NBS militārajā bāzē Ādažos

Tikšanās Ādažos bija plānota plkst. 10.00, lai nekavētu, ierados Rīgā jau iepriekšējā vakarā un ļāvos vecmāmiņas viesmīlībai. Zinot, kādi sastrēgumi mēdz būt uz Pierīgas ceļiem, nākamajā rītā izbraucu ļoti laicīgi. Ierakstīju telefona meklētājā Ādažu militārās bāzes adresi un devos norādītajā virzienā. Pa ceļam gadījās daži sastrēgumi, taču tiku tiem cauri sveikā un piebraucu pie vārtiem, kuri pēc manām domām bija galvenie, taču uzraksts angļu valodā vēstīja, ka tie ir slēgti un ir jābrauc uz ieeju C-12. Kur šī ieeja atrodas, man nebija pat nojausmas, tāpēc braucu meklēt. Nācās braukt cauri mežam, kurā savukārt bija uzraksti, ka iebraukt drīkst tikai ar NBS atļauju. Sāku raizēties, vai braucu pareizi, bet tad pamanīju kādu militārā formā tērptu jaunieti, kura bija devusies rīta rosmes skrējienā. Pajautāju, vai dodos pareizajā virzienā, taču viņa nesaprata nedz latviešu, nedz krievu valodu. Jautāju angliski, no kurienes viņa ir un kādā valodā runā? Jauniete ar smaidu atbildēja, ka ir no Čehijas un ka man jānogriežas pa labi un tad jābrauc taisni, līdz redzēšu lieliem, sarkaniem burtiem rakstītu nosaukumu “Ādažu militārā bāze”. Par laimi, viņa mani neizjokoja, un tik tiešām drīz ieraudzīju militārās bāzes galvenos vārtus, pie kuriem stāvēja divi, īstiem ieročiem bruņoti karavīri. Sasveicinājos, uzrādīju dokumentus un ziņoju, ka esmu atbraucis uz Mediju dienu. Viņi laipni paskaidroja, kur novietot auto un kurp doties. Stāvlaukums jau bija pildīts dažādas klases un cenas automašīnām. Iepazinos ar pārējiem Mediju dienas dalībniekiem: no TV-3, LTV7,ReTv, Delfi un vēl dažiem. Mediju pārstāvji bija dažādi, vairākums izskatījās ar lielu darba pieredzi, es starp viņiem laikam biju pats jaunākais, bet piespraudis “Ezerzemes” vizītkarti mēteļa  apkakles atlokam, turējos braši un gaidīju tālākos norīkojumus no karavīra, kurš pieteicās vest mūs ekskursijā. Divi kareivji vēlreiz pārbaudīja mūsu dokumentus, un pēc neilga laika mēs bijām gatavi doties bāzē. Tikām paaicināti sēsties autobusā, kas vedīs mūs aplūkot kara bāzes objektus. Pirmais objekts, kuru apskatījām, bija karavīru kazarmas un mācību klases. Par šo objektu daļu mums vadīja ekskursiju virsseržants Pēteris Muižnieks. Šīs kazarmas ir jauna infrastruktūra, kuru karavīri apdzīvo vien trīs gadus. Kazarma ir paredzēta četri simti piecdesmit karavīriem, un pašlaik NBS ir gatavi tajās uzņemt aptuveni vēl simts valsts aizsardzības dienesta karavīrus. Pirmais stāvs ir domāts ekipējuma noliktavai un ieroču telpai. Savukārt otrais stāvs - karavīru dzīvošanai. Pirmajā stāvā mēs aplūkojām auditoriju, kurā bija daudz mācību galdu un krēslu. Tā izskatījās kā parasta skolas klase, tikai iekšā bija lieli metāla vārti, caur kuriem iebrauc militārā tehnika, lai karavīri varētu to izpētīt. Pēteris Muižnieks arī pastāstīja, kas jādara karavīram pēc šaušanas mācībām poligonā. Pirmajā stāvā karavīrs iztīra ekipējumu, izmazgā, ja tas ir samircis, tad ir speciāli žāvētāji, kur izžāvē tērpu. Savukārt ieročus dzīvojamās telpās ienest ir aizliegts, tie ir jānodod ieroču telpā. Vienīgais izņēmums ir tad, ja ir norīkojums. Šajā gadījumā karavīrs var atnākt uz otro stāvu (kazarmām) ar dienesta ieroci un atpūsties.

