Pilsoniskā žurnālistika. Krāslavas novada laikraksts “Ezerzeme”

Mana pirmā sarunu biedre ir Krāslavas novada laikraksta “Ezerzeme” izdevēja SIA “LER 8” valdes locekle Iveta Leikuma.

– Iveta, kā veidojās redakcijas politika attiecībā uz autoriem, kuri nav štatā un kuri parasti nav pat profesionāli žurnālisti? Laikrakstam ir sena vēsture, kurā posmā iedzīvotāju iesaistīšanās avīzes lappušu aizpildīšanā kļuva par nozīmīgu “Ezerzemes” dzīves sastāvdaļu?

- Jā, mūsu laikrakstam ir bagāta vēsture, bet es kļuvu par “Ezerzemes” redaktori un vēlāk par uzņēmuma valdes locekli ne tik sen, pirms nepilniem septiņiem gadiem. Pilsoniskās žurnālistikas tradīcija “Ezerzemē” jau bija nodibināta pirms manis un mans uzdevums ir to turpināt.

- Cik saprotu, tie, kuri sūta savus materiālus, vēlas runāt par kādu tēmu, kas viņus skar - kādas tēmas redakcija atbalsta, un vai ir tēmas, kuras jūs varat noraidīt kā nepiemērotas?

- Pilsoniskā žurnālistika skar visdažādākās tēmas. Cilvēki vēršas redakcijā ar dažādiem jautājumiem. Ja jautājums skar nevis sabiedrības, bet tikai konkrēta cilvēka intereses, esam tikuši galā arī bez publikācijas laikrakstā. Dažreiz cilvēkam vienkārši nepieciešams kādam izstāstīt savu pārdzīvojumu. Savukārt, ja tēma skar plašākas sabiedrības intereses, publicējam to sadaļā “Lasītāja vēstule”, “Redakcijas viesis”, vai pie šīs tēmas “pieslēdzas” laikraksta žurnālists un palīdz sagatavot publikāciju. Gadījumā, ja tēma ir sūdzība vai kāda uzņēmuma kritika, mēs pirms publikācijas noskaidrojam apstākļus un uzklausām pēc iespējas vairākus viedokļus, protams, arī pretējās puses viedokli.

Atteikt publikāciju mums ir nācies priekšvēlēšanu aģitācijas periodā, kad ir jāievēro priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumi. Mēs nepublicējam anonīmas vēstules, ja autors redakcijai nav zināms, savukārt, ja autors redakcijai ir zināms, bet nevēlas savu identitāti atklāt publikai, tāda iespēja tiek dota.

- Publiskā uzstāšanās autoram un laikrakstam uzliek noteiktus pienākumus un noteiktu atbildību. Kā šie pienākumi un šī atbildība tiek sadalīta starp autoru un laikrakstu, ja autors nav laikraksta darbinieks?

- Laikraksta “Ezerzeme” darbības pamatā ir visaptverošs mediju ētikas kodekss, kas aizsargā tādas mediju vērtības kā vārda brīvība, informācijas un viedokļu daudzveidība, redakcionālā neatkarība, mediju uzticamība, autonomija, žurnālistu tiesības, godprātīgums (objektivitāte), cilvēktiesības, it īpaši bērnu un nepilngadīgo tiesības, vienlīdzība un diskriminācijas aizliegums, auditorijas izglītošana, mediju un auditorijas savstarpējā uzticēšanās.

Ne vienmēr laikraksta redakcijas viedoklis sakrīt ar raksta autora viedokli, bet, ja tas nepārkāpj minētās vērtības, mēs to noteikti publicēsim. Par rakstā minētajiem datiem gan ir atbildīgs autors.

– Zinu, ka laikraksts periodiski publicē uzaicinājumus autoriem sūtīt materiālus, ar ierosinājumiem vērsties redakcijā. Kā vēl autoru darbi nonāk laikrakstā?

