Ieslodzīto barakas bija zemas, ar vienvietīgām lāvām. Pusdienās mums deva zupu jeb cietuma viru. Šķidra dārzeņu zupa, kurai pievienoti kukurūzas milti. Maizes deva - divu sērkociņu kastīšu lielumā. Tas arī viss! Zupa - viens kausiņš. Tā tika ātri izdzerta kā tēja, karote nebija vajadzīga. Izdzērām un atkal stāvējām rindā, cerēdami saņemt papildu porciju.
Dažreiz bija pārpalikumi, tad varēja cerēt uz pusi no parastās porcijas. Visi pulcējās pēc papildu porcijas, vēlēdamies tikt bez rindas. Tāpēc bieži gadījās, ka virtuves strādnieki - ieslodzītie no Pievolgas vāciešiem, kuri arī strādāja kā tulki -, redzot visu šo jezgu, pārējo balandu vienkārši izlēja uz zemes. Šajā laikā mēs uzzinājām, kas īsti ir bads. Mūsu barakas tika uzceltas steigā, krāsnis tika ierīkotas gar dzīvojamās telpas sienām, taču no tām nebija lielas jēgas; lai sasildītu šo telpu, vajadzētu ne mazāk kā desmit šādas krāsniņas. Gulējām uz lāvām, tikai dažiem bija plāni matrači.
Attēlā: Piemineklis Lamsdorfas nometnes krievu karagūstekņiem.
Andrejs JAKUBOVSKIS
(turpinājums sekos)
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.27
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