Kad bijām apskatījuši pirmo stāvu, devāmies uz otro. Tur plauktos pie sienām atrodas kausi un medaļas, kas liecina par karavīru sasniegumiem. To ir patiesi daudz. Kazarmas ir ļoti tīras, vienā no istabām daudz divstāvīgu gultu. Istabās kārtību un tīrību uztur paši dienesta karavīri, un kad iegājām vienā no tām, redzējām, kā kāds karavīrs mazgā grīdas. Dušu telpā ir ne tikai dušas, bet arī veļas mazgājamās mašīnas un pat pirtiņa, kurā karavīri var pēc smagās dienas relaksēties.

Virsseržants pastāstīja par dienesta karavīru dienas režīmu: Karavīra darba diena sākas 8.30 un beidzas 17.00. Protams, tā nav tad, kad ir intensīvās apmācības (meža fāze). Jauniesauktiem ir jāiziet trīspadsmit nedēļu apmācību posms, tāpēc dažas darba dienas ir ilgāk jāpavada mežā, bet apmācību programmā, ir akadēmiskās stundas, attiecīgi tās tiek sadalītas pirmajos trīs mēnešos. “Jāņem vērā tas, ka instruktoriem ir ģimenes, un mūsu mērķis nav karavīrus nogurdināt,” sacīja virsseržants. Pēc darba dienas dienesta karavīri var izbaudīt brīvo laiku. Brīvajā laikā karavīrs var iesaistīties dažādos sporta veidos, vai uzlabot savas zināšanas teorijā, konsultējoties ar skolotājiem vai inspektoriem, jo teorijas ir patiesi daudz un visiem karavīriem ir jāapgūst tā, lai nokārtotu normatīvus. Brīvdienās ir iespēja doties uz mājām, taču, ja ir vēlme var arī palikt kazarmās. “Mūsu mērķis ir motivēt karavīrus palikt dienēt tālāk. Es aizgāju dienēt pēc tehnikuma un man šeit iepatikās. Manuprāt, daudzi jaunieši baidās no dienesta, jo viņi nezina, kas viņus sagaida armijā, tāpēc ir ļoti svarīgi par to informēt,” uzsvēra Pēteris Muižnieks. 

Pulkvežleitnants Oskars Lejnieks klātesošajiem sacīja: ”Katram valsts pilsonim ir jāmāk aizstāvēt Latvija, un aizsardzības dienests ir pirmais solis tam. Mēs ieguldīsimies civiliedzīvotājos, lai viņi spētu to izdarīt. Mēs viņus sagatavosim, individuāli, kolektīvi, lai viņi varētu spēt aizsargāt mūsu valsti. Jaunpienākušajiem dienesta karavīriem būs jāiziet fiziskās pārbaudes, kuru laikā mēs pievērsīsim uzmanību katram no jaunpienākušajiem dienesta karavīriem, lai saprastu,  kādā fiziskās sagatavošanas līmenī viņš ir. Un tad mēs individuāli jau mēģināsim apmācīt un palīdzēt katram kareivim, lai paaugstinātu viņa prasmes un iemaņas. Mēs nodrošināsim viņiem režīmu, disciplīnu un pārtiku, atbilstošo noteiktajiem standartiem. Nevajag baidīties, ka potenciālais karavīrs ir, piemēram, fiziski vājāks. To visu mēs uztrenēsim, jo slodze tiks kāpināta pakāpeniski."

