Atbildības nasta

Viņš ir demokrātisks vadītājs, no kura nāk draudzīga attieksme, labvēlīgs tonis komunicējoties. Pieņemot skolai svarīgus lēmumus, apspriežas ar pedagoģisko kolektīvu. Atbalsta kolēģus ne vien darba jautājumos, bet arī sarežģītās personīgās dzīves situācijās.

Viņaprāt: “Visi esam pedagogi, skolotāji ar to vienīgo atšķirību, ka man ir uzticēta lielāka atbildības nasta — par bērniem, kolēģiem, darbiniekiem un skolu. Man patīk demokrātiskais vadības stils, tajā pat laikā par čomiskām attiecības ar kolēģiem nekādi nenosauksi, reizēm pat šķiet, ka pret mani izturas daudz vairāk oficiāli nekā konkrētajā situācijā tas nepieciešams.”

Aleksandra dzimtene ir Madonas rajona Cesvaine, bet mācījies viņš Rēzeknes 5. vidusskolā, jo vecāki savulaik pamainīja dzīvesvietu un darbu Cesvaines vidusskolā pret darbu Adamovas internātskolā. Faktam, ka abi vecāki ir krievu valodas un literatūras skolotāji, tādēļ Aleksandrs pilnībā tika ierauts pedagogu virtuves atvarā, bija izšķirošā nozīme tālāka dzīvesceļa izvēlē pēc vidusskolas pabeigšanas. Jaunietis izvēlējās vecāku profesiju, bet citā specialitātē. 1982. gadā viņš pabeidza Dau-gavpils Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultāti un pēc sadales uzsāka darba gaitas Ezernieku vidusskolā kā fizikas un matemātikas skolotājs. Jaunajam skolotājam un klases au-dzinātājam strauji krājušās un pilnveidojušās pedagoģiskā darba prasmes un iemaņas. Jau 1985. gadā Aleksandrs tika iecelts par šīs vidusskolas direktoru un sekmīgi strādā šajā amatā joprojām, parādot sevi kā neatlaidīgu, mērķtiecīgu un uzņēmīgu skolas vadītāju, prasīgu pedagogu. Viņa vadībā pedagoģiskais kolektīvs realizē izglītības iestādei uzticētos uzdevumus jau 22 gadus.

Sarunbiedrs atceras, ka piedāvājums kļūt par direktoru nācis tālab, ka skolas iepriekšējā direktore Antoniņa Kumpiņa izteica vēlmi aiziet no šī amata, lai turpinātu darbu tikai kā skolotāja. Šajā situācijā skolas kolektīvs un skolu valde šim amatam izvirzīja tieši viņu. Protams, izgājis dažādas komisijas, jo tas vēl bija laiks, kad bez kompartijas svētības cilvēks karjeras kāpnēs nevarēja pārvarēt pat vienu pakāpienu. Savlaicīgi, vēl rudenī sācis apmeklēt skolvadības kursus, bet praktisko vadību nācies uzņemties pašā mācību gada vidū — janvārī.

Aleksandrs: “Pirmajā brīdī bija ļoti grūti, jo jaunajā amatā daudzas funkcijas bija nepazīstamas, jādara tas, ko agrāk nebiji radis. Pirmā būtiskākā atšķirība, ko sajutu — lielā atbildība par visu skolu. Līdz tam atbildēju par sevi un klasi, bet te tev nepazīstama joma. Jaunajā situācijā man ļoti daudz palīdzēja pirmām kārtām skolotājas Irēna Lavrinoviča, Antoniņa Kumpiņa un Lidija Brile, protams, arī pārējie darba kolēģi centās mani visādi atbalstīt.”

Lai arī visiem zināmais sakāmvārds “Jauna slota tīri slauka” bieži vien attaisnojas, Aleksandrs nebija tā slota, kas slauka tīri šī sakāmvārda tradicionālajā izpratnē. Viņš iztika bez kardinālām pārmaiņām, jo pēc tādām vienkārši nebija nekādas vajadzības — skolas mehānisms nevainojami tikšķēja tālāk kā izcils Šveices pulkstenis. Arī tas viņam ļoti palīdzēja iejusties jaunajā amatā.

