Baltinava pirms 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas pēc iedzīvotāju skaita bija Latvijā mazākā novada centrs (963 iedzīvotāji – 2019. gadā). Mazākais pēc iedzīvotāju skaita, bet ne kultūras vērtību ziņā. Baltinavā ir vidusskola, mūzikas un mākslas skola, kultūras nams, bibliotēka, muzejs, darbojas teātris, kura vadītājas Anitas Ločmeles (Danskovīte) radītais seriāls “Ontons un Anne” pēc izrāžu skaita bija viena no spēlētākajām lugām Latvijā (pat salīdzinot ar Rīgas profesionālajiem teātriem). Vēl var piebilst, ka 80 procentu Baltinavas pagasta iedzīvotāju ir latvieši.
685 paraksti par Ivangorodas pievienošanos Igaunijai
Gar Baltinavas pagasta austrumu malu iet Krievijas robeža, ko pēc Valsts robežsardzes pasūtījuma 2017. gadā izbūvēja Jelgavas būvsabiedrība “Igate”. Baltinavas pagastā Krievijas robeža neiet pa agrāko Latvijas un Krievijas robežu, bet gan pa līniju, pa kuru 1944. gada augustā Padomju Savienības okupācijas vara atdalīja citam okupantam – vācu nacistu karaspēkam – atkarotās Latvijas PSR teritorijas. Atjaunotās Latvijas valsts sākumā un līdz pat 2007. gadam par Abrenes (Pitalovas) un tai piegulošo sešu agrāko pagastu atgūšanu augstākajā politiskajā līmenī ritēja diskusija. Tad arī zināma Rietumu sabiedroto spiediena ietekmē notika piekāpšanās Krievijai un parakstīts Latvijas un Krievijas robežlīgums, kas Latvijas valstij nozīmēja atteikšanos no Abrenes.
Pirms gadiem septiņiem lvportāls.lv rakstīja, ka 2005. gadā Krievijas prezidents Vladimirs Putins par Latvijas politiķu pretenzijām pret Abreni esot teicis: “Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis.” Tagad, kad Ukrainas armija atbrīvo ienaidnieka okupētās teritorijas un Rietumi vienoti atbalsta Ukrainas cīņu, Krievijas diktatora un acīmredzamā kara noziedznieka Putina izteikums par “beigta ēzeļa ausīm” sanāk gan pilnīgi citā kontekstā.
Zīmīgi, ka vēl 2010. gadā, kad Putina režīms nelikās tik agresīvs (Krievija bija iekarojusi tikai daļu no Gruzijas), Krievijas Ļeņingradas apgabala pilsētas Ivangorodas iedzīvotāji savāca 685 parakstus par savas pilsētas pievienošanu Igaunijai, Narvai, un līdz ar to Eiropas Savienībai. Nav atrodamas publikācijas par to, vai šai iniciatīvai bija kāds turpinājums. Taču Ivangoroda, līdzīgi kā Abrene latviešiem, līdz 1944. gadam bija okupētās Igaunijas PSR sastāvā. Nav manīts, ka Pitalovas iedzīvotāji būtu uzdrošinājušies paust līdzīgu politisko gribu. Vēl pirms dažiem gadiem Krievijā publicētie statistikas dati liecināja, ka Pleskavas apgabalā un visdrīzāk jau Pitalovas rajonā dzīvo vismaz vairāki simti cilvēku, kuri sauc sevi par latviešiem.
“Vai mums to vajag?”
Baltinavas Rudens gadatirgū, kur bija sabraukuši apkārtnes amatnieki un pārtikas mājražotāji, paveicās aprunāties ar kādu kundzi, kurai Krievijas robežas viņā pusē ir radi un tur arī apglabāts vectēvs. Kundze ar radiem regulāri sazvanās. Uz jautājumu, vai radiniekus nav skārusi mobilizācija karam Ukrainā, baltinaviete atbildēja: “Dieviņš stāv klāt, un viss ir kārtībā.” Tomēr viņa piebilda, ka pēdējā laikā sarunas stils ir kaut kā mainījies - '' Nerunājam neko, tikai par veselību, par citiem radiniekiem”. Var nojaust, ka viņai ir bažas, ka saruna var tikt noklausīta, izmantota pašiem par sliktu. Latvija ir NATO valsts, un NATO taču atbalsta Ukrainu. Agrāk baltinaviete ar radiem regulāri tikusies, tad izmantota pierobežas vīza. Tagad tā nav pieejama. Kundze domā, ka tādu izdevīgu pierobežas vīzu ar Krieviju vairs nebūs. “Dzīvosim – redzēsim,” viņa nosaka. Bet vai Pitalovu jeb Abreni Latvijai būtu vēlams atgūt? Uz to baltinaviete jautā pretī: “Vai mums to vajag?” un piebilst: “Pierobeža ir pierobeža.” Kundze uzskata, ka gar Latvijas robežu ir jādzīvo valstij lojāliem pilsoņiem. Ja robežu pārceltu tālāk uz austrumiem, sanāktu, ka pierobežā dzīvo cilvēki, kas ilgu laiku bijuši agresīvās kaimiņvalsts ideoloģijas ietekmē un nav Latvijai lojāli.