- Gadās, ka redakcijas darbinieki personīgi aicina kādu autoru publicēties laikrakstā, ja uzskata, ka šī tēma var būt interesanta lasītājiem.

– Mēs runājam priekšvēlēšanu aģitācijas periodā. Vai laikraksts ir atvērts kandidātu un partiju pārstāvju publikācijām? Vai jūsu autors var būt politiķis vai cilvēks, kurš vēlas kļūt par politiķi?

- Kā jau minēju, priekšvēlēšanu aģitācijas periodā, kas šogad jau ir sācies no 8. februāra un ilgs līdz vēlēšanu dienai, ir jāievēro priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumi. Jā, mēs drīkstam un aicinām partijas ievietot laikrakstā politiskās reklāmas, lai vēlētāji iepazītos ar partiju programmām un kandidātiem, bet tikai saskaņā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam iepriekš iesniegtajiem izcenojumiem. Turklāt, apmaksātu priekšvēlēšanu aģitāciju var veikt tikai Latvijas valsts oficiālajā valodā vai citā Eiropas Savienības oficiālajā valodā. Īpaša uzmanība šajā periodā mums ir jāpievērš, lai ziņas vai raksta saturs nesatur slēpto priekšvēlēšanu aģitāciju.

Protams, mēs drīkstam veikt vēlēšanu diskusijas, kas ir ierasta un apsveicama prakse, jo vēlētājiem ļauj apzināt partiju un to kandidātu nostāju sabiedrībai svarīgos jautājumos. Tāpēc aicinām lasītājus iesūtīt, vai, piezvanot laikraksta redakcijai, izteikt jautājumus, kurus mēs uzdosim katrai no politiskajām partijām.

- Gadījumos, ja neatkarīgs ārštata autors sāk rakstīt vairāk vai mazāk regulāri, viņa teksti izraisa interesi un autors vēlas turpināt sadarbību ar laikrakstu, kas notiek tālāk?

- Uzņēmums ar autoru noslēdz Autoratlīdzības līgumu un saskaņā ar šo līgumu autors saņem autoratlīdzību par publicēto. Mēs joprojām esam atvērti sadarbībai ar autoriem.

Es sarunājos arī ar vairākiem autoriem, kuri nav laikraksta štatā un raksta pēc savas iniciatīvas. Šos autorus izvēlējos dažādu iemeslu dēļ, bet kopā viņi pārstāv reprezentatīvu Krāslavas sabiedrības šķērsgriezumu, balstoties uz viņu personībām un publikācijām, var izdarīt zināmus secinājumus par pilsonisko un kultūras darbību mūsu novadā. Un par pilsoniskās žurnālistikas lomu tai skaitā.

Andrejs Jakubovskis, vēstures skolotājs skolā “Varavīksne”

Par sadarbības sākumu

Mana sadarbība ar “Ezerzemi” sākās tālajā 1985. gadā, kad laikraksts vēl saucās “Komunisma ausma”. Es mācījos vidusskolas devītajā klasē. Laikraksta redakcijai radās ideja organizēt jauno korespondentu pulciņu, kā to toreiz mēdza saukt. Pulciņa organizēšanu veica redakcijas sekretāre Ludmila Šavikina. Viņa ieradās skolā, lai aicinātu visus interesentus.

Es nolēmu izmēģināt. Sagatavoju vienu informāciju par skolas pasākumiem, tad otru, un pamazām iesaistījos. Tad es paņēmu nelielu pārtraukumu, kamēr mācījos institūtā, toreiz Ļeņingradā, lai gan vasaras brīvlaikos uz pusslodzi strādāju redakcijā - kad kāds devās atvaļinājumā. Bet pēc institūta beigšanas 1991. gadā atgriezos Krāslavā un uzreiz, 1. jūlijā, pievienojos laikraksta kolektīvam. Es strādāju par štata korespondentu tieši pusgadu, līdz izdarīju savu izvēli par labu skolai. Taču arī tad sadarbība turpinājās, bet tā jau bija sadrumstalota.

