Cilvēki reti uzskata, ka ir laimīgi, taču Irēna ne bez lepnuma sevi sauc par tādu. Pirmais saskaitāmais – visu mūžu nodzīvojusi dzimtajā pilsētā un līdz pat šodienai caur logu lūkojas Daugavas skaistajā tecējumā. Un uz aizupes silu, ko ne vienreiz vien piemin mūsu literāti un mākslinieki. Arī tagad uzmācīgās kaijas uz spārniem atnesa pavasari, darbojas strazdi, un drīz dvēselē ieplūdīs lakstīgalu dziesmas. Vietējās melodijas, kas ir ap mums jau no agras bērnības.
Vecie iedzīvotāji, bez šaubām, zina un atceras skaļo Beinaroviču uzvārdu, kas iemiesoja sevī uzreiz divus krāslaviešu zīmolus – gurķu audzētāju un kāzu muzikantu. Neaizmirstamais slavenais laiks, kad populāro mini orķestru skaits sasniedza pat divus desmitus! Mūsu ansambļus aicināja piedalīties kāzās ne tikai Latvijas pilsētās un ciemos, bet tādu pašu popularitāti viņi iemantoja arī kaimiņzemē Baltkrievijā. Ir skaidri zināms, ka krāšņās kāzu mūzikas tradīcijas dibinātāji bija divi brāļi - akordeonists Viktors Beinarovičs, saksofonists Anatolijs un trešais radinieks Donāts – bundzinieks. Cik pāru saprecināja – tas tikai Beinarovičiem zināms, divdesmitā gadsimta otrajā pusē nebija pat mājiena par demogrāfijas problēmām. Zinātāji apstiprina, ka pašlaik kāzu skaits ir samazinājies divas līdz trīs reizes, lūk, Latvija arī turpina zaudēt pašu vērtīgāko – cilvēkus.
Padomju vara neveicināja uzņēmējdarbību, kādus tik spieķus nelika riteņos Krāslavas gurķu audzētājiem. Taču tie ar visām patiesībām un “nepatiesībām” pamanījās audzēt pēc garšas tik neparastus dārzeņus, ka to slava izplatījās gan pilsētā pie Ņevas, gan baltkrievu Polockā. Pats pāris reižu esmu palīdzējis tantiņām tirgot kreiso preci lielajā Pēterburgas tirgū, un skaidri atceros, cik ļoti pircēju pūļi interesējās par krāslaviešu preci – svaigiem un mazsālītiem gurķīšiem. Visu tirgu pārpildīja Krāslavas aromāti! Un nebija tajā laikā atjautīgāku uzņēmēju kā tie paši muzikanti Beinaroviči.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 29 (11.04.2017.)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