Latgalē vēl latvieši mazākumā
Par sadarbību ar kaimiņiem Krievijā Baltinavas vidusskolas direktors un Balvu novada deputāts Imants Slišāns teic, ka jau vairākus gadus nekas nenotiek. Viņš arī skeptiski vērtē domu, ka paredzamā Krievijas sabrukuma rezultātā Pitalova jeb Abrene atkal varētu tikt pievienota Latvijai. “Vēsturiski izveidojies tā, ka Latgales pilsētās Rēzeknē, Daugavpilī, Balvos, Krāslavā vai Preiļos un citviet – agrākajos rajonu centros – latviešu ir mazāk, bet apkārt lauku pagastos vairāk. Taču Abrenē jeb Pitalovā pirms okupācijas bija otrādi – pilsētā, kur izvietojās apriņķa iestādes, dzelzceļa mezgls, latviešu bija vairāk, bet laukos lielākoties dzīvoja vietējie krievi.” Imants Slišāns uzsver, ka mūsdienās Latgale ir vienīgais Latvijas vēsturiskais novads, kur latviešu vēl pagaidām ir mazākums (lielā mērā Daugavpils etniskā sastāva dēļ). Tā bija padomju laikos, un tā palicis arī trīsdesmit atjaunotās neatkarības gadus. “Ja tagad Latvijai atnāk 1944. gadā zaudētā Abrene, tad latviešu īpatsvars Latgalē samazinātos vēl vairāk,” spriež Imants Slišāns. “Zemi no Abrenes pievienošanas Latvijas valsts atgūtu, bet vai Latvijai lojālus cilvēkus?” retoriski un ļoti skeptiski jautā Latgales politiķis un sabiedriskais darbinieks.
Belorusskijas Abrenes apriņķī nebija
Runājot par agrākajiem kultūras un saimnieciskajiem sakariem ar Krieviju, Pitalovas rajonu, Imants Slišāns stāsta, ka padomju laikos Baltinavas vidusskolas skolēni braukuši uz nodarbībām peldbaseinā Belorusskijas ciemā, kas arī tagad atrodas 12 kilometru attālumā – apmēram pusceļā starp Baltinavu un Pitalovu. Tolaik Belorusskija veidots kā kolhozu paraugciemats ar daudzstāvu ēkām un sporta bāzi. Turpat arī atradies precēm bagāts veikals, kas divtūkstošo gadu sākumā jau bija noārdīts. Padomju laikos braukšana uz Belorusskiju bijusi tuvāka nekā uz Viļaku vai Balviem. Skaidrs, ka tāda Belorusskijas ciemata Latvijas laika Abrenes apriņķī nebija. Tā nosaukums liecina par Padomju Savienības un Krievijas impērisko politiku – atņemt teritoriju, sajaukt tautas un slāpēt nacionālo apziņu.
Beidzamo reizi Pitalovā Imants Slišāns bijis divtūkstošo gadu sākumā. Tas sanācis Pitalovas pilsētas svētkos, kuru pasākumi ritējusi gan rajona centrā, gan Belorusskijas ciematā. Latviešu viesi pieņemti labi. Vietējā sabiedrībā vēl nav bijusi manāma agresija, ko Putins savas varas laikā mērķtiecīgi jau bija sācis kultivēt. Baltinavas skolēnu koris koncertā krieviski dziedājis Raimonda Paula dziesmu popūriju. Imantam Slišānam atmiņā palicis, ka pirms koncerta no skatuves mikrofonā izskanējis priekšlasījums par Pitalovas rajona vēsturi. Tajā nav noklusēts, ka apmēram divdesmit gadu Pitalova (Abrenes apriņķis) bija Latvijas valsts teritorija, kas tad nu ar “likteņa gribu” pievienota Krievijai. Pitalovas svētku reizē baltinavieši uzstājušies Belorusskijas ciematā, kas izskatījies diezgan noplucis.
Kā pozitīvu faktu Imants Slišāns piezīmē to, ka krievi respektē veco Abrenes ģerboni ar zirga pakavu. Arī tagadējā Pitalovas ģerbonī ir zirga pakavs, kam gan pievienoti Krievijas simboli. “Mēs toreiz sēdējām kopā ar kultūras darbiniekiem, un viņi, būdami krievi, ar lepnumu teica, ka viņu senči ir tādi paši latgalieši (“latgaļci”). Tikai tagad katrs savā robežas pusē. Domājot par mūsdienu vēsturisko situāciju, Imants Slišāns teic, ka līdzīgas draudzēšanās ar krieviem paaudzei vecumā ap piecdesmit sešdesmit diez vai iznāks piedzīvot. Optimismu viņam dod tas, ka pēc sakāves Otrajā pasaules karā vācieši no fašisma uz demokrātisku pārmaiņu ceļa nonāca samērā ātri.
