Asūnes pavasara piezīmes

 Iemesls ir sezonāls: tika gatavots koncerts, kas veltīts astotajam martam, bet to nācās pārcelt – daudzi slimo. Kultūras pasākumu organizatore Aina Skoromko, no kuras sejas nekad nepazūd simpātiskais smaids, tā arī paskaidroja: “Tu jau zini, mūsu aktieri ir dāmas. Viņām taču ir tiesības kaut reizi gadā koncertu apmeklēt kā skatītājām. Par tādu mūsu aktivitāti pienākas pelnīta atelpa! Šodien dziedās mūsu kopīgie paziņas no Šķaunes, ansamblis “Atpūtai”, dejos – populārie “Fazira” un “Karameļkas” no Feimaņiem. Scenāriju esmu labi pārdomājusi, jābūt interesanti, pat ļoti.”

Ilonas Kozlovskas dziedošo kompānijā visiem varu nosaukt vārdus. Nenogurdināmie Šķaunes izgudrotāji iedomājās papildināt skatuves tēlus ar mini cepurītēm zilā krāsā, atdarinot vizbulītes. Kļuvuši jaunāki, labāki, acu ne atraut. Maizi viņiem nedot, tik atļauj piedalīties fotosesijā. Kolektīva galvenā rota – stiprā dzimuma pārstāvis. Pats novēroju, cik ilgi Vilhelmam Andžānam tika piestiprināts tauriņš. Protams, zilā krāsā. Skatuves veterāniem mēģinājums nav vajadzīgs, tāpēc jau eksistē balss ieskandināšana autobusā, laukos prot novērtēt katru minūti!

Ilgas Marejevas dinamiskās dejotājas esmu fotografējis daudzreiz – Dagdā, Krāslavā, Izvaltā, Konstantinovā, Svariņos, nemaz nevar visu atcerēties. Beidzot ir iespēja iepazīties. Kas gan varēja iedomāties, pēc profesijas - ārste, pēc aicinājuma – horeogrāfe. Dejo pati, izdomā priekšnesumus, šuj tērpus, ne parastus, bet gan spīdīgus! Pati atzinās: “Mans kredo – pārsteigt skatītājus, atrast un piedāvāt kaut ko neparastu. Aiz muguras jau divpadsmit meklējumu un atradumu gadi.” Visefektīvākā “Karameļku” dejotāja – tumsnējā Gabriella, vadītājas meita. Astotās klases skolniece atzīst: “ir patīkami būt atpazīstamai, uzstājamais ar prieku - gandrīz katru nedēļu!”

Neliela atkāpe no tēmas – kultūras sfērā nav sīkumu. Piemēram, pieticīgā Asūnes tautas nama ēka. Mazāku un šaurāku neatminos, bet cik te ir mājīgi! Aizstiklotajā koridorā katru atnācēju sveicina dekoratīva ekspozīcija – gadalaika atspulgs. Uz foaje frontālās sienas – glezna ar varena ozola attēlu, lielisks fons fotografēšanai! Rozīnīte – kvēlojošs kamīns skatītāju zālē. Mājas pavards, kas acumirklī rada mājīgumu un lielas ģimenes atmosfēru. Un katrā pasākumā šajā zālē redzu gan zīdaiņus un jaunos vecākus, gan vidējās paaudzes cilvēkus un cienījamās vecmāmiņas un vectētiņus. Tajā piektdienā Aina ļoti pārdzīvoja par skatītāju aktivitāti, bet beigu beigās vietu knapi pietika.

Jebkurā koncertā liela nozīme ir pirmajam numuram. Nodziest gaisma, no piķa tumsas uz skatuves iznirst dejotājas – gaisīgās, baltās kleitās, kas izgaismotas simtiem lampiņām.

Kosmiska mūzika un atstrādāta kustību plastika rada fantastisku gaismas viļņu efektu. Jau kuru reizi “Faziras” uzstāšanos saucu par eksotisku, precīzāk nepateiksi. Vai tad tas nav talants – aizraut publiku jau ar pirmo uzstāšanos. Ilona Kozlovska savus audzēkņus ieveda jau iesildītā zālē. Pasteidzoties uz priekšu, paslavēšu skatuves desantu no pierobežas ciema par precīzi izvēlētu repertuāru. Skatītāju “uz urrā” uzņēma dziesmas par mīlestību, par pavasari, par skumjo Latgales ciema likteni.

