• Palēnām kļūstu par krāslavieti…

    Vēl mācību gada sākumā, tas ir, pagājušā gada septembrī, par Krāslavas sporta skolas direktoru apstiprināja Arti Upenieku. Kopš darba uzsākšanas ir pagājuši pieci mēneši, kas ir pietiekams laiks, lai noteiktu vietējā sporta un skolas kā iestādes stiprās un vājās puses. Taču par visu pēc kārtas.

    Lasīt
  • Kā “iepriecināja” krāslaviešus

    Mēs dzīvojam bezgalīgu satricinājumu laikmetā. Globālā sasilšana izraisa arvien vairāk katastrofu: zemestrīces, viesuļvētras, plūdi, ugunsgrēki, vulkāni, militārie konflikti, miljoniem bēgļu... No Ķīnas nācis jauns drauds cilvēcei - koronavīruss, un jau mazajā Latvijā ir sešpadsmit inficētie, kaimiņu Igaunijā - trīspadsmit.

    Lasīt
  • Mēs - lauku ļaudis!

    Pats esmu pilsētnieks, bet jau no bērnības man ir īpašas simpātijas pret Latgales laukiem. Lauku brīvība, visapkārt neaprakstāms skaistums, taču tas nav viss. Šeit, Latvijas austrumos, dzīvo neparasti cilvēki - ārkārtīgi strādīgi, izturīgi un, pats galvenais, talantīgi.

    Lasīt
  • Komanda numur viens - it visā!

    Ir patīkami, ja, satiekot kādu uz ielas vai pasākumā, cilvēks, pamanījis jūs, sāk sirsnīgi smaidīt, ir atvērts sarunai un draudzīgi izturas. Es ar tādu cilvēku iepazinos pirms vairākiem gadiem, kad atvedu meitu mācīties uz autoskolu riteņbraukšanas tiesību iegūšanai. Un tad, kad pati sāku mācīties vadīt automašīnu, iepazinos ar viņu vēl labāk. Tā ir Ērika Romule, brīnišķīgā autoskolas Nr. 1 pasniedzēja. Domāju, ka man piekritīs visi, kas mācījušies šajā autoskolā. Uz lekcijām gājām kā uz svētkiem, un Ērika mūs sagaidīja kā mīļus viesus. Tas gadījums, kad pat slinkiem cilvēkiem bija prieks mācīties, bet mācību viela tika pasniegta tik viegli un interesanti, ka viss bez lielas piepūles iegūla atmiņā.

    Lasīt
  • Andrupene un Dagda turpina pārsteigt

    Aukstākā gadalaika pēdējā kalendārajā dienā gluži kā notika brīnums, un mēs beidzot pieredzējām skaistāko ziemas dienu, kuras šogad nebija. Sals un saule, brīnišķīga diena! Pilnīgs bezvējš un vecais grants karjers gadsimtiem vecu koku ielokā - kā teātra dekorācijas. Uz koši zaļajiem egļu un priežu zariem - sniega raksti, arī norās - pasakaini zaķi, kazlēni un lācītis ķepainītis!

    Lasīt
  • Mūsu mīļais treneris

    Sportisks, Krāslavas zēnu elks, spēlējošais treneris pieaugušo komandā... Pastāvīgais lasītājs jau uzminēja: tas ir Vadims Atamaņukovs, kuram pirms pāris gadiem Krāslavā tika piešķirts goda nosaukums “Gada cilvēks”. Ar sertificētā sporta skolotāja ierašanos, ar aktīvu Pāvela Širokova atbalstu, mūsu pilsētā 2013. gadā, notika lielā futbola, pieaugušo un bērnu, atdzimšana, tik nopietna, ka treneris Vadims Atamaņukovs un pastāvīgās uzvaras tagad ir nešķirami jēdzieni.

    Lasīt
  • Aizmirstie Andzeļu ļaudis

    Latgale - apburoša zeme, mākslinieka otas un dzejnieka vārsmu cienīga. Pat pirms simt un divsimt gadiem vietējos neauglīgajos akmeņainajos laukos, starp augstiem pakalniem, purvainām zemienēm un krūmainiem puduriem, izdzīvot spēja vien miesā un garā spēcīgi cilvēki. Drosme, nelokāmība, uzticība dzimtajai Latgalei vienmēr izraisīja gan pārsteigumu, gan apbrīnu. Tā bija pēdējās simtgades laikā: daudzi devās peļņā uz tiem Latvijas reģioniem, kur lielāka labklājība, un pat uz galvaspilsētu, bet citi visiem spēkiem turējās savā mazajā dzimtenē. Un, lai ko arī teiktu jaunās dzīves saimnieki, zilo ezeru zeme ir izturējusi sarežģītos postpadomju laikus. No bijušajiem kolhozu un sovhozu agrārajiem centriem palikušas tikai atmiņas, no lielajiem lopkopības kompleksiem - galvenokārt drupas. Un ilgstoši cietusī Latgale nekad nav zaudējusi tik daudz cilvēku kā pagājušā gadsimta nogalē. Ciemati, ko pametuši cilvēki, izmirstošas viensētas, ar krūmiem un nezālēm aizaugušas, kādreiz auglīgas, meliorētas zemes, kas tagad pārvēršas par medību vietām, kur klīst ne tikai baltkrievu lāči, bet arī sumbri. Sirds asiņo...

    Lasīt