Kopskaitā Ezernieku vidusskolā nostrādāti jau 25 gadi, Aleksandrs apgalvo, ka nekad pat uz mirkli nav nožēlojis, ka ir izvēlējās skolotāja profesiju. Starp citu, skolotāja kvalifikāciju viņš nav zaudējis ne par mata tiesu, jo turpina mācīt fiziku atļautās 12 stundas nedēļā. Viņam imponē tas, ka mūsdienās audzēkņi un skolotāji kļuvuši daudz atraisītāki, uzskatos brīvāki. Tajā pašā laikā viss ir normas robežās, skolā nav tādu problēmu, kādās iedzīvojušās lielpilsētu mācību iestādes. Pēc direktora domām, lauku bērni tāpēc nemaz nav izmainījušies uz sliktāko pusi. Varbūt sava būtiska loma ir ne tikai audzināšanas darbam, bet arī mazākām izklaides iespējām, dažādiem citiem vilinājumiem. Starp citu, agrāko gadu praksi, kad nogrēkojušos audzēkņus parasti izsauca “uz paklāja” strostēšanai pie direktora, skolā sen aizstājuši ar progresīvāku un efektīvāku metodi, proti, notiek aktīva sadarbība ar audzēkņu vecākiem, problēmu risināšanā iesaista arī pagasta sociālo darbinieku. Bet nav jau daudz tādu gadījumu, kad jārīkojas stingri.

“Skolas labā slava tiek vairota, sniedzot noturīgas un dziļas zināšanas skolēniem, kas ļauj viņiem sekmīgi startēt rajona olimpiādēs, labā līmenī kārtot izlaiduma centralizētos eksāmenus un veiksmīgi studēt augstskolās,” tā par A. Gžibovski skolas administrācijas un pedagoģiskā kolektīva vārdā rakstīja direktora vietniece mācību darbā B. Andžāne, iesakot viņu Izglītības un zinātnes ministrijas balvai par radošu un kvalitatīvu pedagoģisko darbību vispārējā izglītībā. “Pēdējos gados vidēji 88 % vidusskolas absolventu turpina studijas Latvijas augstskolās. Ezernieku vidusskolas skolēni piedalījušies fizikas, vizuālās mākslas un matemātikas valsts olimpiādēs, tātad ir bijuši labākie rajonā šajos priekšmetos.

Skolā ir augsts skolēnu mākslinieciskās pašdarbības līmenis. Darbojas divi deju kolektīvi, divi kori, divi vokālie ansambļi, dramatiskais pulciņš. Ar direktora gādību skolēniem ir iespēja piedalīties visos rajonā un valstī organizētajos dziesmu un deju konkursos, kā arī skolēnu dziesmu un deju svētkos.

Lielu uzmanību direktors velta pieņemto lēmumu izpildei, savai profesionālajai pilnveidei, pastāvīgi apmeklē kursus un seminārus, apgūst citu kolēģu pozitīvo pieredzi un nesavtīgi dalās savā pieredzē dažādos ar skolvadību saistītos jautājumos. Ezernieku vidusskolā organizēti pieredzes apmaiņas semināri rajona skolu direktoriem gan par skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanas sistēmu skolā, gan skolas apkārtnes labiekārtošanas darbu organizēšanu un citiem tematiem. Tiek atbalstīta gan skolēnu, gan skolotāju iesaistīšanās dažādos projektos un konkursos.”

Aleksandra vadībā Ezernieku vidusskola spēja izdzīvot sarežģītajā pārmaiņu laikā. Daudz izdarīts skolas materiāli tehniskās bāzes uzlabošanā, skolas ēkas un telpu remontā, piesaistot gan Latgales programmas, gan pašvaldības līdzekļus. Tieši viņa vadībā radikāli izmainīta un tiek uzturēta kārtībā skolas apkārtne, parks un sporta laukums. Skolas apkārtnes pārveidošanas projektā iesaistīts viss skolas kolektīvs.