Pirmo reizi dzirdēju, kā pati Aina (bez ieskatīšanās papīra lapā!) nolasīja garu humora pilnu monologu – par sievietes loģiku. Pats tā smējos, ka aizmirsu par fotoaparātu. Otrs vietējais priekšnesums – jaunā pianista Roberta Stankeviča uzstāšanās, kuru zāle apbalvoja ar ilgiem aplausiem. Pavasara koncerta kulminācija – parodija par populāru dziedātāju no tālienes. Skatītāji eksplodēja smieklos. Katrai daiļā dzimuma pārstāvei tika pasniegti ziedi. Līdz asarām aizkustinoši, pazīstamā Asūnes sirsnība…

Dāvājiet labus vārdus!

Portreta skice

Uz lauku ballēm cenšos atbraukt laicīgi. Ir tik aizraujoši vērot aizkulisēs notiekošo, un ne reizi vien ar “slēpto kameru” esmu ieguvis visinteresantākos kadrus. Tovakar ierados pāris stundas pirms koncerta, bet “kultūras ministram” viss ir pilnīgā kārtībā. Skatuve noformēta pavasara noskaņās, kamīnā skatītāju zālē draiski sprakšķ malkas pagales, scenārijs gatavs. Saku, nāc apsēdies, parunāsim, tik sen taču draudzējamies, bet es par tevi neko nezinu. “No kurienes tu esi?” jautāju.

“Kauns tev nezināt, es esmu vietējā. Tēvs savām rokām Asūnē uzbūvēja māju,” viņa atbild. Un te seko pirmais atklājums: izrādās, Žanna Aišpure, pagastu vadītāja, ir viņas māsa. Kopā dejo ansamblī “Balzams dvēselei”. Kolorītas dāmas, kuru fotogrāfija papildināja manas izstādes kolekciju. Kopumā Isaku ģimenē ir trīs meitas, visas veiksmīgas, Aina ir vecākā.

Otrs negaidīts atklājums: mana patīkamā sarunbiedre ir diplomēta agronome, lauksaimniecības akadēmijas absolvente. Turklāt Aina ir no tiem retajiem cilvēkiem, kas mācās visu dzīvi. Daugavpils Universitātē neklātienes studijās pedagoģijā ieguva otru profesiju, precīzāk – viņa ir fizikas, ķīmijas, bioloģijas un ģeogrāfijas skolotāja.

Savu likteni, pareizāk, vīru viņu satika Jelgavā. Topošais inženieris trīs gadus satikās ar agronomi, tas vainagojās ar kāzām Asūnē. Radu saime liela, tāpēc kāzās bija ap simts viesu, jautrība vēl nebijusi: katrs piektais viesis students. Savas darba gaitas jaunie speciālisti uzsāka Ežezera krastā, jo Sergejs Skoromko ir sovhoza “Ezernieki” stipendiāts. Mājokļa jautājums tika atrisināts bez problēmām: sākumā īrēja mājokli, pēc gada saņēma vienistabas dzīvoklī kopmītnēs, pēc tam divistabu. Tolaik tā bija liela veiksme. Tur piedzima gan Igors, gan Karīna. Jaunajam agronomam tika uzticēta tālā brigāde, jabrauc septiņi kilometri pa grants ceļu. Vienlaicīgi audzināt bērnus un katru dienu mīt pedāļus drīz vien apnika, tad Ainai piedāvāja mākslinieciskā vadītāja vietu ciemata klubā. Viņas daudzie talanti atklājās gan skolas, gan studentu gados. Darbs bija pa prātam, ne putekļains, tāpēc, ilgi nedomājot, devās pēc otra diploma. No tā laika arī mācīja.

Kad pienāca jauno zemes mērnieku laiki, Aina pierunāja Sergeju doties atpakaļ uz tēva mantoto zemi.  Viņam, pēc to laiku mērauklas bija naudīgs amats – Dagdas ugunsdzēsības posteņa vadītājs; viņa – kur tik nebija mācījusi, arī Dagdas tehnikumā. Izlēma būvēt sev mājas netālu no Asūnes, sākumā uzbūvēja kūti un saimniecības ēkas, audzēja slaucamas govis, vēršus nodošanai, cūkas. Kredītus neņēma. Pēc gada ievācās kaut arī vienā istabā, toties zem savas mājas jumta. Bērnus palīdzēja pieskatīt Ainas māmiņa, labi, ka skola blakus.

