Darba brauciena iespaidi

Ceļš ved aizvien tuvāk robežai ar Baltkrieviju. Ceļa malā stāv smagās automašīnas rindā uz robežšķērsošanas punktu. Pirms pagrieziena uz  Piedruju, nelielā laukumā labajā pusē ieraugu pretmobilitātes šķēršļus – betona “pūķa zobus”. Iepriekšējā laikrakstā par to uzkrāšanu pierobežā informēja Aizsardzības ministrija. Nu tos redzu dabā. Tālāk to ir vēl vairāk, arī betona bloki. Jāatzīstas, omulība pazūd – aiz loga skarbā realitāte, dzīvojam blakus ne pārāk draudzīgiem kaimiņiem…

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka tagad izjūtas ir divējādas. Ilona Kangizere, kurai rādu uzņemtās fotogrāfijas ar “pūķa zobiem”, teic, ka viņā tas rada drošības sajūtu. “Dažus tas biedē”, saka Ilona, “bet mani tieši pretēji. Es piedalījos vairākos semināros par drošību Daugavpilī, gan pasākumā ar rezerves pulkvedi Igoru Rajevu. Saprotu, ka tas ir nepieciešams. Mums jābūt gataviem!”

Pagasta centrā Piedrujas katoļu baznīcas un Piedrujas pareizticīgo baznīcas majestātiskie stāvi atkal nomierina, bet autobusa pietura – pat uzjautrina.

Autobuss piestāj gala pieturā un kad pajautāju ceļa biedrenei, kā nokļūt uz Ievārījuma svētkiem, viņa man laipni paskaidro, ka sākumā jādodas pāri dzelzceļam. Pirms tilta, ceļa abās pusēs vēroju divas pamestas ēkas. Kreisajā – sarkanu ķieģeļu, laika zobu skaudrāk skartu, bet labajā – ļoti pievilcīgu un tāpēc jo vairāk skumju, baltu ēku. Bijušais Indras muitas kontroles punkts, esot bijusi arī slimnīca. Tā izskatās vēl nesen apdzīvota un ļoti gribas cerēt, ka drīz vien iegūs jaunus īpašniekus. Viesu nams ar naktsmājas iespējām te ļoti iederētos.

Steidzos uz svētkiem, tāpēc Indras dzelzceļa staciju tuvāk neaplūkoju, bet no attāluma tā neizskatās īpaši pievilcīga. Senākā ēka diezgan gaiša, bet piebūve tāda kā noplukusi. Kādreiz tika saukta par Rožu staciju…

Nokāpusi no tilta otrā dzelzceļa pusē satieku vietējo iedzīvotāju pāri, kuri arī dodas uz svētku pasākumu. Izskan sāpe par slēgto skolu, par pierobežas iztukšošanos. Par laiku, kad dzīve te kūsājusi, kad bijusi vidusskola, darba vietas, kultūras pasākumi, kino katru vakaru un pat seši veikali. Sirmais kungs ir runīgs un labprāt stāsta par savu dzīvi. Bijušais dzelzceļnieks, kad devies pelnītā atpūtā, abi ar sievu dejojuši senioru deju kopā “Labvakar”, uzstājušies daudzās Latvijas malās. Bijis jautri un interesanti. Pensija esot laba, varot arī palīdzēt meitai, kura kopā ar mazmeitu dzīvo Krāslavā. Te darba neesot, skolu likvidēja, ko jaunajiem te darīt? Jā, pierobeža iztukšojas…

Iveta LEIKUMA