2000. gadu sākumā mani atkal uzaicināja darbā vasarā, lai kāds no korespondentiem varētu doties atvaļinājumā. Un tā tas turpinājās, papildus ārštata publikācijām, es strādāju katru vasaru jūlijā un augustā. Bija arī periods, kad biju pieņemts kā pilnas slodzes darbinieks, bet tagad jau daudzus gadus esmu ārštata autors.

Par tēmām

Vienmēr ir kāds informatīvs iemesls. Visbiežāk rakstu par kādiem notikumiem mūsu pilsētā vai novadā, reizēm Daugavpilī. Un kā savā priekšmetā iemīlējies vēsturnieks diezgan bieži rakstu vēsturiskus materiālus par pilsētu, tās personībām utt. Aktuālās sociālās tēmas ir nedaudz ārpus manas jomas, taču arī tās esmu skāris.

Ja ir sadarbība konkrētu projektu ietvaros, šajā gadījumā manu materiālu tēmas nosaka projekta tēma.

Žanrs, materiāla pasniegšanas veids, protams, ir atkarīgs no iespaida, ko manī radījis tas vai cits notikums, tā vai cita tikšanās. Bet žanrs var būt pilnīgi jebkurš. Tā var būt reportāža vai varbūt tikai informācija ar komentāriem. Tas varētu būt feļetons vai daļēji izdomāta eseja. Viss atkarīgs no iespaida un manas attieksmes pret notikumu vai parādību.

Sadarbība ar laikrakstu drīzāk palīdz manai profesionālajai darbībai. Galu galā vēsturniekam ir jābūt godīgam, pirmkārt, pašam pret sevi – un žurnālistam ir tāds pats pienākums. Lai gan ir teiciens “vēsturnieki nekad nav izsalkuši”, jo viņiem nemitīgi tiek piedāvāts strādāt ar cilvēkiem, kuri ir pie varas, bet tā tomēr ir katra paša izvēle. Es nekad mūžā neesmu rakstījis nekādus pasūtījuma materiālus. Es rakstu tikai to, kas man ir interesants, tāpēc objektīvais žurnālists manī vienmēr atbalstīja objektīvo vēsturnieku.

Ir rezultāts. Cenšos koncentrēties uz pozitīvo, jo mūsdienu dzīvē ir tik daudz negatīvisma... un pozitīvo mēs pamanām arvien retāk. Un šeit ir interesanti, ka visbiežāk atsauksmes par manām publikācijām nāk no tiem cilvēkiem, kuri lasa mūsu avīzi, bet šeit nedzīvo jau ilgu laiku. Kā saka: "Mēs nepaturam to, kas mums ir, bet, kad to pazaudējam, raudam." Cilvēks, kurš novērtē no tālienes, vislabāk var novērtēt vēlmi izcelt vietējās dzīves pozitīvos aspektus.

Diemžēl šis ir populisma laikmets. Informācijas un hibrīdkaros notiek cīņa par uzmanību. Avīzēs - par lasītājam, internetā – par “patīk” un tā tālāk, tā tālāk, tā tālāk. Tāpēc, iespējams, vairāk atsauksmju saņem tie, kuri pasniedz “karstas” lietas.

Uz šī fona pozitīvisms un jebkāda uzmanība pozitīvajam ir diezgan pamanāms rezultāts.

Esmu ļoti priecīgs, ka tik ilgi sadarbojos ar laikrakstu. Priecājos, ka man ir tāda radošās pašizpausmes iespēja.

Publikācija par to, kā palīdzēt tuviniekam, kurš nokļuvis cietumā – kā pareizi nodot paciņu. Materiāls tika publicēts ar pseidonīmu.

