Starptautiskais ielu teātra un klaunādes festivāls Daugavpilī

Pirmais starptautiskais ielu teātra un klaunādes festivāls sākās ar simbolisku cietokšņa lielgabala šāvienu. Pasākums bija veltīts dižā klauna, Dvinskā dzimušā Nikolaja Poļakova, piemiņai, kurš cirka vēsturē pazīstam kā KoKo. Poļakova personība ir tik neparasta un interesanta, ka ir vērts pastāstīt vairāk par šo cilvēku. Nikolajs sāka savu karjeru cirkā vēl Krievijas impērijā. Pārdzīvojis pilsoņu karu, Poļakovs strādāja cirka brigāžu sastāvā visā Padomju Savienībā, bet pagājušā gadsimta 20. gadu beigās pārcēlās uz Rietumeiropu. Lielāko savas dzīves daļu klauns nodzīvoja Anglijā, kur viņš kļuva pasaulslavens. Jāsaka, ka Nikolaja Poļakova dzīve nebija viegla un patīkama. 1953. gadā piedzīvoja bankrotu nodokļu parādu dēļ.

Izbēgt no parādu cietuma slavenajam klaunam palīdzēja... Lielbritānijas bērni. Lai glābtu iemīļoto mākslinieku, jaunie briti atvēra savas krājkasītes un sūtīja Poļakovam sakrātos pensus, šiliņus... Nepieciešamā summa tika ātri savākta. Pēc desmit gadiem pati karaliene Poļakovam pasniedza Lielbritānijas impērijas ordeni par nopelniem ceļu satiksmes drošības jomā bērnu vidū. Unikāls gadījums cirka un klaunu vēsturē... Taču atgriezīsimies Daugavpils cietoksnī. Uzreiz gribu teikt, ka klaunu priekšnesumi ir vissarežģītākais, kas var būt skatuves mākslā. Klauni strādā groteskas stilā, taču tas nav viegli. Ārējā vieglprātība un vieglums ir nopietna darba, kas patērē daudz enerģijas, rezultāts. Īsts klauns katrā no saviem priekšnesumiem, reprīzēm, performancēm ietver labestības, gaiša prieka, cēluma un līdzjūtības idejas, izsmej alkatību, stulbumu un citus netikumus. Bet groteska groteskas dēļ ir primitīva ķēmošanās, kurai nav nekā kopīga ar klauna priekšnesumu. Festivālā skatītājus izklaidēja īsti klauni un cirka mākslinieki.

Atmosfēra bija lieliska, jautra, krāsaina. Cietokšņa teritorijā bija uzstādītas divas skatuves: “Koko” un “Rotkoko”. Šeit uzstājās instrumentālie ansambļi, izklaidējot skatītājus ar jautriem pasaules hitiem, klaunu grupas uz festivāla galvenajām skatuvēm izklaidēja skatītājus ar mini izrādēm. Ielu aktieru grupas pārvietojās pa visu teritoriju, viņi atdzīvināja atmosfēru, piesaistīja uzmanību, iesaistīja skatītājus. Milzu zirnekļi nevienu nebaidīja, bet uzjautrināja, drūmo varoņu pulks melnos uzvalkos ar koferiem rokās pārvietojās pa cietokšņa maģistrālēm. Gadatirgus bija skaļš, jaunākos festivāla apmeklētājus vizināja ar klaunu mašīnu, darbojās atrakcijas. Populāra bija karnevāla zirgu izgatavošanas meistarklase, kur galvenais materiāls bija... plastmasas pudeles. Īpaša vieta tika atvēlēta beļģu cirka trio priekšnesumam. Bērni savienoja klaunu priekšnesumus ar akrobātiskām etīdēm, novērsties no šīs darbības nebija viegli.

Jautra un temperamentīga filmu klaunu grupa aktīvi iesaistīja skatītājus savā “filmēšanā”. Viņi “uzņēma” dažādas ainas: romantisku drāmu, pēc tam komēdiju, tad trilleri. Publika bija samulsusi un negribēja piedalīties, bet klaunus nebija tik viegli nomierināt, visbiežāk piesaistītie “aktieri” padevās un aizrautīgi iesaistījās “filmēšanas grupas” darbā. Pār seno cietoksni lidoja milzīgi ziepju burbuļi, uz katra soļa varēja sastapt dzīvas skulptūras, bet pāris labi nobarotu “pīļu” aicināja skatītājus spēlēties ar tām. Izklaižu bija daudz. Programmā bija pieteikta ekscentrisku ķīmiķu grupa, klaunu kvests un flešmobs. Bet nebija iespējams visu redzēt, jo visa bija tik daudz, tik interesanti. Festivāls beidzās ap pusnakti... Vai šis krāsainais pasākums kļūs par tradīciju? Ļoti gribētos cerēt. 

Andrejs JAKUBOVSKIS
Autora foto