“Ak, es visur paspēju. Kur tik nemācīju,” tagad atzīst Aina. Mācīju Asūnē, Dagdā, Bērziņos, Andzeļos, Skaistā… Līdz pat šai dienai vizinos uz Krāslavu un Andrupeni.” Kas attiecas uz personīgo īpašumu, tad trīs gadu laikā tika uzbūvēta laba māja, ar mezonīnu. Otrajā stāvā – divas bērnistabas. Nebeidzamo ģimenes rūpju virpulī nemanot izauguši bērni un pametuši vecāku ligzdiņu. Gan dēlam, gan meitai ir augstākā izglītība. Karīna ar ģimeni dzīvo Rēzeknē, privātmājā, ko uzdāvinājuši abu jauniešu vecāki. Bet Igors ir pulkvežleitnants-robežsargs, strādā Rīgā, bet kabinets atrodas Daugavpilī. Mana stāstniece izstāstīja kādu stāstu. Reiz meita atveda uz Asūni paciemoties draudzeni Ievu no Balviem un neviļus iepazīstināja ar brāli, izrādījās – liktenis. Tagad Ieva ir pasniedzēja Saules skolā, viņiem ar Igoru ir divi dēliņi, jaunie bokseri.

Atgriezīsimies pie raksta galvenās varones. Kad deviņpadsmitā gada pavasarī tika slēgta Asūnes skola, Ainai sākās kultūras darbinieces karjera. Viņa ir galvenā dejotāja, dzied ansamblī un, kā tovakar izrādījās, lieliski deklamē. Un vissvarīgākais – viņai piemīt organizatora talants. Bija laiks, kad Dagdas puse izcēlās ar pļāvēju sacensībām, kurās Asūnes komanda pastāvīgi ieguva godalgotas vietas. Skaidra lieta, ka Ainai bija visvieglākā un visasākā izkapts. Pirms vairākiem gadiem Dagdā, spēkavīru šova laikā tika piedāvāts skatītājiem pamēroties spēkiem. Kurš uzvarēja? Bez šaubām, Aina Skoromko. Tagad viņa jokojot saka: “Te pie vainas gēni, mans tētis, Vladislavs Isaks, nodarbojās ar svarcelšanu un bija Ziemeļu flotes čempions. Bet es spēku ieguvu savā saimniecībā, labāku trenažieri neizgudrosi.”

Nenogurdināšu lasītājus, nosaucot virkni masu pasākumu, kas tiek rīkoti Asūnē. Nosaukšu tikai galvenos – vasaras regate un tradicionālais ritmisko deju festivāls “Dejotprieks”. Īsta bauda fotožurnālistam! Uz manu jautājumu par sapni Aina atbildēja acumirklī: “Sagaidīt to laiku, kad visi trīs mazbērni iegūs augstāko izglītību.”

…Uz pasākumu atnāca pazīstama dāma no nerimstošo cilts – Anna Vojevodska.  Mana kolēģe momentā uzstādīja ultimātu: “ Aleksej, tā ir mana labā roka, ja neuzrakstīsi par Aņečku, tad arī par mani neraksti! Sarunāts?”

Nav kur likties, nevar taču tukšām rokām atgriezties no Asūnes. Turklāt, arī pats vairākkārt esmu klausījies Vojevodskas dziesmas. Arī viņa ir vietējā, divreiz diplomēta – dārzkope un bibliotekāre. Pirmā profesija, lai dzīvotu pārticībā, bet otra – dvēselei. Trīsdesmit trīs gadus grāmatu pasaulē, gandrīz visu laiku pašdarbībā. Mazajā bibliotēkā ir pieci tūkstoši literatūras vienību, bet grāmatu glabātājai piemīt prasme katram atrast interesēm atbilstošu lasāmvielu. Ar rūgtumu atzīst: lasītāju skaits samazinās. Anna ir arī zināma rokdarbniece, pats izstādēs esmu apbrīnojis viņas smalkos darbus, meistares siltuma piepildītus. Visur viņa paspēj un atklāj, ka bijušajā ciemā Kozlovo palikusi vien viņas māja ar skaistu nosaukumu “Stirna”.

Uz mirkli tautas namā ielūkojās simpātiska meitene, Anna paskaidroja: “ Mana jaunākā meita, studente. Topošais vetārsts.”

Tik ļoti gribas ticēt, ka lauki atdzims!

Aleksejs GONČAROVS