18. novembris ikvienam latvietim ir nozīmīga diena, jo tieši 18.novembrī 103 gadus senā pagātnē tika proklamēta Latvijas Republika. Tas nozīmēja, ka Latvija 1918. gada 18.novembrī tika pasludināta par neatkarīgu valsti – neatkarīgu teritoriju. Par Latvijas neatkarību daudz sviedru un asiņu izlēja mūsu senči – mūsu vectēvi. Tāpēc tā ir dziļi sirdī katram latvietim, gan priekos, gan bēdās. Mēs, šodienas paaudzes, varam atcerēties tikai tos 1990. gada notikumus un pasākumus, kad tika atjaunota neatkarīgā Latvijas Republika. Kad atkal skanēja Latvijas himna “Dievs svētī Latviju” un atkal mastos pacēlās sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Tās bija prieka un laimes asaras! Nu atkal ausa cerība būt brīviem un laimīgiem savā zemē! Ar sarkanbaltsarkanu lentīti lepni uz krūtīm, pacilātu noskaņojumu, satraukumu, vareniem pasākumiem, labiem darbiem, veikumiem mēs visus šos gadus sagaidījām Latvijas Republikas proklamēšanas svētkus. Pilsētās, ciematos, laukos valdīja īpašs svinīgums, pacilātība, prieks. Notika koncerti, sarīkojumi, balles, kas pacēla cilvēku garastāvokli, dzīves kvalitāti. Cik prieka un sajūsmas sagādāja krāsainie salūti. Par to priecājās gan lieli, gan mazi. Toreiz mazliet mulsināja lielie naudas rēķini, kas tika tērēti šiem krāšņajiem pasākumiem. Bet šobrīd visu, visu apklusināja slimības, pandēmijas vara. Varbūt šeit kaut kas nav kārtībā? Draudoša, baidoša sirēna skan no visām malu malām:”Covid-19”. Varbūt šie draudi, bailes, iebiedēšana un stresi, pat ne mazākā prieka stariņa arī lielā mērā iznīcina mūsu tautas imunitāti? Pat svētku priekšvakarā mēs dzīvojam apspiestībā un milzīgā nebrīvē un bailēs. Milzīga sāpe ir bezrūpība par cilvēku veselību, kas ir galvenais dzīves pamats. Diez vai var īsti glābt cilvēces esamību vienīgi piespiestās potes, ja jau gadu garumā ir aizmirstas rūpes par cilvēku veselību būtībā. Vai tiešām ielaistās kaites nav galvenais cēlonis smagajai cīņai pret nikno slimību. Vai tas daudzkārtīgi nesamazina sabiedēto un pie zemes liekto cilvēku imunitāti? Vai mums nav baiļu par savu brīvību, par nākotni un kopumā par savu Latviju?
Mīļā Latvija, gribas ļoti ticēt, ka šeit brīvi šalks zaļie meži, līgosies zilie Latvijas ezeri un vēl bērnudārzos un Latvijas lauku sētās skanēs bērnu balsis. Siltus pateicības vārdus jāveltī tiem cilvēkiem, kuri savās darba vietās, arī sarežģītajos dzīves apstākļos cīnās un neatlaidīgi strādā. Joprojām, neskatoties uz “lokdauna” apstākļiem katrā pagasta teritorijā ir krāšņi, svētkiem atbilstoši sakopta vietiņa, kas tomēr priecē noskumušās un smagās sirdis. Kaut vienatnē, kaut klusībā, savā nodabā var papriecāties par svētkiem, ar cerību, ka tomēr nāks labāki laiki. Kā mūsu tēvi un vectēvi klusībā – visu padomju laiku garumā savās sirdīs iznesa Latvijas himnu “Dievs svētī Latviju”! Kādreiz klusiņām, savu ģimenes locekļu – savu bērnu klātbūtnē nodungoja šo latvieša sirdij dārgo lūgumu. Ļoti gribas ticēt, ka mūsu godājamiem valsts vīriem radīsies jaunas idejas, jaunas sapratnes – ne tikai – ar spaidiem un draudiem, glābt mūsu tautiešu dzīvības. Ļoti gribas ticēt, ka tomēr plauks mūsu Latvija.
Skarbos apstākļos – ierobežojumos strādā lauku ļaudis. Neskatoties uz pandēmiju – audzē labību – sēj un novāc! Lopkopji – kopj, slauc, baro savas brūnaļas un raibaļas. Viņi sīksti turas pie savas zemītes, neskatoties uz lietavām, vētrām un vasaras smeldzēm. Gribētos tikai, lai blakus visām rūpēm par pandēmiju, izskanētu no valdības puses arī kāds rūpju un atbalsta vārds darba – melnā darba rūķiem. Varbūt nebūtu pareizi stādināt “lokdauna” laikā aizkavējušos zemnieku uz ceļa, kurš nav paspējis pabarot savus lopiņus līdz valdības izdomātajiem termiņiem! Varbūt jāatceras, jāizprot, ka lauku cilvēka darba dienu nekad nevar izplānot un ielikt noteiktā grafikā, jo gotiņas nesas ne pēc stundu grafika, tehnika un iekārtas lūzt neparedzamā laikā! Tā ir mūsu sāpe! Dažreiz bez pateicības un algas ir sūri jāstrādā, bet darba rūķi to dara ar lielu mīlestību pret savu zemi!
Žēl gan, ka svētkus sagaidot sirdī ir daudz sāpju. Vai kas padomāja, kā jūtas sirmā māmuļa vai tēvs, kuram liegta tikšanās ar bērniem un kopā pavadīta tumšā vakara? Kā jūtas, tas cilvēks, kurš smagās mokās ir slimnīcā, bet kāpēc? Tikai tāpēc, ka viņam ir liegta laicīga ārstēšanās. Godātie valsts vīri, padomāsim par to! Mīlēsim savu tautu, darba rūķus, kas gādā dienišķo maizi! Mīlēsim savu zemīti, savu Latviju! Lai Dievs svētī Latviju! Lai mūsu darbi un domas ir veltītas Latvijas stiprumam un uzplaukšanai! Un visi kopā novēlēsim daudz laimes dzimšanas dienā, dārgā Latvija, mūsu zeme, mūsu Dzimtene! Mēs Tevi ļoti mīlam! Uzvarēsim slimības un bailes un atkal krietnā draugu pulkā visi kopā nodziedāsim mūžam dzīvo: ”Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”.
Janīna UNGURE
