Daži papildina zivju resursus ezeros, citi iznīcina

Visu mūžu dzīvojot Krāslavā, vērojot dabas aizsardzības aktivitāšu pacēlumus un kritumus, saklausījies pietiekami daudz apvainojumu un draudu no alkatīgiem patērētājiem, vēlreiz vēršos pie makšķerēšanas un spiningošanas kolēģiem: nesargājot dabu, mēs nogalinām sevi! Sāpīgas atmiņas, kad pirms četrdesmit gadiem legalizētā rūpnieciskā zveja ar elektroietaisēm nodarīja ne tikai kolosālus postījumus upei un ezeriem, bet arī izvērtās par visnežēlīgākā malumedniecības veida uzplaukumu. Zivsaimniecības inspektoriem un brīvprātīgajiem palīgiem bija jāpieliek lielas pūles, lai pārņemtu kontroli pār situāciju. Vēlāk Baltkrievijas ķīmiskā rūpnīca Novopolockā bēdīgi slavenā “cilvēciskā faktora dēļ” Daugavā iepludināja nāvējošus cianīdus, saindējot zivis simtiem kilometru garumā. Pagāja gadi, līdz upe sadziedēja savas brūces. Nākamais trieciens pārgurušajai Mātei Dabai bija masveida lēto ķīniešu zvejas tīklu izplatīšanās nemierīgajos deviņdesmitajos gados. Cīņā par izdzīvošanu nabaga cilvēki sevi pārāk neapgrūtināja ar domām par rītdienu. Gāja laiks un šķita, ka šis barbariskās attieksmes pret dabu periods ir beidzies, bet...

Pieaugot dzīves līmenim, Latvijas iedzīvotāji masveidā iegādājās transporta līdzekļus, modernas laivas ar jaudīgiem dzinējiem, superaprīkojumu, eholotes. Viss šis tā saucamais tehniskais progress līdz ar pieaugošo zvejas spiedienu un legalizēto velcēšanu pārvēršas par nopietnu apdraudējumu ne tikai plosītajiem ezeriem, Latvijas galvenā upe Krāslavas novada garumā pēdējo gadu vai divu laikā pārvēršas par pusmirušu zonu. Turklāt noziedzīgo darbu atkal atsākuši malumakšķernieki, kuri vēl atrodas gan Daugavpilī, gan Krāslavā. Un tā ir izveidojusies kārtējā ārkārtas situācija.

Kā pastāstīja Krāslavas novada pašvaldības policijas inspektors Jānis Staģis, vasaras dienā Sīvera ezera ūdeņus vienlaikus ara līdz pat divdesmit velcētāju laivas. Starp citu, šajā unikālajā ūdenskrātuvē agrākos laikos veiksmīgi tika ielaisti zandarta mazuļi, kas vēlāk ļāva īstenot vērtīgās zivs rūpniecisko nozveju. Un desmit kilogramus smaga plēsoņas notveršana notika diezgan bieži. Tagad mēs esam nosaimniekojušies tiktāl, ka pat par trofejas līdaku var reti kad dzirdēt. Labi zināms, ka Daugavā parādījies jauns klajas malumakšķerēšanas veids – samu bagarēšana no ziemošanas bedrēm. Arvien vairāk jautājumu rodas par Latvijas likumdošanu tieši laikā, kad daba turpina saukt pēc palīdzības.

[...]

Aleksejs GONČAROVS

Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.45

Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties:  ezerzeme@ezerzeme.lv