Laukā mēs varējām aplūkot āra stadionu, tajā karavīri veica dažādas fiziskās aktivitātes. Tālāk mūsu ceļš veda uz Ādažu militārās bāzes sporta centru. Tur mūs sagaidīja sporta centra vadītāja vietnieks Edgars Erts. Uzzinājām, ka sporta centrs darbojas septiņpadsmit stundas diennaktī, ieskaitot sestdienu un svētdienu. Te notiek arī dažādi pasākumi, piemēram: NBS čempionāts volejbolā, kurā piedalās vienības no visas Latvijas. Ir arī pieredzes apmaiņas, notiek sporta dienas Vācijā, Polijā, Slovākijā un citās valstīs. Ir grupu treniņi un arī individuālie treniņi.

Sporta centra vestibilā mūs sagaidīja divas skaistas kareives, pa labi no mums karavīri spēlēja galda tenisu. Devāmies tālāk un pirmais, ko mēs ieraudzījām, bija liels futbola laukums, kur daži karavīri spēlēja futbolu. Viens no viņiem tik stipri uzsita bumbai, ka tā zibenīgi pašāvās man garām. Godīgi sakot, nedaudz satrūkos, bet padevis bumbu atpakaļ futbola laukumā, devos tālāk līdz ar citiem un iegājām lielajā basketbola zālē. Ja pareizi sapratu, tad to var pārvērst arī par volejbola laukumu, uzvelkot pāri laukumam tīklu, bet šodien tā tur nebija. Daži karavīri spēlēja basketbolu, citi sēdēja tribīnēs un sarunājās. Bija sajūta, ka es varētu piebiedroties sarunai, karavīri izskatījās draudzīgi un atvērti. Pēc basketbola laukuma apskatīšanās devāmies tālāk un bijām atnākuši uz svaru zāli. Uzzinājām, ka šī ir vispopulārākā treniņu vieta, kurā pieejami visa veida trenažieri. Man sports nav svešs, tāpēc uzreiz pievērsu uzmanību, ka visi sporta trenažieri bija jauni un moderni. Te varēja trenēt gan muguras muskulatūru, gan kāju, roku, plecu, krūšu, īsāk sakot -  visu ķermeņa daļu muskulatūru. Mazliet pat noskumu, jo Krāslavā nav tik plašas trenažieru zāles, bet, protams, arī mums ir iespēja sportot, ja vien ir vēlēšanās. Edgars Erts mums pastāstīja, ka galvenā sporta zāle vienmēr ir noslogota, tāpēc tika meklēts risinājums un uzbūvēta vēl viena, mazliet vienkāršāka trenažieru zāle. Turp arī mēs devāmies. Jā, tā bija krietni mazāka, taču arī šeit bija visi nepieciešamie sporta trenažieri. Otrajā stāvā apskatījām sporta zāli alpīnismam. Alpīnisma siena ir desmit metrus augsta. Vadītāja vietnieks mums pastāstīja, ka šo sienu iecienījuši skandināvu un slovāku karavīri, kuriem kalnos kāpšana ir tuva jau no bērnības. Tālāk atradās boksa rings, un visas sienas garumā bija dažādi boksa maisi. Uzzinājām, ka karavīriem ir iespēja pietiekties boksa nodarbībām, kas notiek četras reizes nedēļā, kā arī brīvās cīņas sambo, džudo un vēl daudzām citām sporta nodarbībām. Nākamajā telpā atradās ļoti daudz velotrenažieru. Šeit tiek rīkotas velo izturības nodarbības, kuras ir iecienījuši Kanādas karavīri, jo velosports esot pie viņiem ļoti populārs.