Iespējams, par lielo veikumu jāpateicas faktam, ka daudzus gadus Aleksandrs ir arī pagasta padomes deputāts un skolai izveidojusies laba sadarbība ar pagasta pašpārvaldi. Nauda tiek ne tikai remontiem. Pēc direktora iniciatīvas pašpārvalde iedibinājusi naudas balvas skolēniem: viena (50 Ls apmērā) ik gadu tiek pasniegta 9. klases labākajam absolventam, bet otra (150 Ls apmērā) — vidusskolas absolventam (kā ceļazīme ekskursijai uz citu valsti). Ezernieku pagasta pašvaldība ir apmaksājusi arī skolas labāko sportistu un mācībās čaklāko skolēnu vairākus braucienus uz pasaules hokeja čempionātu Rīgā 2006. gadā. Starp citu, direktors ir fanātisks šī sporta veida piekritējs, turklāt jaunības gados hokeja spēlei pievērsies visā nopietnībā. Azarts nav zudis šobaltdien.

Vienmēr tiek apmaksāti skolotāju braucieni uz kursiem, semināriem, pēc iespējas arī skolēnu ekskursijas, braucieni uz sacensībām, konkursiem.

Aleksandra šī brīža lielākā vēlme ir nodrošināt skolu ar jaunām mēbelēm un veikt mācību iestādes iekštelpu pilnu remontu. Daudz darba skolas teritorijas turpmākajā labiekārtošanā, jāno-asfaltē piebraucamie ceļi.

Direktora darba diena visbiežāk beidzas vēlā vakarā, par laimi mājas ir tepat tuvumā — skolas teritorijā. Tur viņu pēc sūrās darba dienas sagaida mīļa sieva un divi bērni — Liāna un Sanita. Precīzāk būtu teikt, ka tagad jau viņš ar dzīvesbiedri gaida ciemos savas meitas, kuras ir studentes. Apsteidzot manu jautājumu, Aleksandrs atklāj: “Nē, nebūs skolotājas! Liāna izvēlējās arhitektes profesiju, bet Sanita studē sociālās zinātnes un komunikācijas, psiholoģiju. Tagad grūti spriest, cik pareiza ir meitu izvēle, bet mēs piekritām bērnu izvēlei, jo vislabāk sokas tas darbs, kas patīk un sirdij tuvs.”

Aleksandram savs darbs ļoti patīk. Vēl viņam patīk vienkārši, atraisīti, jautri cilvēki. Patīk būt dzīvespriecīgās un jautrās kompānijās, kurās var viegli kontaktēties un interesanti parunāties. Viņš regulāri tiekas ar bijušajiem klasesbiedriem, dodas kopā uz somu pirti. Kopš studiju gadiem bieži kontaktējas ar kādreizējiem grupas biedriem. Ar prieku palīdz citiem cilvēkiem, mīl darīt labu. Mīl ātrumu, bet nav agresīvs braucējs un nekad nav iekļuvis satiksmes negadījumos. Aleksandrs nav agresīvs cilvēks. Par savu trūkumu atzīst vēlmi vairāk klusēt nekā runāt, lai gan amata dēļ ir pienākums runāt daudz. Tas tik tālu iztukšo, ka Aleksandrs pārvēršas klusētājā mājās. Viņš ir arī aizrautīgs makšķernieks, ģimenes augļu dārza un apkārtnes kopējs. Atzīstas: “Man ļoti patīk apzaļumošanas un labiekārtošanas pasākumi — tas ir mans vaļasprieks. Mēs neapstrādājam zemi, neturam lopus, jo neatliek laika un nav nepieciešamības. Ir tikai pavisam neliela siltumnīca.”

Tagad kļūst skaidrs, no kurienes izauga skolas apkārtnes kardinālas pārveidošanas doma.

