Krāslava. Gadsimta jubileja par godu pilsētas statusam, kā bija gaidīts, kļuva par stimulu tautas pašdarbības veicināšanai. Mazā dzimtene – svēts jēdziens.
Mūsu laikrakstu uzaicināja uz Siena ielas esošo un bijušo iedzīvotāju salidojumu. Kas tāds manā mūžā vēl nebija piedzīvots, tāpēc ar lielu pateicību nosaukšu lieliskās idejas autorus – Ģertrūde Ļetunova (Bubina), Ērika Dundure un Vivija Bubina.
Dzimtās mājas – pirmā pasaules izzināšanas vieta un neizdzēšamas ainas no tālās bērnības un jaunības, kas paliek mūsu atmiņā uz visu mūžu. Viņi sapulcējās, sagaidot lielos pilsētas jubilejas svinību pasākumus. Vairums no viņiem saglabājuši uzticību Krāslavai, bet bija arī viesi no Rīgas, Valkas, Daugavpils… Neaprakstāms satikšanās prieks, kādam pēc četrdesmit, pat piecdesmit gadiem. Viens otru atpazina ne uzreiz, tad sekoja kvēli apskāvieni un atmiņu vētra.
Mēs visi nākam no bērnības… Ar sirmumu rotātās dāmas un kungi atminējās vecāku stāstītos stāstus par šo provinciālo pilsētiņu, kurā reiz darbojās ādas pārstrādes uzņēmums un tekstilfabrika. Ielu sākotnēji sauca Pagrabu iela, pēc tam tā kļuva par Siena ielas turpinājumu, kas visticamāk, savu nosaukumu guvusi no blakus esošā tirgus, kurā tirgoja sienu. Kompakta ebreju ģimeņu dzīvesvieta, un mans senais paziņa Viktors Stefanovičs acumirklī sāk saukt īstenus Krāslavas uzvārdus – Šugaļi, Zarembo, Šlosbergi… Kara liesmās ne visas Siena ielas mājas palika neskartas, vēl drausmīgāk Holokausts – nedzīstoša cilvēces rēta. Genocīds Latvijā – tie ir 70 tūkstoši zvērīgi iznīcinātu vietējo ebreju un 20 tūkstoši deportētu. Pilsētas ģerbonī – laiva ar pieciem airiem, ja līdz tam briesmīgajam karam trešā daļa Krāslavas iedzīvotāju bija ebreji, tad pēc 1941. gada ar laivas piekto airi nebija kam airēt. Ticama statistika: 1935. gadā mūsu pilsētā dzīvoja 1444 ebreji. Jeruzalemē esošā memoriāla “Jad Vašem” elektroniskajā vietnē uzskaitīti 827 ebreju uzvārdi, kuri dzīvojuši un gājuši bojā Krāslavā. Taisnīgu tiesu par vēsturē notikušo izteica Nirnbergā, sodu saņēma arī fašistu bendes kalpi. Katra īsta krāslavieša pienākums līdz mūža galam ir atcerēties šos simtus tautiešu, kurus nošāva un dzīvus apraka kopīgās bedrēs. Starp citu, ebrejus uz Krāslavu uzaicināja grāfs Plāters. Vēsturisks fakts: pirmo sinagogu viņš uzbūvēja par savu naudu. Tālajā 1927. gadā iedzīvotāji par pilsētas mēru izvēlējās Moiseju Rabinoviču, kurš arī izdomāja pilsētas ģerboni – laivu ar pieciem airiem. Viņš ticēja latviešu, ebreju, krievu, poļu un baltkrievu savstarpējai draudzībai. Diemžēl viņš kļūdījās: mēru, viņa sievu Mašu un dēlu Samuelu-Aleksandru nošāva viens no tiem, kurš par viņu balsoja. Atcerieties par to, mani mīļie tautieši!
… Siena ielas bērni nāk no pagājušā gadsimta vidus. Pieaugot viņi izvēlējās sirdij tuvu profesiju. Lūk, arī brāļi Stefanoviči – Pāvels, Viktors un Vladimirs – izvēlējās pieprasīto būvniecības sfēru. Tolaik Krāslava strauji attīstījās. Ne pārāk pārticīgajos pēckara apstākļos vairumā ģimeņu auga četri-pieci bērni. Kad kļuva pieauguši, viņi saņēma labiekārtotus dzīvokļus, bet sirdī vienmēr palika Pagrabu ielā. Atcerējās, kā skraidīja peldēties uz Daugavu, makšķerēja piepilsētas ezeros, gāja uz randiņiem dziesmu parkā, kur trīs reizes nedēļā spēlēja estrādes orķestris. 1956. gads kļuva neaizmirstams ar rekordlieliem plūdiem, togad pa šo ielu līdz mājām varēja nokļūt tikai ar laivu. Aizraušanās ar sportu attiecas pilnīgi uz visiem! Te piedzima un izauga ne tikai republikas līmeņa sacensību un čempionātu uzvarētāji, Anatolijs Ļevša uz visiem laikiem paliks Krāslavas vēsturē kā četrkārtējs pasaules čempions ultratriatlonā. Ar skumjām pasaules mēroga sportists man atzinās, ka tikai šogad esot saņēmies pārdot dzimtās mājas. Bet vēl ir palikuši sargi, kas ģimenes ligzdu sargā kā acuraugu – Bubini, Dunduri, Siļčonoki, Pekši.
Skanot dziesmām no aizgājušā gadsimta, viņi atcerējās, strīdējās, precizēja. Bija arī tāds mirklis, kad laidās dejās pie Bubinu mājas logiem. Tad draudzīgi visi kopā devās uz kafejnīcu. Tā es kļuvu par jaunas tradīcijas rašanās aculiecinieku. Tai noteikti būs sekotāji.
Neviļus apskaudu Siena ielas iedzīvotāju nesatricināmo draudzību, te sapulcējās trīs desmiti laimīgu cilvēku. Pie visas gribēšanas manā dzimtajā Studentu ielā nevarētu sapulcināt pat piecus tās pamatiedzīvotājus. Nedaudz skumji, bet Krāslavā ir vēl daudz garāku ielu. Uz priekšu, mani tautieši, jo laiks ir nepārspējams skolotājs!
Aleksejs GONČAROVS