Upe skaitās dabisks šķērslis
Imants Slišāns stāsta, ka gar viņa dzimtas mājām, kas atrodas netālu no robežas, iet būvsabiedrības “Igate” būvētais žogs un uzartā josla. Uz 284 kilometru garās Krievijas robežas “Igates” veidotā infrastruktūra tapa vēl 2017. gadā, un tās galvenais mērķis bija ierobežot nelegālo migrāciju. Tā nav aizsardzības jeb fortifikācijas būve. Žogs izbūvēts tikai tajās vietās, kur robežas pāriešanai nav dabisku šķēršļu. Braucot uz Baltinavu pa šoseju P45 Kārsava–Viļaka, nākas šķērsot apmēram piecu kilometru garu posmu, kur parasta ceļa zīme norāda, ka braucējiem te nav atļauts apstāties. Šoseja valsts robežai pietuvojas līdz varbūt tikai pārsimt metriem. Nopļautā pļavā, kurā gan nav siena ruļļu, redz Latvijas robežsargu torni, un kādus pāris kilometrus tālāk saskatāms arī Krievijas robežsargu tornis. Žoga šajā vietā nav, jo starp P45 šoseju Latvijā un Krievijas teritoriju tek Kūkovas robežupe – dabisks šķērslis robežpārkāpējiem (upi iespējams redzēt uz kartes, dabā no braucoša auto tās zālēm apaugušos krastus var nepamanīt). Upes posmā pie pašas Baltinavas vairākus kilometrus Kūkova nav robežupe. Tur tai varot pārbrist. Tiesa, pēc 2017. gada augusta lietavu plūdiem, kad Kūkova un tās baseina upītes izgāja no krastiem, appludinot mājas Kārsavā un Baltinavā, simtiem hektāru labības lauku, Kūkova ir bagarēta un tās dziļums palielinājies.
Robežas žoga nav arī posmā pie Sanktpēterburgas–Varšavas dzelzceļa līnijas, kur vairāk nekā desmit kilometru garumā valsts robeža ir dzelzceļa uzbērums. Pats Sanktpēterburgas–Varšavas dzelzceļš Rietumu pret Krieviju vērsto ekonomisko sankciju dēļ ir tukšs un kluss, bet agrāk te vestas ogles un pat gāja Rīgas–Pēterburgas pasažieru dzelzceļa līnija.
Runājot par žogu gar Krievijas robežu, būvsabiedrības “Igate” valdes priekšsēdētājs Māris Peilāns teic, ka 2017. gada būvēts atbilstoši robežsargu vēlmēm. Publikācijas presē liecina, ka jaunuzbūvētais žogs gar Krievijas robežu parādīja tā efektivitāti – samazinājās nelegālo imigrantu skaits. Tiesa, tieši Baltinavas pusē arī agrāk tādu redzēts maz. Nelegālais Krievijas robežas šķērsotājs ar naudas (eiro) maisu gan ir varonis Anitas Ločmeles (Danskovītes) lugā “Ontons un Ziemassvētki”, ko Baltinavas teātris iestudēja 2006. gadā. Dramaturģe teic, ka reāla prototipa tam tomēr tolaik nebija.
Pēdējā laikā Baltinavas centrā pie veikala ir redzētas automašīnas ar Ukrainas numuriem. Bet nav zināms, ka tām būtu kāds sakars ar nelegālu robežas šķērsošanu. Nekas satraucošs Baltinavas pusē nav gadījies. Iespējams, automašīnām ar Ukrainas numurzīmēm ir saistība ar patvēruma meklētājiem no Ukrainas, kas dzīvo 19 kilometru no Baltinavas Tilžas internātskolā un diezgan plašā apvidū brauc uz darbu.
Imants Slišāns
Latvijas un tieši Latgales sabiedriskais darbinieks, Baltinavas vidusskolas direktors, Balvu novada domes deputāts. Agrāk ģeogrāfijas skolotājs, Balvu laikraksta “Vaduguns” žurnālists, Baltinavas amatierteātra “Palādas” aktieris.
Kopš jaunības interesējies par dzimtās puses, sevišķi Baltinavas novada, vēsturi, dabu, ģeogrāfiju, kā arī par Latgales un latgaļu, latgaliešu vēsturi, par Latgales kultūrvēsturisko mantojumu, latgaliešu valodu, par izcilām personībām Latgales kultūrvēsturē interese ir kopš studiju gadiem.
Saņēmis latgaliešu kultūras balvu “Boņuks” nominācijā “Gada skolotājs”, Nikodema Rancāna balvu par ieguldījumu latgaliešu valodas, literatūras un kultūras vēstures tradīciju iedzīvināšanā, kā arī “Baltinavas novada lepnums 2018” balvu.
2021. gadā par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā apbalvots ar Atzinības krusta ordeni.
2021. gada Administratīvi teritoriālajā reformā Imants Slišāns aizstāvēja viedokli, ka Varakļānu novads būtu pievienojams
Gaitis GRŪTUPS
Uz foto: Varšavas - Sanktpēterburgas dzelzceļš pie Kārsavas
Autora foto
Turpinājums sekos