– Jūsu materiāls izceļas no citām publikācijām ar savu īpašo, bet tajā pašā laikā ļoti aktuālo tēmu. Kā izlēmāt, kas pamudināja rakstīt par savu pieredzi?

- Iespējams, galvenais iemesls bija līdzjūtība tiem, kuri varētu nonākt šādā situācijā. Man ir radies iespaids, ka cilvēku nespēja noskaidrot situāciju telefoniski un internetā apgrūtina jau tā sarežģītās dzīves situācijas. Tātad man oficiāli pa tālruni teica: "Varat nodot paku, varat nākt." Un tad izrādījās, ka viss bija nepareizi, ka jāizpilda ļoti daudz nosacījumu - kā vēlāk noskaidroju, šie nosacījumi ir rakstīti arī iestādes mājaslapā, bet, lai atrastu visas nepieciešamās detaļas, ir burtiski "jārokas", jāmeklē, kas rakstīts "sīkajā drukā". Laikam biju diezgan lielā stresā un apmulsumā – bet tas daudziem ir dabisks stāvoklis šādā situācijā. Un īpaši tiem, kas ar to saskaras pirmo reizi.

Savācu paciņu, iztērēju naudu gan par to, gan ceļam. Bija ziema, ārā mīnus 20, jābrauc uz citu pilsētu, ar pārsēšanos, kura bija jāgaida kādas divas stundas. Es pavadīju visu dienu un neieguvu nekādu rezultātu. Es nenodevu paciņu un briesmīgi pārsalu. Šādā situācijā pat spēcīgam cilvēkam ir viegli justies neaizsargātam.

Un es nolēmu, ka man jāpasaka, ka šādi var kļūdīties, tērēt laiku, enerģiju, nervus un naudu. Es neesmu no tiem "Instagram" cilvēkiem, kuri detalizēti rāda savu dzīvi. Viņi, iespējams, redz kādu iemeslu tam, taču es tikai gribēju dalīties ar šo personīgo īpašo pieredzi, lai citi varētu vieglāk iziet cauri šādai situācijai.

– Kad vēlējāties par to rakstīt avīzē, vai redakcijai pret šo tēmu bija iebildumi?

- Nē, iebildumu nebija, tēma tika apstiprināta, novērtēta kā svarīga.

- Vai bija kādas teksta korekcijas no redakcijas puses, vai varbūt kaut kas bija jāizņem no teksta?

– Nē, viss, ko rakstīju, tika publicēts bez iebildumiem.

– Kāda pieredze jums bija šī teksta rakstīšana? Vai tas jums palīdzēja pārvarēt aprakstītās grūtības? Vai jūs guvāt gandarījumu par to, ka varējāt dalīties ar citiem?

– Uzskatu, ka jebkurai pieredzei ir jābūt jēgpilnai. Man tas bija grūts periods un ļoti nepatīkama situācija. To visu aprakstot, paveicu iekšēju darbu, daudz ko piedzīvoju no jauna un paguvu daļēji atgūties.

Marina Beļajeva, māksliniece, arhitekte, lektore

Mana sadarbība ar “Ezerzemi” aizsākās, pateicoties personīgai un ļoti sirsnīgai saskarsmei ar toreiz redaktori Ivetu Leikumu. Iveta mani pazina kā arhitekti, zināja, ka es ar to aizraujos. Reiz kādā privātā sarunā pajautāju, vai varu kaut ko uzrakstīt avīzei - par skaistumu, arhitektūru, interjera mākslu. Iveta teica jā, tas ir interesanti. Un es par to rakstīju kādu laiku. Kopā līdz šim ir publicēti četri raksti - tad es ieturēju pauzi, jo sapratu, ka avīzes formāts prasa īpašu pieeju tēmai, es domāju par valodu, savu publikāciju stilu un pieeju auditorijai. Arī šis darbs pie valodas man ir ļoti interesants, es to daru pastāvīgi un ne tikai kā arhitekts - piemēram, lekcijās par smaržu pasauli un zīmēšanas nodarbībās, kuras pasniedzu.