Aleksandram nepatīk dzīvot kā kolhozā: “Vecākiem bija standarta trīsstāvu māja, bet tad par to kaut kā nedomāju. Šodien reizēm gribas skaļāk uzdziedāt un ne vienmēr staigāt uzvalkā — vārdu sakot, gribas lielāku brīvību. Tālab no savulaik saņemtā dzīvokļa ciemata centrā atgriezāmies vecajā vietā pie skolas, tikai — ceļa otrajā pusē. Šodien visas šīs skolas mājas jau privatizētas.”

Bet ir vēl kāda interesanta lieta, kas uzpeldēja no pilnīgi negaidītas puses. Sarunas laikā direktors pastāstīja, ka savulaik krājis markas. Lielo kolekciju, kurā bija pat salīdzinoši retas markas, uzdāvināja kādam draugam, bet veltīta kolekcija bija sporta tēmai. Īpaši daudz marku bija veltīts hokejam.

“Adamovā bijām izveidojuši savu hokeja komandu, paši tīrījām spēlēm laukumu uz ezera un visu ziemu sitāmies pa ledu burtiski līdz nāvei,” atmiņās dalās Aleksandrs, kurš bija komandas vārtsargs. “Vietējie nebija konkurenti, spēlējām ar pilsētniekiem, mēs braucām pie viņiem, viņi — pie mums. Latvija laikam būs zaudējusi vairākus potenciāli spēcīgus hokejistus, ja būtu devušies uz sporta skolu, tad no daudziem būtu iznākuši labi hokejisti.

Abas kājas man vēl šodien stipri apdauzītas, jo kājsargi tolaik nebija izcili: viss inventārs paštaisīts, bet tuvs oriģinālam. Kad pirmoreiz uzvilku īsto vārtsarga formu, mani pārsteidza, cik ļoti smaga tā izrādījās. Tik smaga, ka vai nost miru. Toreiz pilsētas komandai bija kaut kādi mači, mani uzaicināja pastāvēt vārtos. Pēc spēles biju pilnībā slapjš ne tikai tālab, ka darba netrūka — zaudējām ar 6:4. Spēles tolaik ritēja zem klajas debess, arī slapjdraņķī.

Šodien jaunajiem hokejistiem ir iespēja spēlēt ar profesionālu inventāru un viņi tajā varbūt nesaskata neko īpašu. Mums tas bija notikums. Internātskolā mācījās čaļi no visas Latvijas, vienam bija sakari ar “Rīgas dinamo” un “Latvijas bērzu”. Viņš mūs apgādāja ar “Latvijas bērza” hokeja nūjām. Tās nebija tik labas, kā ārzemju, tomēr labākas par mūsu pašdarinātām. Bet tad notika nebijis gadījums — kāds puisis, kuram vecāki gāja jūrā, atveda īstu kanādiešu nūju un īstās kanādiešu hokeja slidas. Mēs tur ģībām no skaudības.

Manuprāt, hokejs tajā laikā valstī bija vairāk attīstīts nekā tagad. Hokejs un futbols bija jauniešu sporta pamatu pamats, kā dēļ daļa skolēnu upurēja pat sekmes mācībās. Tagad tādas uguntiņas jaunatnei nav. Sportot nē, vairāk uz izklaidi. Varbūt tālab, ka izklaides kļuvušas vairāk pieejamas nekā sports.”

Aleksandrs ne tikai spēlēja, bet arī apmeklēja Rīgas dinamo spēles Sporta namā. Diemžēl uz pasaules čempionātu hokejā, kad tas norisinājās Rīgā, aizbraukt neizdevās. Stāvēt vārtos Aleksandrs izvēlējās ne jau komplekcijas dēļ — tolaik ar savu augumu viņš tos tik cieši, kā šodien, nenosedza. Vārtsargs hokejā ir pēdējais bastions, kad uzbrucēji un aizsargi ir kapitulējuši, cīņā iesaistās vārtsargs. Uzņemties vislielāko atbildības nastu — tas ir Aleksandra gaumē.

Juris ROGA