Mans atvaļinājums tuvojās beigām. Nāca Lieldienas. No mana dzīvokļa loga (es toreiz dzīvoju Ušakovas ielā) varēja saskatīt garus galdus. Draudzes locekļi uz galda lika kuličus svētīšanai.
Mācītājs nosvētīja, visu paņēma, bet jau pēc brīža uz galda atkal parādījās Lieldienu ēdieni. Pēc svētkiem es devos atpakaļ uz savu rotu. Ieraudzīju jaunus karavīrus, kuri acīmredzami neizgāja to rūpīgo atlasi, kāda bija mūsu laikā. Daudzas nepazīstamas sejas, bet bija arī pazīstamas! Es satiku savu pirmo “skolotāju” Korčaginu, kurš jau bija kaprālis, rotas seržantu Dombrovski, kuram atdevu parādu desmit rubļus. Es gribēju no lādes paņemt dažas mantas, bet man pastāstīja, ka jauniesauktie bija tikuši mantu noliktavā. Turklāt tikai nedaudzi ņēma savas mantas... Man bija žēl dūnu spilvena un matu griešanas mašīnītes. Bet es pat negāju meklēt, tas bija bezjēdzīgi.
Rūpnīcā es saņēmu ļoti labu aprēķinu. Māsai nopirku traukus, zināju, ka viņai, jaunai mājsaimniecei, tie ļoti vajadzīgi, un devos uz Varšavas staciju. Par savu ierašanos ziņoju ar telegrammu. Jaunākais brālis Juliāns ieradās mani satikt. Es atbraucu divas nedēļas agrāk. Paguvu palīdzēt jaunajiem kaimiņiem iestādīt dārzu. Gribēju satikt savu brāli Viktoru, kurš dienēja Polockā izvietotā dzelzceļa bataljonā. Nepaspēju, bataljons tika nosūtīts uz fronti...
Attēlā: Dvinskas stacija
Andrejs JAKUBOVSKIS
(turpinājums sekos)
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.23
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
