Drīz būs gads kā Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem gatavojas ukraiņu puisis Vadims Dzis. Par to, ka gaidāmie svētki būs varenskaisti, viņš spriež tikai no videoierakstiem. Nekad agrāk savos divdesmit sešos gados Vadims tādā notikumā nav bijis – ne kā dalībnieks, ne arī kā skatītājs. Taču arī viņam gaidāmie svētki ir personīgi īpaši. Proti, uz tiem no Ukrainas gatavojas atbraukt mamma un piecpadsmit gadus vecais brālis. Vadims ļoti grib satikt tuvākos cilvēkus, kurus nav redzējis vairāk nekā pusotru gadu. Vadims grib arī to, lai māte un brālis redz, kā viņš dejos Rīgā. Iespējams, ka Vadima māte, kas ir invalīde, pēc svētkiem kādu laiku paliks Latvijā. Tas tāpēc, ka Krievijas teroristiskā uzbrukuma plosītajā Ukrainā medicīniskā palīdzība ir apgrūtināta.
Jelgavas novada Kalnciema pagasta vidējās paaudzes deju kolektīva “Pavediens” vadītāja Daina Majoka Vadimu raksturo kā draudzīgu, centīgu un izpildīgu dejotāju, kurš nekautrējas jautāt par to, ko sākumā nesaprot. Ierastās deju kolektīva vadītājas komandas Vadimam vairs nav jātulko. “Es nezināšu pateikt, kura Vadimam ir mīļākā latviešu deja, bet, apgūstot Deju svētku repertuāra “Kūmas”, viņš man reiz teica, ka ar šo deju esot tā, ka kājas pašas grib dejot,” stāsta “Pavediena” vadītāja.
“Es neesmu kara bēglis,” iepazīstoties par sevi saka Vadims Dzis. “No Ukrainas uz Latviju atbraucu 2021. gadā ar mērķi vairāk nopelnīt un atbalstīt “savu mazo un draudzīgo ģimeni”. Viņš ir palicis Latvijā arī kara laikā un ļoti cer, ka drīz karš dzimtenē beigsies. “Dzīvoju dienu no dienas. Ko varu izdarīt šodien, to arī daru. Kas būs pēc mēneša un vēlāk? To nezinu. Gribu, lai visi paliek sveiki un veseli,” teic Vadims. Viņa pilsētu Viņņicu, kas atrodas Ukrainas vidienē, Krievijas armija pēdējo reizi apšaudīja pērn jūlijā. Teroristiskā apšaudē, kas notika gaišā dienas laikā, ļaudīm pildītā pilsētā, uz ielas sprāga raķete un gāja bojā sieviete ar četrus gadus vecu meitiņu.
Piedalīšanās deju kolektīvā “Pavediens” Vadimam palīdz saglabāt līdzsvaru. Viņš cenšas neizlaist nevienu mēģinājumu. “Es vienmēr esmu centies apgūt ko jaunu. Esmu koledžā mācījies par pavāru, taču pēc tam strādāju par oficiantu, tad būvēju paneļu mājas. Piemēram, tagad Rīgā strādāju par santehniķi,” par savu dzīves stilu teic Vadims. Arī latviešu tautas deja viņam ir kaut kas jauns, ko gribas apgūt. Tomēr pirmais impulss šajā ziņā viņam bijis pilnīgi negaidīts. Pagājušā gada pavasara vakarā piezvanījis kalnciemietis Jevgeņijs Konstantinovs jeb Žeņa, no kura Vadims īrē dzīvokli un kurš pats nodarbojas ar kūdras biznesu Latgalē, un vaicājis: “Ko dari? “ Ukraiņu puisis atbildējis, ka vienatnē trinkšķinot ģitāru. “Tad tu esi radošs cilvēks! Vai negribi nākt dejot?” jautājis Jevgeņijs. “Kā tas ir dejot?” aicinājumu pirmajā brīdī nav sapratis Vadims. Tad Žeņa paskaidrojis, ka pats tikai gadu dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā “Pavediens”, kurā, kā tas bieži vien mēdz būt, trūkst vīru un puišu. Vadims tur būtu laipni aicināts. Tas ukraiņu puisi ieinteresējis. Uz pirmo mēģinājumu “tikai paskatīties” Vadims atnācis ielas apavos, bet nākamo reizi jau bija līdzi kurpes, kurās var dejot. Vadims stāsta, ka Ukrainā tagad viss strauji mainās, pieaug tautas nacionālā pašapziņa, cilvēki runā ukrainiski un ziedo kosmiskas summas uzvarai cīņā ar iebrucēju. Agrāk tas nebija iedomājams. Par latviešiem Vadims saka: “Skaudība ir slikts vārds. Bet man labā nozīmē skauž, cik latvieši jūtas brīvi un no viena dzīves brīža paņem to maksimālo. Ukrainā ļoti reti varēja sastapt cilvēkus, kurš, piemēram, izbauda deju,” teic Vadims. Viņš ir pārliecināts savā ticībā, ka arī Ukrainā cilvēki savā valstī kļūs brīvāki un elpos ar pilnu krūti.
Gaitis GRŪTUPS
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
