Par tik stipriem vīriem parasti saka – spēkavīri. Stalta stāja, rokasspiediens stiprs kā kalējam, jautra daba. Lai ko iesāktu, viss viņam sokas. Pirmo reizi Vadimu Skorodihinu pamanīju makšķerēšanas sacensībās pie mākslīgi veidotiem dīķiem, kas pieder Jānim un Rūtai Klusiem. Redzēju, kā tēvs padeva meitai labi noregulētu makšķeri uz sīkām karūsām, pēc tam redzēju, kā Skorodihins vecākais pastāvīgi sniedza Nastjai lietišķus padomus. Prātīgā meitene sāka vilkt mazās karūsas tā, it kā “lobītu sēkliņas”. Tā viņa arī ieguva pirmo zelta kausu savā dzīvē, milzīgs prieks – ne aprakstīt. Un, kad Aglonas novada makšķernieku noslēguma festivālā Vadimam pasniedza īpašu balvu par ražīgākajiem un gleznainākajiem dīķiem, es nelaidu garām iespēju pieteikties ciemos. Ilgi nedomādams, hobija kolēģis izsaucās: “Ar lielāko prieku!”
Tikšanās laiks tika izvēlēts kopīgi, kad kopā pulcējās visa lielā ģimene. Saulainajā pirmā septembra svētdienas rītā vecāki gatavojās sūtīt trīs vecākos bērnus uz izglītības iestādēm. Žēl, protams, ka uz visiem laikiem tika aizslēģota Grāveru pamatskola. Nepalīdzēja pat bīskapa Aleksandra aizbildnība. Tagad jaunākā, Nastja, dosies uz Preiļu ģimnāzijas astoto klasi, turpat mācīsies arī desmitās klases skolniece Jeļizaveta. Bet vecākais dēls Dmitrijs ir ceturtā kursa students Dagdas koledžā, topošais automehāniķis. No rīta ieradās arī Vadima tēvs Aleksejs Kirilovičs, lai novēlētu mazbērniem panākumus mācībās. Viņš mani arī ātri iepazīstināja ar Skorodihinu dzimtas vēsturi.
Mājām ar nosaukumu “Smiltaines” ir vairāk nekā simt gadu. Viņa vectēvs Ņikita Skorodihins tik prasmīgi uzcēla māju, ka neviens baļķis nav iepuvis. Acīmredzot vecvectēva gēni tika arī Vadimam: jau mazotnē viņš paņēma rokās galdnieka cirvi. Bija interesanti uzzināt, ka Vadims ar kolēģi Alekseju uzcēla lauku viensētu slavenajam keramiķim Valdim Pauliņam – kā tad kaimiņam atteiksi. Par dēla zelta rokām Aleksejs Kirilovičs stāstīja ar lepnumu: viss viņam izdodas, bez darba nesēž ne mirkli. Tomēr žēl, ka pats Vadima tēvs, lopkopības speciālists ar augstāko izglītību, nevarēja izmantot savas zināšanas un plašo pieredzi. Šodien laukos darbi notiek tā, ka ne visiem izdodas nodarboties ar lopkopību plašos apjomos. Un dzimtas īpašums nepavisam nav piemērots lauksaimniecībai. No astoņiem hektāriem – vairāk nekā puse ir meža, vēl liels smilšu karjers, klāt purvs. Tādā zemē ne ar graudiem, ne ar lopiem nevar izvērsties. Lai pabarotu lielo saimi, Vadimam paveicās iekārtoties darbā par mehanizatoru kaimiņu karjerā aiz Dubnas upes. Viņa sieva Ina turpina strādāt tirdzniecībā.
Aleksejs izpauda man ģimenes noslēpumu, kā viņš palīdzēja dēlam atrast labu līgavu. Lai vectēva viensēta nepaliktu bez uzraudzības, viņš, ciemata iedzīvotājs, to izīrēja simpātiskai Ūdrīšu meitenei. Vadims tikko bija nodienējis armijā, iegāja aplūkot īrnieci, turklāt tik veiksmīgi, ka draudzība beidzās ar kāzām. Vadims pats savām rokām pārveidoja viensētu par īstu pasaku. Lauku darbos auga bērni, un, tiklīdz izdevās ietaupīt kādus līdzekļus, vecāki tos riskēja ieguldīt dīķos. Pirmais cilvēka roku radītais dīķis rotāja viensētu jau 2005. gadā, pēc tam ik pēc pieciem gadiem parādījās otrais un trešais. Nākamais rindā ir ceturtais, piektais... Tālredzīgie īpašnieki plāno apvienot visus mazos dīķus vienā lielā.
Dīķu apsaimniekošanai ir sarežģīta specializācija. Vērtīgu sugu ielaišana dīķos nav lēts pasākums. Vēl grūtāk ir nodrošināt dīķu aerāciju ziemā, un šis pieredzējušais saimnieks šo pieredzi jau ir ieguvis. Par laimi, visur esošās ūdeles un ūdri, kas sezonas laikā spēj iznīcināt visas labās zivis, šeit vēl nenodarbojas ar izlaupīšanu. It kā justu, ka ar īstu mednieku nav joki. Toties, kad dīķī auga foreles, uzradās negausīgas jūras vārnas, un pēc pāris nedēļām no dīķa foreles nebija nekādu pēdu. Beidzot Latvijā ir atļauts šaut šos spalvainos barbarus, tikai viņas ir viltīgākas par medniekiem. Šo jūras vārnu ir saradies visai daudz.
Skorodihinu dīķos ir radusies dabiska specializācija. Vienā ir līņi, otrā barojas karpas, bet trešajā – viss Latgales ezeru sortiments – raudas, asari, ruduļi, līdakas... Tāpēc vasaras sacensībās visi 43 zvejnieki šeit to pilnībā izbaudīja, bet viltīgākais Priežmales makšķernieks, kas savu sektoru piebaroja ar biezpienu, tika apbalvots ar pusotra kilograma smaga līņa noķeršanu!
Uzsākt karpu komerciālu ražošanu – perspektīvs uzdevums. Pagaidām ģimene priecājas, ka uz galda arvien ir zivju ēdieni. Nastju var nebarot, bet ļaujiet viņai tikai pasēdēt ar makšķeri mājīgajā krastā. Stundas laikā kā pēc pasūtījuma samakšķerēs karpas cepšanai, līņus želejai vai asarus zupai. Pret tūrisma perspektīvām Skorodihini izturas piesardzīgi. Jau tā sezonas laikā ir daudz viesu – radi, draugi. Tajā pašā laikā Vadims un Ina neizslēdz, ka viesu namiņš gleznainajos īpašumos netraucētu. Līdz asfaltam – precīzi simts soļu. Visi ir sajūsmā par krievu un japāņu pirti. Kad pienāca laiks fotosesijai, uzzināju, ka Dmitrija izredzēto sauc Sabina. Atstāju pasakaino viensētu ar pārliecību: dzīve šeit nekad neapstāsies, un pēc ceturtās Skorodihinu paaudzes sekos piektā, sestā... Un paši saimnieki atzina, ka labāku dzīves vietu viņi nevar iedomāties. Bieži pagalmā ienāk aļņi, stirnas un lapsas (paradīzes stūrītis).
Lai laime un labklājība valda jūsu namā, labie ļaudis!
Aleksejs GONČAROVS
