Kad pasaule turpina drebēt no koronavīrusa, plūdiem un milzu mežu ugunsgrēkiem, no vareno amerikāņu bruņoto spēku izvešanas no Afganistānas, kad Lietuvas un Latvijas robežu tuvumā ir bēgļu straumes, divkārt gribas klusumu, mieru un vismaz kaut kādu ticību rītdienai. Kurp doties? Protams, tuvāk dabai, Latgales dziļumā, kur var tik brīvi un viegli elpot.
Katrā pagastā ir cilvēki, kuri ar prieku uzņems “Ezerzemes” korespondentus. Robežniekos tā ir Maija Šemele, ar kuru auglīgā sadarbība ir sasniegusi tieši trīs gadu desmitus. Uz redakcijas jautājumu par vasaras tēmām, bez pārdomu pauzes, atskan uzaicinājums: “Ir labas ziņas! Esam atjaunojuši Tabores dabas taku, iesaku pastaigāties - nenožēlosiet! Un skolā šajās dienās ir divas vasaras nometnes bērniem. Jums būs interesanti, gaidām jūsu vizīti!”
Lai noskaņotos liriski, pirmdienas dienu es sāku ar rīta pastaigu pa taku gar apbrīnojami skaista ezera krastu, kur ne reizi vien esmu piedzīvojis panākumus makšķerēšanā. Iegremdēšanās neskartās dabas pasaulē bija apburoša. Tā tas bijis gan pirms simts, gan divsimt gadiem. Varenie koki, necaurejamie krūmāji un šaura taka ar stāviem kāpumiem augšup un lejup. Pamanu atjaunošanās pazīmes: tās ir informatīvās zīmes, nelielā skatuve ir kļuvusi vēl pievilcīgāka, un platforma virs ūdens ar pietauvotu laivu sagādā prieku gan makšķerniekiem, gan fotogrāfiem. Varu iedomāties, kāds te saullēktā neizsakāms skaistums... Meža putnu balsis pat augustā aizrauj elpu, varu iedomāties, kāda svētlaime šeit ir maijā, lakstīgalu pogošanas laikā. Jūtu, kā daba nomierina, dziedina...[..]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.33
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