Manu publikāciju tēmas bija uzreiz skaidras gan man, gan redaktorei – tās izrietēja no manas arhitekta profesijas. Un mani pirmie materiāli bija veltīti šīs mākslas pamatjēdzieniem, lai turpmāk runātu ar lasītāju vienā valodā. Un tad es mēģināju lasītājam parādīt, kā arhitekts skatās uz pasauli, kāda ir profesionāla skatījuma būtība uz tādām lietām kā māja, būvniecība, interjers.

Man kā profesionālam arhitektam šīs pieredzes ieguvums bija tas, ka es “uztrenēju” prasmi rīkoties ar cilvēkiem ārpus manas profesijas – tas ir tas, kas jebkuram profesionālim būtu pastāvīgi jāapgūst.

Natālija Raubiško, slejas “Fiziologa atziņas” autore

Sadarbība ar “Ezerzemi” aizsākās gandrīz pirms sešiem gadiem, pēc tam, kad pārcēlos uz Krāslavu. Es biju jauns cilvēks pilsētā un vēlējos sevi darīt zināmu, jo īpaši tāpēc, ka dabiski radās jautājums par manu kā speciālista darbību, darba meklējumiem. Kāds man ieteica - "piesakieties avīzē, lai viņi intervē tevi kā jaunu cilvēku pilsētā." Tas bija tik vienkārši. Acīmredzot mūsu iedzīvotājiem jau bija zināma vietējās preses interese par jaunām sejām pilsētā.

Uzklausīju padomu, un rezultātā man bijaintervija “Ezerzemē”. Tā mēs iepazināmies un aizpagājušā gada rudenī Iveta ieteica man laikrakstā izveidot jaunu sleju - “Fiziologa atziņas”. Man ir augstākā izglītība, esmu absolvējusi LU Bioloģijas fakultāti fizioloģijas specialitātē, man ir arī vidējā medicīniskā izglītība, tāpēc varu par tādām lietām rakstīt atbildīgi. Tā sākām sadarbību.

Manu publikāciju tēmas sākumā vairāk bija saistītas ar bērnu fizioloģiju, jo mana otrā specializācija ir bērnu masiere. Bērnu fizioloģija un dažas bērnu slimības, kurās bērnu masāžas terapeita palīdzība var dot dziedinošu efektu. Es par to rakstīju un biju gatava sniegt palīdzību kā bērnu masiere. Bet pienāca vasara, skolas brīvlaiks un atvaļinājumi, kad neviens negrib domāt ne par kādām slimībām, ne par kādām masāžām  - un es aizdomājos par citām tēmām.

Man pašai ļoti patīk atrasties dabā, es braucu pa apkārtni ar velosipēdu, un šajās pastaigās un izbraucienos sāku cieši aplūkot ziedošos augus, no kuriem daudzi man ir pazīstami no bērnības. Mēs kā meitenes spēlējāmies ar tādām puķu princesēm, bērnībā, kad viesojos pie vecmāmiņām Latgalē. Un tā es sāku domāt: ja nu es rakstītu par ārstniecības augu tēmu? Daudzi vietējie augi man ir pazīstami, bet es nezināju, vai tie ir ārstnieciski. Iedziļinājos tēmā un sākumā uzzināju daudz interesanta sev pašai, dažas nianses, akcentus - izrādījās, ka mums apkārt ir daudz augu ar ārstnieciskām īpašībām. Biju domājusi, ka arī citus tas interesēs, jo augi, tie burtiski aug mums apkārt, bet mēs par tiem neko nezinām, jau esam pieraduši ārstēties ar ķīmiskām zālēm. Tā visu vasaru rakstīju par ārstniecības augiem.

