… Aiz loga augusts, vasaras pēdējais mēnesis. Šis gads – sliktāku savā mūžā neatceros. Katastrofāla neraža, kas ļoti satrauc graudaugu audzētājus un dārzkopjus. Laiks nodrošināties ar ziemas krājumiem, bet nav, kur stipri ieskrieties. Pat mazprasīgās jāņogas reti kur sastopamas, ķirši un plūmes acis nepriecē, bet ābeļdārzi ir tukši kā nekad.
Par spīti visiem dabas untumiem slavenie Indras ievārījuma svētki turpinās! Turp arī ieplānoju sestdienas braucienu, vai tad atteiksi Anželai Kuzminskai… Šķiet, unikālā deserta tradīcija radusies pavisam nesen, bet pagājuši jau divi gadu desmiti. Cik daudz lielajos katlos publiski izvārīts ievārījuma, kādu nevienā kulinārijas grāmatā neatradīsi! Atminos tās zelta dieniņas, kad gardēžu pasākumā pulcējās tik cilvēku, cik bišu stropā. Katras ielas labākās saimnieces pēc kārtas sacentās ne vien gastronomiskajās izpriecās, bet arī viesmīlībā. Galdi lūza no visneiedomājamākajiem ēdieniem, īsta paradīze saldummīļiem! Nē, nē ne par naudu, bet pēc vietējās tradīcijas – no visas sirds. Par visvērtīgāko – cilvēcisku “Paldies!” Vai tad var aizmirst apbrīnojamo Indras uzlējumu vai kosmisko šmakovku? Joprojām minu, kur radies tik stiprs dzēriens – uz zemes vai orbītā? Un vai tik ne ar Indras degvielu darbojas raķetes ar satelītiem, kas tiek palaistas debesīs, bez tām mūsdienās ne pa mobilo telefonu parunāsi, ne datoru ieslēgsi.
Viss labākais – bērniem! Arī Rožu stacijā jubilejas pasākums sākās ar aktivitātēm bērniem. Piedāvājums – bagātāks nemēdz būt, galvenais – teatrālais uzvedums “Čārlijs un šokolādes fabrika”. Visi iespējamie konkursi, izzinošas viktorīnas, piepūšamās atrakcijas. Ziepju burbuļu šovs – bērnu prieku virsotne, bet meistarklasēs, ko vadīja Olga Jokste, meitenes un zēni prozaiskas stikla burkas pārvērta mākslinieciskos priekšmetos ievārījumu un kompotu uzglabāšanai. Jaunā krāslaviete Bernadetta Podjava piedāvāja akvagrimu ogu tematikā. Viss pakārtots neatkārtojamā vasaras pasākuma galvenajai tēmai.
Pēc Laimes muzeja atklāšanas ciemats, kur sākas Latvija, ieguva skaļu slavu kā Latgales tūrisma centrs. Lieliska senu paziņu satikšanās un jaunu kontaktu gūšanas vieta. Arī man pirmajā augusta sestdienā paveicās svētku kņadā satikt kolēģi Svetlanu Gartovanovu no izdevuma “Miljons”. Esam pazīstami kopš tiem laikiem, kad Daugavpils bija slavena kā liela rūpnieciska pilsēta, bet manā dzimtajā Krāslavā bija reāli divreiz vairāk iedzīvotāju. Runājām par to, kas visvairāk uztrauc: zilo ezeru novads turpina izmirt. Dažu vairs nav, citi - tālumā… Vai atgriezīsies – tas ir liels jautājums, ir arī liela neskaidrība – kas tagad ir Latgales lauku un mežu saimnieks? Pēc mums kaut vai plūdi?
Netikāmies gadus divdesmit, draudzība ir svarīga, bet brauciena mērķis – pirmajā vietā. Ne bez grūtībām no konkurentu izdevuma atņēmu pasākuma zvaigzni Valentīnu Bārtuli, kura paguva gan ar lielo koka karoti pamaisīt verdošo ievārījumu, gan atbildēt uz jautājumiem. Indrā ir daudz prasmīgu saimnieču, bet tādas kā Valentīna - nebija, nav un nebūs. Tik izdomas bagāta, ka par viņas eksotiskajām receptēm interesējas pat restorāni. Tajā dienā burve pie ugunskura vadīja meistarklasi – kā nepretenciozo kabaci, pievienojot cukuru un upenes, pārvērst ievārījumā ar neparastu aromātu. Pats pagaršoju, pabrīnījos, ja nezinātu recepti, ne par ko neatminētu sastāvdaļas. Tikai Indrā izdomāja, ka ievārījumu var vārīt pat no sīpoliem vai zaļiem tomātiem. Vai vēl smalkāk – no ceriņu ziediem, nātrēm… Saimniece numur viens lieliski zina, kad, kur, ko un kam piedāvāt. Reiz, meistarklasē Preiļos, viņa vārīja ķiršu un šokolādes ievārījumu. Jūs tā varētu? Jubilejas degustācijā, kā parasti, tika piedāvāts plašs klāsts. Man gadījās pagaršot džemu ar pievienotiem burkāniem. Nekad sevi neuzskatīju par saldumu ēdāju, bet te pat pirkstus aplaizīju un zvaigžņoto pavāri pat palielīju. Atgaiņāt uzmācīgās lapsenes ir ierasta lieta, šķiet, todien tās bija salidojušas no visa pagasta.
