Trīs dienas pilsētā, kurā piedzimst vējš

Taču pēc maršruta, kurā komfortabls autobuss katru dienu kursē no Daugavpils uz Liepāju, atklāšanas, ceļojums kļuvis vieglāks un ērtāks. Tas pamudināja ceļot arī mani. Septiņas stundas autobusā, jaunā un ļoti mūsdienīgā, izrādījās ne pārāk nogurdinošas. Liepājā ieradāmies pēc grafika – vēlu vakarā. Reģistrēšanās viesnīcā neaizņēma ilgu laiku. Atlika tikai kārtīgi izgulēties, lai būtu pilnībā gatavs satikties ar pilsētu, kurai ir Latvijas mūzikas galvaspilsētas statuss.

Pirmā diena: koka šedevri, izsmalcināts jūgendstils un vecā Karosta

Gidu man ieteica Liepājas Tūrisma informācijas centrā. 9 no rīta mani sagaidīja Andis Lācis. Mana iepazīšanās ar pilsētu sākās no viesnīcas. Pārsteidzošākais bija tas, ka mana pirmā diena “vējainajā” pilsētā pagāja pavisam bez vēja.

Vecie kvartāli, modernā koncertzāle “Lielais dzintars”, tirgi, parki, pieminekļi. Liepāja ir pārsteidzoši mājīga un atmosfēriska. Iespaidīgas ir 17., 18. un 19. gadsimta koka mājas, labi saglabātas un ļoti rūpīgi restaurētas. Jūgendstila ēku pārpilnība ir pārsteidzoša. Protams, nav tāda mēroga kā galvaspilsētā, taču tās izskatās vēl izsmalcinātāk un reālāk. Pateicoties gidam, uzzināju un redzēju ko tādu, par ko daudziem Liepājas viesiem nav ne jausmas. Pilsētas visnegaidītākie arhitektūras un vēstures dārgumi glabājas aiz fasādēm, lai tos apskatītu, jāieiet iekšpagalmā, jāpastaigājas “pa otru pusi” vai pat vienkārši jāpastiepjas uz pirkstgaliem un jāieskatās aiz privātmājas žoga.

Viduslaiku apskates objektu Liepājā vienkārši nav, jo pilsēta sāka veidoties ap tirdzniecības ostu vēlākā laikmetā. Bet Margarētas Ģertrūdes Hoijeres viesu nama ēka ir saglabājusies. Tur jau sen nav viesnīcas, tagad iekārtots vēsturisko interjeru muzejs un krogs 18. gadsimta stilā. Tālajā 1694. gadā šis viesu nams uzņēma īpašus viesus: jauno Krievijas caru Pēteri un viņa nedaudzos domubiedrus. Hoijeres kundzes iestāde tika izvēlēta, jo tā bija vienīgā viesnīca Lībavā (Libau - Liepājas vāciskais nosaukums), kurā nebija ne blakšu, ne blusu.

Tagad krodziņā piedāvā vienkāršus, bet garšīgus ēdienus, un ēdienkartes galvenais elements ir saglabātā senatnes atmosfēra!

Liepājas Karosta pārsteidz ar saviem izmēriem, varenību un vērienu. Pārsteidzoši, ka, kamēr tika celta šī Baltijas jūras jaudīgākā jūras spēku bāze, visi tās ieroči bezcerīgi novecoja. Taču drupās joprojām iespējams saskatīt piekrastes nocietinājuma spēku un varenību.

Gids bārstīja vārdus un datumus, jokoja un vēstīja krāšņi. Bet man bija prieks vērot gadsimtu seno liepu ēnu spēli uz blakus esošo daudzdzīvokļu māju mozaīkas paneļu flīzēm un klausīties kaiju klaigās, kuras nemitīgi par kaut ko strīdējās ar vietējām vārnām. Pastaiga pa pilsētu beidzās pēcpusdienā. Atlikusī dienas daļa tika pavadīta pilsētas parkos, rožu dobju ielenkumā un tūristu pūļu “sanoņas” pavadījumā, kas piepildīja vecās Liepājas vēsturisko centru.

Otrā diena: Jūras svētki koncertdārzā “Pūt, vējiņi!” un Liepājas pludmale

Lai arī cik mēs būtu pieraduši pie mūsu mainīgo laikapstākļu kaprīzēm, mūs vienmēr kaitina, kad pēkšņi vasarā pazūd saule un sāk līt. Izrādās, līdz šim man nebija ne jausmas, cik mainīgi var būt laikapstākļi! No rīta, braucot uz koncertdārzu, kur Jūras svētku ietvaros norisinājās gandrīz visi pasākumi, vienkārši biju spiests aiziet uz veikalu un nopirkt sev vējjaku, jo bija auksti un lija lietus. Liepājas pludmale bija praktiski tukša. Jūra skarbi meta krastā viļņus, kaijas sakliedzās ar vārnām, acīmredzot arī neapmierinātas ar pavisam rudenīgajiem laikapstākļiem jūlijā. Taču vējš nebija pārāk stiprs un pastaiga bija diezgan komforta. Īpaši man, jūras nelutinātam. Pagāja četrdesmit minūtes un... No mākoņiem iznira saule, vējš pierima un kļuva karsti. Jaku nācās novilkt. Pludmali pēkšņi sāka piepildīt cilvēki. Visi steidzīgi izģērbās un skrēja jūrā peldēties. Pēc pusstundas viss krasi mainījās, saule pazuda, atkal uzpūta auksts vējš, sāka līt. Pagāja dažas minūtes, un pludmale atkal bija tukša, it kā neviena te nebūtu bijis. Palika tikai kaijas un vārnas, jo tām nebija citur kur lidot...

