• Lai ezeri varētu elpot brīvāk

    15. jūlijā Dridža ezera dabas parkā pie Ota ezera Aivara Dzalba zemnieku saimniecībā “Aimasas” notika niedru pļaušana ezerā, izmantojot speciālu tehniku, ko nodrošināja Aulejas un Kombuļu pagasta pārvaldes. Latvijas Dabas fonda eksperts Uvis Suško mums detalizēti pastāstīja par šīs procedūras nepieciešamību.

    Lasīt
  • Indra: skola uz lauka un laimes atslēgas

    Dzīvi nodzīvot - ne lauku pāriet, vēsta tautas gudrība. Bet, lai Latgales lauki ar sarežģīto reljefu un neviendabīgajām augsnēm pastāvīgi priecētu zemniekus ar labu ražu, vajadzīga ne tikai moderna tehniskā bāze un jaunākās tehnoloģijas. Galvenais ir gadu gaitā gūtā pieredze, jo graudu, rapšu un pākšaugu audzēšana ir radošs process; mainīgajos laikapstākļos zemniekam jāatrod labākais risinājums. To arī dara Zalboviču agrofirma - lielākais Latgales lauku nodokļu maksātājs, kas lielos apjomos eksportē labību, rapsi un pākšaugus uz Āzijas valstīm, Franciju, Ēģipti..

    Lasīt
  • Finanšu ministra vizīte Krāslavā

    Trešdien, 15. jūlijā, Latvijas finanšu ministrs Jānis Reirs darba vizītē apmeklēja Krāslavu. Pēc sasveicināšanās ar Krāslavas novada domes priekšsēdētāju Gunāru Upenieku, viņi nofotografējās un devās uz domes ēku.

    Lasīt
  • Caur mākslu uz mīlestību

    10. jūlijā Daugavpils pilsētas domes telpās notika Krāslavas slimnīcas ķirurga Vjačeslava Aprupa gleznu izstādes “Caur mākslu uz mīlestību” atklāšana.

    Lasīt
  • Bērnu svētki “Todesā!”

    Ar koronavīrusu saistītās neparedzētās epidemioloģiskās problēmas ir iedragājušas ekonomisko stabilitāti daudzās uzņēmējdarbības jomās. Darbību piespiedu apturēšana, pagaidu bezdarbs, nespēja savlaicīgi atmaksāt aizdevumus – tā rezultātā daudzas firmas nonākušas uz izdzīvošanas robežas. Tomēr pasaules biznesa prakse vēsta: krīze - tās ir arī jaunas iespējas.

    Lasīt
  • Mūsu novadnieka stāsts iz vēstures. Ignatijs Buko: stāsts par Pirmo pasaules karu

    No bada mēs visi bijām ļoti izkāmējuši. Ieraugot pavisam vārgos, vācieši sūtīja tos uz lazareti, kazarmās neļāva nomirt. Lazarete atradās netālu no kapsētas, cauri visai nometnei līdz turienei vijās ceļš. Visbiežāk slimniekus aizveda no rumāņu barakām. Katru rītu mēs redzējām vienu un to pašu, kā ieslodzītie ar rokām stūma ratiņus, kuros bija tādi, kuri vairs nespēja paiet. Ratiņus veda uz lazareti, kur lielākā daļa pacientu nomira. Krieviem arī nebija viegli, bet rumāņi nevarēja izturēt vietējo klimatu. Neskatoties uz to, ka bija daudz līķu, katrs tika apbedīts atsevišķā kapā, zārkos. Uz kapa lika betona plāksni, krustu... Mēs visi gaidījām pavasari, jo mums tika solīts darbs vācu saimniecībās. Šajā laikā nometnē tika radīta dziesma pēc “Tas notika netālu no Poltavas” motīviem: Tas notika pie Lamsdorfas, slikts lieta, draugi, vācieši par mums ņirgājās, neļāva mums dzīvot... Vācieši mums deva maizi, deva bija mazuļa dūres lielumā un pusdienām bija viras kauss...”

    Lasīt