Kad pienāca rudens, es atkal sāku domāt par citām tēmām, bet neuzņēmos nekādus uzdevumus, sāku rakstīt nedaudz retāk, bet šoreiz no iedvesmas. Piemēram, kad lidoju pie savas ģimenes uz ārzemēm, man radās doma rakstīt par ceļojumu priekšrocībām, par to ietekmi uz mūsu emocionālo un fizisko stāvokli, jo mana sleja saucas “Fiziologa atziņas”. Žanru izvēlos brīvi, man rūp stils un gramatika - paldies skolai, paldies mūsu skolotājai!

Manu piezīmju publicēšana maz ietekmē manu profesionālo darbību. Lai gan sākumā domāju, ka šīs publikācijas ieinteresēs cilvēkus par mani kā par bērnu masāžas speciālistu. Taču līdz šim daudz biežāk vienkārši saņemu atsauksmes un pateicības no tiem, kam patīk lasīt manas piezīmes. Varbūt tas ir tāpēc, ka jaunieši, tie, kuriem ir mazi bērni, arvien retāk pievēršas avīzēm, lai iegūtu informāciju. Bet vecākās paaudzes cilvēki novērtē iespēju lasīt par dzīvi Krāslavas novadā uz papīra - un dažreiz lasītāji pienāk man klāt uz ielas, dalās iespaidos par maniem pierakstiem un pateicas. Tas arī motivē.

Ir vēl viens svarīgs motīvs: es vēlos ļaut cilvēkiem saprast, ka var un vajag mainīt savu pasaules uzskatu, savu apziņu, jūs varat mainīt savu pasaules uztveri, un tas ietekmēs jūsu veselību un labklājību. Galu galā, neskatoties uz to, ka mūsu cilvēka racionālais prāts intensīvi attīstās, neskatoties uz progresu augsto tehnoloģiju jomā, daudzi cilvēki dzīvo pēc vecām idejām, dogmām un klausās viltus autoritātes. Tas ir satraucoši. Mēs sūdzamies, kāpēc pasaule ir tāda - negodīga, naidīga utt.? Un kā to var mainīt uz labo pusi!? Gudrie vienmēr teikušia: "Sāciet ar sevi, mainiet sevi." Diemžēl cilvēka iekšējā pasaule paliek viņam nezināma.

Par savu pieredzi stāsta šī materiāla autors un pastāvīgais “Ezerzemes” ārštata autors Gļebs Beļajevs.

Man arī pašam ir ko pastāstīt par sadarbību ar “Ezerzemi”.

To, ka avīze pieņem materiālus no neatkarīgiem autoriem, zināju gandrīz no brīža, kad uzzināju par paša laikraksta esamību – un tas bija pirms kādiem septiņiem gadiem, kad sāku dzīvot Krāslavā. Es neslēpšu, ka gandrīz uzreiz radās kārdinājums izmēģināt sevi kā vietējo autoru, taču vispirms man bija jākļūst, vismaz zināmā mērā, vienkārši “vietējam”. Un tā es to atliku un atliku, līdz man kaut kā visi notikumi sanāca vienā īpašā “žurnālistiskā” punktā, un bija tā, ka burtiski viena mēneša laikā saņēmu piedāvājumu strādāt projektā Daugavpils medijā, un kā redaktoram “Ezerzemē”. Par redaktoru nostrādāju vienu mēnesi, sapratu, ka pienākumi redakcijā aizņem pārāk daudz laika, nevaru tos apvienot ar citiem darbiem, tāpēc kļuvu par ārštata autoru un cenšos publicēties regulāri.

