Vārds fotogrāfija tulkojumā no grieķu valodas nozīmē gaismas raksts. Varenākais deviņpadsmitā gadsimta vidus izgudrojums! Fotokameras uzlabošanas process bija ilgs un grūts. Pirmo koka kameru optikas komplekts un vienkāršie slēģi atgādināja acs zīlītes funkcijas: stikla acs ieraudzīja, nomirkšķināja un mirklis apstājās. Vispirms to notvēra uz filmas, pēc tam izdrukāja uz papīra. Pirms simts un pat sešdesmit gadiem fotogrāfi tika klasificēti kā retas profesijas pārstāvji, un amatieru kameras plaši izplatījās tikai divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Aizraušanās nebija paredzēta dīkdieņiem: laboratorijas ķīmiskais process oranžajā pustumsā bija pārāk sarežģīts.
Padomju laika fototehnika bija kā vietējās autobūves māsa - tā gadu desmitiem atpalika no pasaules sasniegumiem. Spoguļkamera “Zenit” bez remonta profesionālim kalpoja ne ilgāk kā sešus mēnešus. Jaunais lasītājs tagad smaidīs: rajona avīzes fotokorespondenta karjeras sākumā, man, turēt rokās japāņu fotokameru, bija nepiepildāms sapnis. Un, kad pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Savienībā parādījās pirmās vācu fotokameras ar Zeiss optiku, es aizņēmos naudu trīs algu apmērā un devos pēc kārotā pirkuma uz Kijevu. Un tikai vecumā pēc piecdesmit gadiem piepildījās galvenais dzīves sapnis: es kļuvu par pavisam jauna Nikon īpašnieku! Tagad es strādāju jau ar ceturto japāņu firmas fotokameru, kurai priekšroku dod žurnālisti visā pasaulē.
Jaunāko tehnoloģiju straujas attīstības laikmetā digitālā fotokamera katrā Latvijas ģimenē ir kļuvusi par būtisku priekš
metu. Tālrunis ar objektīvu ir izplatīta lieta, un profesionālu kameru var redzēt gan skolēna, gan pensionāra rokās. Fotogrāfu ir tūkstošiem, miljoniem, bet ir ļoti grūti atrast pārdomātu, māksliniecisku attēlu foto un video atkritumu gigantiskajā daudzumā jau pārslogotos sociālajos tīklos. Vai tas nav pilnīgs paradokss: manā dzimtajā Krāslavā līdz šai dienai nav nevienas fotostudijas, kur ar vai bez pamata varētu doties kopā ar ģimeni vai draugu grupu. Bet Dagdā tiek atvērta otrā fotostudija, par to es šodien pastāstīšu. Gaidāmā abu novadu apvienošanās vieš cerības - izvest Krāslavu no ilgstošās kultūras stagnācijas. Es ticu: pastāvīgas labāko mākslas fotogrāfiju izstādes atgriezīs skatītājus izstāžu zālēs!
Jauna iepazīšanās vienmēr ir intriga. Ar jaunākās paaudzes pārstāvjiem - divtik! Nodzīvojis līdz sirmiem matiem, pats esmu ļoti tālu no kurnēšanas par “tēviem un bērniem”. Gluži pretēji, vārdos un darbos es vienmēr cenšos atbalstīt iesācējus eksperimentētājus, galvenais ir ieraudzīt racionālo graudu jaunības maksimālisma impulsos. Ne reizi vien man nācās rakstīt par to, kā raksturs un gribasspēks dara brīnumus. Mūsdienās veiksmīgi realizētas idejas parasti sauc par projektiem, tikai gan vakar, gan šodien jaunajam celmlaužiem ir ļoti svarīgi izjust sabiedrības uzmanību un atbalstu. Tā tas notika Dagdā, kur Aleksandrai Jukņevičai tika piešķirts goda nosaukums “Gada cilvēks 2020”. Pašnodarbināta persona, fotogrāfs iesācējs - neapšaubāms risks ...
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.52
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
