Mūsu novadnieka stāsts iz vēstures. Ignatijs Buko: atmiņas par Pirmo pasaules karu

Beidzot paziņoja par pusi dienas ilgu atpūtu. Mēs apmetāmies mazā ciematiņā, kam visapkārt bija dārzi. Kareivji gāja pa mājiņām nevis laupīšanas nolūkā, bet gan pārtikas meklējumos. Kāds no mūsējiem man paziņoja, ka vienā no mājām guļ slima sieviete, un tur neviena cita nav. Es iegāju tajā mājā, lai redzētu, vai vientuļajam slimajam cilvēkam nepieciešama palīdzība. Mājā bija divas istabas. Pirmā bija tukša, bet otrajā gulēja apmēram četrdesmit gadus veca sieviete. Viņa klusi vaidēja un nepievērsa man uzmanību. Es uzrunāju viņu poļu valodā, mēģināju noskaidrot, kur atrodas viņas ģimene. Dzirdot pazīstamo valodu, sieviete pārstāja vaidēt un sāka runāt ar mani. Viņa sacīja, ka viņas ģimene slēpjas kaut kur tuvumā. Noskaidrojis, ka viņai nav vajadzīga palīdzība, es grasījos aiziet. Pēkšņi sieviete piedāvāja mani uzcienāt ar vīnu, tas bija negaidīti. “Slimniece” diezgan strauji uzlēca no gultas un izvilka no apakšas lielu stikla pudeli. Saimniece ielēja man pilnu glāzi vīna, es to izdzēru.