Ne mazāk svarīgi ir tas, ka šāda mana darba stabilitāte ir izveidojusies tāpēc, ka, man šķiet, beidzot esmu atradis, kā varu būt noderīgs laikrakstam un novadam, kurā šis laikraksts ilgus gadus ir vienīgais neatkarīgais medijs. Sapratu, ka ar publikāciju palīdzību kā neatkarīgam autoram tomēr ir iespējams sasniegt jebkuru novada iestādi un pievērst gan iedzīvotāju, gan varas iestāžu uzmanību gandrīz jebkurai problēmai un dažkārt pat pavirzīt situāciju soli tuvāk vienam vai otram risinājumam. Tādā pašā veidā ir mana kā novada iedzīvotāja personīgā interese par to, kā tā vai cita problēma radusies, kāda ir tās risināšanas vēsture, par ko es nezinu, par ko ir vērts uztraukties un par ko, gluži pretēji, man vajadzētu būt mazāk kritiskam un vairāk zinošam.

Liela daļa no tā, par ko rakstu, man bija jaunums, daudzi cilvēki atklāja kādu iepriekš nezināmu pusi – un, kā likums, pozitīvo pusi. Tas ir, es vienkārši dzīvoju kā visi pārējie krāslavieši - bet savus jautājumus par vietējo dzīvi un atbildes uz tiem pierakstu un dalos ar laikraksta lasītājiem.

Tāpēc man nav īpašu problēmu ar tēmām — dzīve pati par sevi izceļ tēmas pārpilnībā.

Runājot par redakcijas reakciju uz maniem materiāliem, šeit mums droši vien palīdz tas, ka mēs visi dzīvojam vienā novadā un vienā pilsētā - un redzam vienas un tās pašas problēmas. Vienīgais, ko man atgādina, komentējot manis piedāvāto, ir tas, ka vairāk jāraksta par dzīvi novadā, nevis par dzīvi vispār, es par to dažreiz aizmirstu. Bet tas nenozīmē, ka man atsaka – parasti vispārīgā atspulgu meklējam un atrodam konkrētajā, vietējā.

Šī sadarbība noteikti atbalsta un uzlabo manu profesionālo dzīvi kā cilvēkam, kas strādā ar vārdu. Šodien neatkarīgam autoram nav daudz iespēju redzēt savus tekstus publicētus - par to es tikko rakstīju sava materiāla pirmajā daļā. Vārda un preses brīvība reti ir tāda, kādu mēs to vēlētos redzēt. Mediju redaktoram darbs ar ārštata autoriem vienmēr ir daudz sarežģītāks nekā darbs ar pilna laika žurnālistiem, tāpēc es novērtēju šādas iespējas.

Vēl viens rezultāts, ko vērts pieminēt, ir tas, ka, jā, es saņemu pateicību no cilvēkiem, bieži vien svešiniekiem, par to vai citu materiālu. Krāslavā tikpat kā nav cilvēku, kuri nepazīst viens otru. Kaut kādā veidā cilvēki sasaista manus tekstus ar cilvēku, kurš dzīvo viņiem līdzās - dažreiz kāds pienāk un pasaka pāris vārdus,  un tas ir ļoti iedvesmojoši, es nebaidos šķist sentimentāls

.

Par darbu ar neatkarīgiem autoriem stāsta krievu izdevuma “Ezerzeme” redaktore Jeļena Avsjukeviča.

– Kā redakcija parasti strādā ar materiāliem, kas saņemti no lasītājiem?

– Pirmkārt, vēlos atzīmēt šajā rakstā vēl nenosaukto ārštata autoru darbus, kuri mums sūta materiālus. Ļoti aktīvi ir skolotāji no Krāslavas novada skolām, gandrīz katrā numurā: Krāslavas ģimnāzija, “Varavīksnes” vidusskola, Sporta skola. Krāslavas novada bibliotēka ļoti bieži raksta par saviem pasākumiem un sūta jaunās literatūras sarakstus. Šo iespēju aktīvi izmanto arī pirmsskolas iestāžu pedagogi.

Citu profesiju cilvēki, ne no izglītības un kultūras sfēras, raksta diezgan reti.