Nesen piedzīvotie iespaidi slapjajās Annas dienās Dagdā pašā svētku vidū bažīgi par sevi atgādināja arī te. Vakarpusē iestājās pamatīga tveice, zemu lidoja bezdelīgas, virs dīķa parādījās smags, tumšs mākonis. Pienāca laiks doties uz pasakaino pakalnu, kur estrāde – gluži kā plosts, apdziedāta populārās dziesmās. Cilvēki, vietējie un atbraucēji, tērpušies košos svētku tērpos, ieradās jau ar lietussargiem rokās. Bija laiks, kad te notika neaizmirstami festivāli, no tiem svarīgākais “Latgales vainags”. Tagad tie ir pieticīgāki, bet svarīgs ir turpinājums! Jubilejas pasākuma nosaukums intriģējošs – “Katrai vasarai savs stāsts”.
Ieskatoties pulkstenī, satraucas režisori. Laiks sākt koncertu, bet siltais vasaras lietutiņš turpina pieņemties spēkā. Ne liela bēda, uz skatuves jau aizspurdza vienmēr jaunību izstarojošie dejotāji no kolektīva “Rudņa”, Ligitas Pelnikas vadībā. Priekšnesuma nosaukums ļoti trāpīgs – “Pēc talkas”. Izvaltas skaistules, veikli pārlecot pāri straumītēm, jau no pirmās dejas rada jautru noskaņu zaļajā zālē. Pasmaidīja visi, tam sekoja aplausi, tāpēc pagasta pārvaldes vadītājs Aivars Krūmiņš uzstājās jau iesildītas publikas priekšā. Turpinājumā kultūras organizatores monologs – par katras vasaras neatkārtojamību, par draugu satikšanās prieku, par ievārījuma smaržām, kas pulcē gardēžus un skatuves mākslas cienītājus jau divdesmit gadus. Emociju pārpildīta, Anžela Kuzminska aicināja katru radošo kolektīvu ar dejām un dziesmām par vasaru uzstāties tā, lai skatītāji gūtu īstu baudījumu.
Kā bija, tā arī būs, bet senatnei veltītā diena un cieņas izrādīšana strādīgo senču tradīcijām – tā ir svēta lieta. Šo uzdevumu prasmīgi paveica vietējā folkloras kopa “Foļvarka”. Dziesmu nosaukumi vairāk kā daiļrunīgi – “Ķēvīt, mana svilpastīte” un “Aiz upītes jēri brēca”. Sirdij tuvā lauku idille, ko turpināja nākamais izvaltiešu priekšnesums “Padarēju olu” un grupas “Alisa” deja ar nerātno nosaukumu “Bobu dancis”. Radītā jautrība, acīmredzot, ieinteresēja arī saulīti, tāpēc ik pa brīdim lietussargi varēja atpūsties. Slapjas plaukstas skan ne sliktāk par sausām, ja vien priekšnesums iet pie sirds. Pie mikrofoniem zem jumtiņa un uz slidenās deju grīdas centās vokālais ansamblis “Viktorija” no Robežniekiem, deju kolektīvs “LīDejas” no Grāveriem, līnijdeju cienītājas no Konstantinovas kolektīva “Magnolija”, vairāki kolektīva “Alisa” sastāvi Allas Zabelovas vadībā. Manuprāt, par jubilejas pasākuma rotu kļuva visi deju kolektīva “Rudņa” priekšnesumi. To apliecināja arī skatītāju reakcija. Slidenā un slapjā skatuves grīda nemaz netraucēja māksliniekiem no Izvaltas sniegt pierobežas pagastam emocijas no nesen notikušajiem Latvijas dziesmu un deju svētkiem. Ne pirmo reizi no sirds aplaudēju Indras solistei Ļubovai Danilovai, bet Aleksandra Kangizera dziedātās dziesmas dzirdēju pirmo reizi. Lieliska balss, un tas ir gadījums, kad sirsnīgs teksts kopā ar labu melodiju plūst viegli un brīvi. Tā dziesma “Plosts”, tāpat kā deju priekšnesumi, kas cildināja saimnieces, kļuva par vakara vadmotīvu. Noslēguma dziesmu “Auga, auga rūžeņa” kopā ar “Foļvarku” dziedāja visi klātesošie, pieaugušie un bērni.
Pašdarbības draugu sirsnīgo satikšanos izcēla arī apbalvojumi – par piemiņu no satikšanās saldajā prieka krastā. Tās bija lielas koka karotes, obligāts priekšmets vārīšanas procesā, kā arī spaiņi, piepildīti ar šī gada deficītpreci – jāņogām, un ne tikai.
Milzīga pateicība visiem organizatoriem, sevišķi par mākslas darbu izstādēm. Krāslavas Mākslas un mūzikas skolas audzēkņu radīto logu ekspozīciju apbrīnoju jau trešo reizi. Māksla un radošums – vienmēr ir dzīves atspulgs un rota. Ne naudā slēpjas laime…
Aleksejs GONČAROVS
