Marks Jermaks: “Mans darbs – tā ir divu cilvēku tikšanās, kurus vieno vēlme dzīvot saskaņā ar sevi!”

img

Mūsu avīze rakstīja par semināru, kuru mūsu pilsētā vadīja kristiešu psihoterapeits Marks Jermaks. Toreiz arī tika paziņots par interviju ar Marku. Saruna notika uzreiz pēc lekcijas. Marks labprāt tai piekrita. Vispār viņš uztraucās pirms tikšanās ar novadniekiem. Uztraucās un priecājās. Diemžēl ne tik bieži viņš apmeklē dzimto pilsētu. Tā nav mūsu pirmā intervija, pirmo reizi par sevi Marks stāstīja tajos tālajos laikos, kad viņš strādāja Latvijas Republikas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kancelejā par tulku-referentu… Kopš tā brīža pagājis ilgs laiks… Vēl vairāk laika aizritējis kopš mirkļa, kad Marks absolvēja “Varavīksnes” vidusskolu. Viņš bija neparasti talantīgs skolēns, pozitīvs, zinātkārs un daudzpusīgs… Ārpus mācību stundām, bet mācījās viņš ļoti labi, Marks paguva dziedāt skolas pasākumos, darboties skolas teātrī, uzstāties JAK pasākumos, uzvarēt debašu konkursos un mācību priekšmetu olimpiādēs… Pēc skolas absolvēšanas pabeidza universitāti, izveidoja ģimeni, audzina trīs bērnus… Pašlaik iegūst otro augstāko izglītību. Saruna grasījās būt interesanta. Tātad…

- Mark, pastāsti, zini par ko… Psiholoģija nav tā nozare, kas saistīja tevi skolā, arī pēc skolas sākumā tā tevi neaizrāva… Tu izgāji vairākus svarīgus posmus savā dzīvē: valsts pārvaldes māksla jeb politika sākumā, pēc tam bija žurnālistika, tikai pēc tam – psiholoģija.  Kāpēc tieši tāda izvēle? 



- Es arī pats nezinu, kā tas notika… Droši vien mana aizraušanās ar politiku skolā un pēc skolas bija ļoti patiesa. Un šī aizraušanās izpildīja savu lomu, bet pēc tam izsīka… Tā ir aizraušanās, kurai bija jābūt. Nezinu, kāpēc… Žurnālistika bija radniecīga profesija. No vienas puses, tā ir tuva politikai, no otras puses, tā sniedz lielāku brīvību. Mans pirmais darbs prezidenta kancelejā bija ļoti reglamentēts, saistīts ar protokolu, stingru paškontroli. Taču es joprojām paliku kancelejas tehniskais darbinieks. Aizejot žurnālistikā, es cerēju uz lielāku brīvību. Es domāju, ka varēšu rakstīt par to, ko gribu, analizēt tā, kā gribu… Un tāpēc varēšu sevi pierādīt, realizēt daudz veiksmīgāk.  



Andrejs Jakubovskis



Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 82 (24.10.2017.)