No frontes puses, uz ceļa, kas ved uz ciematu, parādījās jātnieks. Viņam blakus gāja sasiets cilvēks. Mēs viņus apturējām.
Izrādījās, ka kazaks meklē divīzijas štābu, lai nogādātu Austrijas izlūku. Gūsteknis slikti runāja krieviski, bet viņam izdevās izskaidrot mums, ka viņš nav austrietis, bet vietējais iedzīvotājs, kas gāja no viena ciema uz citu. Kad visapkārt sāka svilpt lodes, viņš nolēma uzkāpt kokā, cerēdams, ka tur būs drošībā. No tā koka viņu arī nocēla, domādami, ka viņš sūta signālus austriešiem. Kazaks aizveda sagūstīto tālāk, meklēt divīzijas štābu. Bet mēs ieraudzījām pa to pašu ceļu braucam sanitāro pajūgu mūsu virzienā. Izrādījās, ka pajūgā veda divus ievainotus karavīrus no Preobraženskas pulka. No viņiem mēs uzzinājām, ka mūsējie dodas uzbrukumā, bet austrieši atkāpjas. Šī ziņa iepriecināja, visi kļuvām možāki.
Attēlā: Austroungārijas impērijas karavīri Pirmā pasaules kara laikā.
Andrejs JAKUBOVSKIS
(turpinājums sekos)
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.21
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
