Puteņainā februāra sākums… Skumjš laiks, bet pēc senas tradīcijas pirmo pēdējā ziemas mēneša sestdienu rotā skolas absolventu vakari. Tāda ir realitāte: mūsu kādreiz daudzapdzīvotajā novadā tagad ir palikušas tikai trīs vidusskolas. Tieši puse! Šoreiz dodos uz Dagdu, kur vienmēr ir tik interesanti strādāt.
Emocijas sāk virmot jau pie reģistrācijas galda ar noslēpumaino simbolu – pagājušā gadsimta video kameru. Priecīgi smaidi, cieši apskāvieni un tieši te, kāpņu starpposmos, jau laicīgi mīļajiem skolotājiem tiek pasniegti ziedu pušķi un krāšņas rozes. Svētku burzma, “savējo” drudžainā meklēšana un pavisam drīz ar vecāko klašu audzēkņu palīdzību dārgie viesi apvienojas pa klasēm. Daudzi cenšas nokļūt “Ezerzemes” fotoobjektīvā, bet avīze nav no gumijas. Tomēr no uzstājīgajiem 1988. gada absolventiem izgrozīties neizdevās. Un labi, ka tā – ir pirmais veiksmīgais kadrs un pirmās lappuses rota.
… Pārpildīta skolas zāle, goda vietās sirmuma sudraboti izglītības sistēmas veterāni, bijušo skolotāju nav! Tā ir jūsu zvaigžņu stunda, mūsu dārgie labā, saprātīgā, mūžīgā sējēji. Jo mācās taču no tā, kuru mīl! Pareizā audzināšanā slēpjas varenais pasaules pārvērtību noslēpums, un, jo pilnīgāks mācību process, jo laimīgāki cilvēki. Pedagogs ar lielo burtu mīl priekšmetu, ko māca, un mīl tos, kurus māca. Viss talantīgā skolotāja nenovērtējamais kapitāls ir skolēnos, bet pasaule tāpēc arī eksistē, lai mēs to izzinātu. Vai es kļūdos?
Uz skatuves iznāk vadītāji – Amālija, Līga, Reinis un atklāj ilgi gaidītā vakara galveno intrigu. Šodien divpadsmitklasnieki – scenāristi, režisori un producenti, bet visi zālē – aktieri un aculiecinieki tam, kā top vēsturiska kinofilma ar nosaukumu “Absolventu tikšanās vakars 2023”. Un pazibēja kadri aiz kora dziesmas vadmotīva “Paldies, mīļie!”. Dziedāja skolotāji Ilze Spiridonova, Aija Utkina, Ilze Tukiša un Aigars Orols, līdzi dziedāja visa zāle, jo dziesmas vārdi tika rādīti uz ekrāna. Tāpēc arī kinozāle!
Saskaņā ar scenāriju absolventu-jubilāru sasaukšanās sākās ar 1953. gada absolventiem, kad tika nosaukts septiņdesmit astotais gads, uz skatuves iznāca četri absolventi. Visi Dagdas vidusskolas pedagogi – Ausma Grizāne, Sofija Voronova, Aija Babra un pašreizējā skolas direktore Vija Gekiša. Dvēseliskie vārdi, adresēti dzimtajai skolai, kļuva par jaunā scenārija saukli un, domāju, ne tikai man radās doma “Par skolotāju tāpat kā par mākslinieku ir jāpiedzimst. Un vislabākā audzināšanas metode – mīlestība pret tuviniekiem un dzimto novadu. Uz tā balstās un vienmēr balstīsies labestības pasaule.” Rakstot šo rakstu, neviļus nonācu pie secinājuma, ka starp absolventiem-jubilāriem, veiksmīgiem profesionāļiem budžeta sfērās, biznesmeņiem, mazās uzņēmējdarbības pārstāvjiem, meistariem, speciālistiem, radošo profesiju pārstāvjiem šajā zālē visbiežāk tika saukti tieši pedagogu vārdi. Un ne nejauši direktores vietniece Irēna Maļkeviča man pačukstēja: “No 38 strādājošajiem Dagdas pedagogiem 29 ir dzimtās skolas absolventi!” Pēc manām domām, Dagdas pedagoģija, tāpat kā kultūra, ir pelnījusi vērā ņemamu uzmanību. Par apstiprinājumu – mērķtiecīgi jauninājumu meklējumi, kā arī nenogurdināma vēlme sekot Eiropas standartiem.
Kino epopejas veidošana ritēja kā pa sviestu, kā tik jubilejas klase – tā radošuma pērle. Pateicības uzplūdos pat cienījamas dāmas un kungi, kā neaizmirstamajos skolas gados, zaudēja valodu, ieskatījās špikeros, tas arī pastiprināja īpašo sirsnības šarmu. Starp jubilāru komandām mani iedvesmoja divas visdraudzīgākās klases. Starp 1988. gada absolventiem ar oratora dotībām un latgaliešu valodas prasmēm izcēlās Ilga Šuplinska, valstī zināma deputāte un publiska persona. Divdesmitgadnieki kinofilmu rotāja ar milzīgiem ziedu pušķiem vīriešu rokās.
Kas tā par latviešu filmu bez dziesmām un tautas dejām?! Un te neiztikt bez vakara naglas: kopā ar saviem tautas deju kolektīva “Atspolīte” audzēkņiem uz skatuves kāpa arī vadītāja Marika Vaičule. Likās, sevi pārspēja arī vecāko klašu skolēnu vokāli instrumentālais ansamblis “Lēciens”, ko vada Olga Boboviča. Jubilāru parādi noslēdza divpadsmitās klases skolēni, izpildot dziesmu “Gaismiņa”, kam sekoja uzaicinājums apmeklēt skolas muzeju, kur bija skatāma jubilejas foto izstāde.
Atmiņu vakars tuvojās kulminācijai, žēl, bet klasesbiedru valši palika aiz kadra. Arī bez tā pietika kadru, kas izsaka vairāk par vārdiem.
Aleksejs GONČAROVS
