Pirmskara Krāslava - klusa daudznacionāla provinces pilsētiņa, Daugavas, senā ceļa no varjagiem līdz grieķiem, loku krastos. Arī tagad var viegli iedomāties nemierīgā, pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu patriarhālo šarmu. Vietā, kur mūsdienās tiek pieņemti svarīgi lēmumi, agrāk greznojās pareizticīgo koka baznīca. Simt soļu attālumā, augsta kalna pakājē - luterāņu baznīca. Pirmskara arhitekti labi zināja savu darbu: augsts tornis ar krustu harmoniski saplūda ar skatu uz Plātera pili. Ja paskatās no vietas, kur vēlāk tika uzsliets universālveikals, ko tagad sauc par Maximu.
Pēc vecāku stāstiem, Otrā pasaules kara pirmajās dienās uz mūsu pilsētiņu kritušas vācu bumbas, viena trāpījusi pareizticīgo baznīcā un tā nodegusi līdz pelniem. Visdziļākā rēta uz pilsētas miesas... Svēta vieta nekad nav tukša: pēckara periodā jaunie dzīves saimnieki neizdomāja neko labāku kā uz svētajiem pelniem uzcelt partijas namu. Acīmredzot augstās varas acis kaitināja skats no logiem uz luterāņu baznīcas stalto smaili ar krustu. Turklāt tā sauktā Hruščova atkušņa gados cīņa pret vēsturiskajām garīgajām vērtībām uzliesmoja ar jaunu sparu. Klosteri un tempļi tika iznīcināti, apgānīti, pārvērsti par noliktavām un staļļiem.
[...]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.43
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