Lai gan es vairs pat neskaitīju, cik reizes man bija jāatver un jāaizver lietussargs, diena izvērtās ļoti koša un notikumiem bagāta. Koncertdārzs bija piepildīts cilvēkiem, pozitīviem un smaidīgiem. Tūristus bija grūti atšķirt no vietējiem iedzīvotājiem: visiem bija jautri un līksmoja visi. Vietas, kur uzstājās dažādu žanru un stilistisko virzienu mākslinieki, vienkārši nebija iespējams saskaitīt. Gadatirgus, kurā varēja iegādāties vietējo ražotāju produkciju, bija uzmanības vērts ar savu daudzveidību un bagāto piedāvājumu. Kamēr es staigāju pa parku, man izdevās redzēt burvju māksliniekus no Itālijas, akrobātus no Bulgārijas un klaunus no Brazīlijas. Arī vietējo šovbiznesa zvaigžņu netrūka. Profesionāli izklaižu vadītāji visās norises vietās - atpazīstami galvaspilsētas teātru aktieri lielā mērā palīdzēja radīt pilnīgi unikālu svētku gaisotni, viegli komunicēja ar publiku un ar prieku fotografējās ar visiem, kuri to vēlējās.

Bērni piedalījās radošajās darbnīcās katrai gaumei, turklāt darbojās dažādi karuseļi, visur bērnus izklaidēja animatori. Lielu uzmanību piesaistīja arī zinātniskās laboratorijas, kurās varēja iepazīties ar Baltijas piekrastes jūras dzīvi. Bija jūtams, ka līdztekus svētkiem pilsēta aktīvi gatavojās kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027. gadā. Un ziniet... Man ir radās spēcīgs iespaids, ka Liepāja jau sen ir gatava šim goda statusam! Dažādu kultūras izklaižu virpulis mani tā ievilka, ka par pusdienām vienkārši aizmirsu. Attapos vakarā. Izsalcis, bet laimīgs, ieskrēju kafejnīcā un apēdu pāris pīrāgus, piedzerot klāt zaļo tēju. Gulēju kā nosists...

Trešā diena: trīs baznīcas, trīs pērles pilsētas rotā

Svētdienas rītu, savas pēdējās dienas rītu vēju pilsētā, veltīju pilsētas interesantāko baznīcu apskatei.

Pirmā vizīte - Svētās Trīsvienības katedrāle, par laimi tā atradās 50 metrus no manas viesnīcas. Katedrāle celta vēlīnā baroka stilā ar klasicisma iezīmēm, bet interjers veidots rokoko stilā. Aprakstīt šo skaistumu, ir gandrīz neiespējami. Par altāri nemaz nerunājot, te ir ērģeles, kuras līdz 1979. gadam bija lielākās pasaulē! Līdz uzcēla Sidnejas Operas namu, ievietojot tur vēl grandiozāku instrumentu. Tomēr atšķirība starp šīm divām ērģelēm nav tik liela. Nodomāju, ka austrālieši varēja būt pieticīgāki. Bet tas tā, domas, kas izlauzās laukā.

Kad iegāju Svētās Annas baznīcā, dievkalpojums jau bija sācies un kaut kā neērti bija iziet. Turklāt es nekad agrāk nebiju apmeklējis dievkalpojumus luterāņu baznīcā. Man radās interese un daudz jautājumu, kurus noteikti uzdošu mūsu vietējiem priesteriem, esmu pārliecināts, ka saņemšu izsmeļošas atbildes. Ar interesi klausījos mācītāja sprediķi par Gaismu un Tumsu, “samierinājos” ar vietējiem draudzes locekļiem un apbrīnoju brīnišķīgo 17. gadsimta beigu koka altāri.

Trešā - Liepājas Svētā Jāzepa katedrāle. Stingra un svinīga, atturīga un spilgta vienlaicīgi. Te bija mājīgi un ierasti, Svētā Mise nupat bija noslēgusies, bet atmosfēra bija valdzinoša, un es nevēlējos doties prom. 19. gadsimta freskas varēja aplūkot ļoti ilgi, tās bija lieliski saglabājušās un radīja ļoti īpašu noskaņu.

Ar to arī beidzās manas trešās dienas programma. Atlika vien kārtējā pastaiga pa Liepājas senajām ielām, lai uz ilgu laiku saglabātu atmiņā Latvijas tālākās rietumu pilsētas skaistumu un omulību.

Galvenais secinājums pēc ceļojuma: ne vienmēr vajag meklēt skaistumu tālās zemēs, viss skaistākais, neatkārtojamākais, valdzinošākais ir mājās!

Andrejs JAKUBOVSKIS

Autora foto