisa pastāvīgu ironiju pilsētnieku vidū. Par laimi, krāslavieši jau sen ir iemācījušies atšķirt izrādīšanos no realitātes. Par laimi, pret šīm Krāslavas kaitēm ir pārbaudīti līdzekļi ­ neatkarīga prese un vēlēšanas. Un mani dārgie tautieši zina precīzu cenu visam! Un pēdējais ­ šis problēmraksts tika divreiz pārrakstīts. Tika izņemti nepārāk pievilcīgi argumenti tēmas “vara­kultūra­tauta” ietvaros. Ar cerību, ka sekos labas pārmaiņas. Optimists arī kapsētā krustu vietā saskata plusus. 

Kultūra ir visas sabiedrības un katra indivīda morālais un ētiskais stāvoklis. Ir par ko padomāt...

Aleksejs GONČAROVS

Vasīlija Dubovska foto