No zāles pavērās skats uz āra stadionu, kur kāds kareivis, apbruņots līdz zobiem, ar dienesta ieroci un mugursomu skrēja apļus apkārt stadionam. Kā izrādījās, tas ir izturības skrējiens. Mēs atnācām tieši uz skrējiena beigām un redzējām, kā viņš apgūlās uz muguras un skatījās debesīs, kamēr citi karavīri viņu slavēja, un treneris pierakstīja rezultātu.

Tuvojās pusdienlaiks, un mūs atkal paaicināja uz autobusu, kas šoreiz devās uz ēdnīcu. Braucot vēroju militāro tehniku, kas stāvēja gar ceļu. Ko tādu biju redzējis tikai filmās.

Ienākot ēdnīcā, vajadzēja novilkt virsdrēbes, higiēnas normatīvu ievērošanai. Pirmais, ko ievēroju, bija tas, ka tā bija vislielākā ēdnīca, kādu biju redzējis. Domāju, ka kamēr no viena ēdnīcas gala aiziet līdz otram, jau atkal var sajust izsalkumu.

Te mūs iepazīstināja ar šefpavāra vietnieci Ludmilu Vinsuni. Pavāre pastāstīja, ka šī ir lielākā karavīru ēdnīca visā Baltijā. Šodien šeit pusdieno apmēram divi tūkstoši cilvēku, bet dienā tie ir vairāk nekā seši tūkstoši. Produktu klāsts ir milzīgs, vien kartupeļos aiziet četri simti kilogramu. “Mēs sadarbojamies ar Latvijas zemniekiem un produktu ražotājiem un esam lepni par to, ka aptuveni deviņdesmit pieci procenti pārtikas ir Latvijas,” teica Ludmila. Te tiek piedāvātas dažādu veidu ēdienkartes, gan ar gaļu, gan veģetārās. “Karavīriem ir diezgan laba apetīte un tie ēd labi un daudz,” turpināja pavāre. “Tā kā Ādažu bāzē izvietotajā NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupā dien daudzu sabiedroto valstu karavīri, tad arī ēdieni tiek pielāgoti atbilstoši viņu prasībām. Mēs piedāvājam dažādus nacionālos ēdienus, piemēram, cūkgaļu spāņu gaumē, mums ir liels klāsts arī itāļu ēdienu, bet kas ir dīvainākais, visvairāk karavīriem neatkarīgi no tautības garšo soļanka - gan spāņiem, gan itāļiem, gan citiem.”

Šis dienas piedāvājumu bija iespēja izbaudīt arī mums. Katrs paņēma paplāti un devās ēdienu izvēlē. Ēdienu izvēle bija patiesi liela, un man vajadzēja nedaudz laika, lai saprastu, ko tad es gribu, jo gribēju es visu un daudz. Izvēlējos kupātus ar makaroniem, dārzeņu salātus un frikadeļu zupu. Desertā paņēmu ananasu sulu un banānu smalkmaizīti. Ēdiens bija gards, un tagad es redzu, kur aiziet daļa no mūsu nodokļiem. Karavīri patiesi ēd daudz un garšīgi. Jāatzīstas, ka es arī. Es apēdu tik daudz, ka man vajadzēja nedaudz laika, lai atpūstos.

Pēc  tam mēs gājām uz autobusu, kurš veda mūs tālāk. Nākamais apskates objekts bija remontdarbnīca, kurā tiek laboti un apkopti visdažādākie militārie transportlīdzekļi.

Viens no galvenajiem mehāniķiem pastāstīja, ka tehniku mācību laikā nākas lietot daudz un dažreiz tā tiek izmantota ļoti agresīvi, tāpēc to nākas remontēt.