Bet, piemēram, nesen sākām publicēt jaunu autori Ēriku Romuli, kura aktīvi izmanto iespēju vēlreiz atgādināt par ceļu satiksmes noteikumiem, kā arī to, ka Krāslavā ir šāda autoskola “Autoskola Nr.1”.

Parasti materiālus mums sūta uz e-pastu: ezerzeme@ezerzeme.lv, retāk pa parasto pastu.

Cenšamies nekavēties ar publicēšanu, bet, ja nākamajā numurā vairs nav vietas vai vietas ir maz, tad pirmkārt publicējam aktuālāko. Tas attiecas arī uz paziņojumiem par gaidāmajiem pasākumiem – jo tuvāk pasākums, jo aktuālāka informācija. Tāpat, ja saņemam ziņojumu par kaut ko, kas jau ir pagājis, tad skatāmies, cik sen tas bija - cenšamies, lai iespaidi nezaudē savu svaigumu.

Vienmēr aktuāls ir jautājums par to, kas īsti tiks iekļauts numurā – galu galā katram numuram mēs saņemam vairākus materiālus.

Laikrakstā ir arī sadaļa “Redakcijas viesis”, kad pie mums nāk cilvēks un dalās savās emocijās vai “par sāpīgiem jautājumiem”. Ir aktīvi lasītāji, kuri iesaka, par ko rakstīt vai runāt par notikumiem. Piemēram, janvāra sākumā pēc mūsu viešņas Vilhelmīnes ieteikuma tapa raksts par pasākumu Krāslavas vidusskolā “Varavīksne”.

– Vai es pareizi saprotu, ka lielākā daļa autoru ir arī laikraksta lasītāji? Viņi raksta, jo zina, ka laikraksts praktizē lasītāju iesūtīto tekstu publicēšanu.

– Domāju, ka lielākā daļa autoru ir tie, kuri mūs lasa, protams. Autori arī saprot, ka publicēšana nozīmē, ka viņu materiāli paliks arhīvos, tostarp Nacionālajā bibliotēkā, kur tos arī varēs izlasīt.

Daudzi izmanto iespēju iegādāties savu drukāto tekstu latviešu un krievu valodā vairākos eksemplāros, lai dāvinātu draugiem, kolēģiem, radiem un izdevumā apspriestajiem. Starp citu, tie, kuri pieminēti materiālā vai redzami fotogrāfijās, iegādājas arī vairākus avīzes eksemplārus, ko paturēt kā piemiņu, kādam parādīt – īpaši, ja materiāls un fotogrāfija demonstrē viņu bērnu panākumus, kas nereti notiek reportāžās par skolas pasākumiem, pārgājieniem un konkursiem.

– Cik bieži tie, kuri atsūtīja pirmo materiālu, kļūst par vairāk vai mazāk pastāvīgiem autoriem?

– Daudz kas, protams, ir atkarīgs no tā, cik cilvēks grib un var rakstīt. Un par ko viņš var rakstīt? Mums vienmēr ir iespēja publicēt materiālu - galvenais, lai šāda publikācija būtu interesanta mūsu lasītājiem. Mēs ārkārtīgi reti atsakāmies publicēt - un tas notiek tikai tad, ja tam ir kādi objektīvi iemesli. Piemēram, reportāža par notikumu ir zaudējusi savu aktualitāti vai kaut kas līdzīgs jau ir publicēts pirms tam.

Parasti tie, kuri jūt nepieciešamību rakstīt, kļūst par regulāriem autoriem. Nav nejaušība, ka mūsu pastāvīgo autoru vidū, kā jau minēts, ir daudz cilvēku, kuri strādā skolā. Viņiem vienmēr ir daudz jaunumu, skolas dzīve ir daudzveidīga.

Autori nāk arī no citu profesionāļu vidus – tiem, kuriem ir svarīgi izteikties, atgādināt par sevi. Piemēram, masieri, fizioterapeiti vai autoskolas pasniedzēji.

Gļebs BEĻAJEVS