Te varēja aplūkot daudz militārās tehnikas. Vienam no tankiem bija izņemts motors, kas atradās tam blakus. Motors bija ļoti milzīgs, krietni lielāks nekā manam auto. Tankus varēja apskatīt arī no iekšpuses, tikai nedrīkstēja fotografēt. Tankā bija ļoti daudz dažādu pogu un kloķu, kā arī salīdzinoši mazs krēsls tanka vadītājam. Blakus ēkā atradās liels klāsts ar rezerves daļām, šeit varēja pārliecināties par armijā esošo kārtību. Katrs instruments, katra detaļa atradās tam paredzētajā vietā, un pati remontdarbnīca izskatījās, kā izstāžu zāle, kurā demonstrē tehniku un tās rezerves daļas. Ārpusē bija nožogots laukums ar visdažādāko armijas tehniku, no kvadracikliem līdz pat tankiem un bruņumašīnām.

Noslēgumā mēs devāmies uz mežu, kurā notiek apmācības, pārgājieni un šaušanas nodarbības. Mūs satika dižkareivis Nauris Dorobļajs, kurš pastāstīja par karavīru ikdienu mežā un par jaunajām sausajām  uzturdevām. Jaunās, sausās uzturdevas atšķiras ar pamatēdienu un tā sasildīšanas veidu, kā arī ar ēdienu izvēli. Vecajās paciņās vajadzēja no metāla plāksnes (kura atradās iepakojumā) salocīt improvizētu plītiņu, uz kuras likt sausā spirta tableti. Tai degot, sasildījās konservu kārba. Jaunajām paciņām vajadzēja tikai ūdeni. Ielejot ūdeni paciņā, rodas ķīmiskā reakcija, kuras rezultātā ēdiena paciņa sasilst. Pamatēdiens sildījās apmēram desmit minūtes. Pa to laiku mums parādīja kareivja uzturdevu: pamatēdiens, maize, šokolādes batoniņš, kaltētas dzērvenes, grauzdēti riekstiņi, kafija, tēja, cukurs, mazā iepakojumā ievārījums un medus un divas košļenes. Jaunajā paciņā tagad ir koka karote, lai mazinātu plastmasas piesārņojumu. Pavisam jauno paciņu variācijas ir deviņas. Šoreiz mums trāpījās numur astoņi, kurā bija sautēti kāposti ar cūkgaļu un mērci. Mums arī bija iespēja nodegustēt ēdienu. Vecais man likās pārāk taukains, bet laikam pēc ilgas darba dienas un fiziskām aktivitātēm to varētu ēst ar lielāko prieku. Jaunais pamatēdiens man šķita veselīgāks un garšīgāks. Šādas porcijas ir paredzētas divas dienā, bet, ja pārgājiens ievelkas, tad ir jābūt vairāk. 

Ar šo Mediju diena militārajā bāzē Ādažos bija beigusies. Mēs iesēdāmies autobusā un devāmies atpakaļ uz galvenajiem vārtiem. Braucām lēni un es ar skatu pavadīju visus objektus, kuros šodien bijām. Pie vārtiem mēs atdevām mūsu mediju caurlaides atpakaļ ekskursijas vadītājiem un, sirsnīgi atsveicinoties, devāmies katrs uz savu pusi. 

Pateicos par izdevību, kas deva man iespēju ielūkoties karavīra ikdienas dzīvē. Godīgi sakot, pirms šī pasākuma mani māca bažas un aizspriedumi par valsts aizsardzības dienestu, domāju, ka armija ir kaut kas mežonīgi smags gan psihiski, gan fiziski, ka  dienestā karavīrus dzenā visu dienu bez miega, ka ēdiens tur ir drausmīgs un ka no fiziskajām aktivitātēm visi ir pārguruši. Izrādījās, es biju kļūdījies. Cilvēki tur ir draudzīgi un atklāti, ēdiens ir patiesi gards, kā arī fiziskās aktivitātes ir mūsdienīgas un palīdz uzlabot dzīves kvalitāti. Grūti ir spriest par pārējo, taču priekšstats ir patīkams. Lepojos ar mūsu Latvijas kareivjiem!

Aleksandrs Adrians KOVAĻOVS

Autora foto

Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties:  ezerzeme@ezerzeme.lv